(1)

Savienības prioritāte ir visaptverošas stratēģijas izveide, lai risinātu jautājumu par ienākumus nenesošiem aizdevumiem (INA). Lai arī par INA jautājuma risināšanu pirmkārt ir atbildīgas kredītiestādes un dalībvalstis, INA pašreizējo uzkrājumu samazināšanai un pārmērīga INA apjoma uzkrāšanās novēršanai nākotnē piemīt arī nepārprotama Savienības dimensija. Ņemot vērā banku un finanšu sistēmu savstarpējo sasaisti visā Savienībā, kredītiestādēm darbojoties vairākās jurisdikcijās un dalībvalstīs, pastāv liela iespēja, ka radīsies plašāka ietekme starp dalībvalstīm un Savienībā kopumā – gan attiecībā uz ekonomikas izaugsmi, gan finanšu stabilitāti.

(2)

Integrēta finanšu sistēma palielinās ekonomikas un monetārās savienības noturību pret nelabvēlīgiem satricinājumiem, pārrobežu mērogā atvieglojot privātā sektora veiktu riska dalīšanu un vienlaikus mazinot vajadzību pēc publiskā sektora veiktas riska dalīšanas. Lai sasniegtu minētos mērķus, Savienībai būtu jāpabeidz banku savienības izveide un jāpilnveido kapitāla tirgu savienība (KTS). Nolūkā nostiprināt banku savienību ir būtiski risināt problēmas saistībā ar INA lielo apjomu un to iespējamo turpmāko uzkrāšanos, jo tas ir svarīgi, lai nodrošinātu konkurenci banku nozarē, saglabātu finanšu stabilitāti un iedrošinātu aizdevumu sniegšanu nolūkā radīt darbvietas un izaugsmi Savienībā.

(3)

Padome 2017. gada 11. jūlija secinājumos “Rīcības plāns, kā risināt ienākumus nenesošo aizdevumu problēmu Eiropā” (“rīcības plāns”) aicināja dažādas iestādes veikt atbilstīgus pasākumus, lai turpinātu risināt lielā INA apjoma problēmu Savienībā un novērstu to iespējamo turpmāko uzkrāšanos. Rīcības plānā ir izklāstīta vispusīga pieeja, kuras centrā ir papildinošu politikas pasākumu kombinācija četrās jomās: i) banku uzraudzība un noregulējums, ii) pārstrukturēšanas, maksātnespējas un parādu atgūšanas sistēmu reforma, iii) sekundāro tirgu attīstīšana problemātiskiem aktīviem un iv) banku sistēmas pārstrukturēšanas veicināšana. Minētajās jomās ir jārīkojas valsts un attiecīgā gadījumā arī Savienības līmenī. Komisija par līdzīgu nodomu paziņoja savā 2017. gada 11. oktobra paziņojumā par banku savienības izveides pabeigšanu, kurā aicināja izstrādāt vispusīgu pasākumu kopumu ar mērķi risināt INA problēmu Savienībā.

(4)

Šī direktīva kopā ar citiem Komisijas ierosinātiem pasākumiem, kā arī pasākumi, ko veic Eiropas Centrālā banka (ECB) saistībā ar banku uzraudzību vienotā uzraudzības mehānisma ietvaros un Eiropas Uzraudzības iestāde (Eiropas Banku iestāde) (EBI), kura izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (4), radīs atbilstošu vidi kredītiestādēm, lai tās varētu rīkoties ar INA savās bilancēs, un samazinās turpmākas INA uzkrāšanās risku.

(5)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1092/2010 (5) izveidotajai Eiropas Sistēmisko risku kolēģijai, izstrādājot makroprudenciālas pieejas, kuru mērķis ir novērst sistēmisku risku rašanos saistībā ar INA, attiecīgā gadījumā ir jāsniedz makroprudenciāli brīdinājumi un ieteikumi saistībā ar INA sekundāro tirgu.

(6)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/630 (6) ir ieviesusi jaunus noteikumus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 575/2013 (7), nosakot kredītiestādēm pienākumu atlikt pietiekamus resursus gadījumam, ja jaunie aizdevumi kļūst ienākumus nenesoši, kam būtu jārada atbilstoši stimuli pievērsties INA agrīnā posmā un būtu jānovērš pārmērīga INA uzkrāšanās. Ja aizdevumi kļūst ienākumus nenesoši, efektīvāki izpildes mehānismi attiecībā uz nodrošinātajiem aizdevumiem ļautu kredītiestādēm īstenot visaptverošu stratēģiju nolūkā atgūt INA, ievērojot stingrus un efektīvus aizņēmēju aizsardzības pasākumus. Tomēr, ja INA apjomi kļūtu pārāk lieli, kredītiestādēm būtu jāvar tos pārdot citiem dalībniekiem efektīvos, konkurētspējīgos un pārredzamos sekundārajos tirgos. Kredītiestāžu kompetentās iestādes tām sniedz norādījumus šajā sakarā, balstoties uz savām ar bankām saistītajām tā dēvētajām 2. pīlāra pilnvarām, kas tām piešķirtas ar Regulu (ES) Nr. 575/2013. Ja INA ir kļuvuši par būtisku un plaša mēroga problēmu, dalībvalstis var izveidot valsts aktīvu pārvaldīšanas sabiedrības vai ieviest citus alternatīvus pasākumus, ievērojot pašreizējos valsts atbalsta un banku noregulējuma noteikumus.

(7)

Šai direktīvai būtu jāsniedz kredītiestādēm iespēja labāk rīkoties ar aizdevumiem, kas kļūst ienākumus nenesoši, uzlabojot nosacījumus kredītu pārdošanai trešām personām. Turklāt, ja kredītiestādes saskaras ar apjomīgu INA uzkrāšanos un tām nav darbinieku vai speciālo zināšanu, lai tos pienācīgi apkalpotu, tām būtu jāvar vai nu minētos aizdevumus nodot ārpakalpojumā specializētam kredītu apkalpotājam, vai attiecīgo kredītlīgumu nodot kredītu pircējam, kuram ir vēlēšanās uzņemties risku un speciālās zināšanas, kā to pārvaldīt.

(8)

Lai arī publiskajās apspriedēs dažās dalībvalstīs parasti tiek minēti termini “aizdevumi” un “bankas”, turpmāk tekstā ir izmantoti termini “kredīts”, “kredītlīgumi’ un “kredītiestāde”. Turklāt šī direktīva attiecas gan uz ienākumus nenesošā kredītlīgumā paredzētajām kreditora tiesībām, gan uz pašu ienākumus nenesošo kredītlīgumu.

(9)

Šai direktīvai būtu jāveicina INA sekundāro tirgu attīstība Savienībā, novēršot šķēršļus un nosakot aizsardzības pasākumus kredītiestāžu veiktajai INA nodošanai kredītu pircējiem, vienlaikus aizsargājot aizņēmēju tiesības. Jebkuriem pieņemtajiem pasākumiem būtu jāsaskaņo kredītu apkalpotājiem noteiktās atļaujas saņemšanas prasības. Tādēļ ar šo direktīvu būtu jāizveido Savienības mēroga regulējums kredītiestāžu izdoto ienākumus nenesošo kredītlīgumu pircējiem un apkalpotājiem, saskaņā ar kuru kredītu apkalpotājiem būtu jāsaņem atļauja no dalībvalstu kompetentajām iestādēm un tie būtu jāpakļauj šo iestāžu uzraudzībai.

(10)

Patlaban kredītu pircēji un kredītu apkalpotāji nevar izmantot iekšējā tirgus priekšrocības tādu šķēršļu dēļ, kurus rada atšķirīgi valstu režīmi, nepastāvot īpašam un saskaņotam regulatīvajam un uzraudzības režīmam. Pašlaik nav kopīgu Savienības standartu kredītu apkalpotāju regulēšanai. Jo īpaši nav noteikti kopīgi standarti, kuri regulē parādu iekasēšanu. Dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgi noteikumi par to, kā kredītu pircēji var iegādāties kredītlīgumus no kredītiestādēm. Kredītu pircēji, kas iegādājas kredītiestāžu izsniegtu kredītu, dažās dalībvalstīs netiek regulēti, savukārt citās dalībvalstīs tiem piemēro dažādas prasības, reizēm pat prasību iegūt atļauju darboties kā kredītiestādei. Minētās atšķirības regulatīvajās prasībās ir radījušas ievērojamus šķēršļus kredītu likumīgai pārrobežu iegādei Savienībā, galvenokārt aizvien pieaugošo atbilstības nodrošināšanas izmaksu dēļ, ar kurām nākas saskarties, cenšoties pirkt kredītportfeļus. Tā rezultātā kredītu pircēji darbojas tikai dažās dalībvalstīs, un tāpēc konkurence iekšējā tirgū ir vāja, jo ieinteresēto kredītu pircēju skaits aizvien ir mazs. Tas savukārt ir radījis neefektīvu sekundāro tirgu attiecībā uz INA. Turklāt INA tirgi pārsvarā ir valsts mēroga un joprojām maza apjoma tirgi.

(11)

Kredītu pircēju ierobežotā līdzdalība rada zemu pieprasījumu, vāju konkurenci un zemas pirkšanas piedāvājuma cenas kredītlīgumu portfeļiem sekundārajos tirgos, un tas nestimulē kredītiestādes pārdot ienākumus nenesošus kredītlīgumus. Līdz ar to tādu kredītu tirgu attīstībai, kurus piešķīrušas kredītiestādes un kuri tiek pārdoti kredītu pircējiem, ir nepārprotama Savienības dimensija. No vienas puses, kredītiestādēm vajadzētu būt iespējai Savienības mērogā pārdot ienākumus nenesošus kredītlīgumus efektīvos, konkurētspējīgos un pārredzamos sekundārajos tirgos. No otras puses, lai pabeigtu banku savienības un kapitāla tirgu savienības izveidi, ir nepieciešams rīkoties ar mērķi novērst ienākumus nenesošu kredītlīgumu uzkrāšanos kredītiestāžu bilancēs, lai tās varētu turpināt pildīt savu ekonomikas finansēšanas funkciju. Tādēļ šī direktīva uz kredītu pircējiem, kas iegādājas kredītlīgumu, veicot savu saimniecisko vai profesionālo darbību, attiecas tikai tad, ja minētais kredītlīgums ir ienākumus nenesošs kredītlīgums.

(12)

Ienākumus nenesošs kredīts, ko sākotnēji piešķīrusi kredītiestāde, kredīta apkalpošanas procesā varētu kļūt par ienākumus nesošu kredītu. Šādā gadījumā kredītu apkalpotājiem būtu jāvar turpināt veikt savas darbības, pamatojoties uz atļauju, kas tiem piešķirta kā kredītu apkalpotājiem saskaņā ar šo direktīvu.

(13)

Atsevišķas dalībvalstis regulē kredītu apkalpošanas darbības, bet dažādās pakāpēs. Pirmkārt, tikai dažas dalībvalstis regulē minētās darbības, un tās, kuras to dara, minētās darbības definē ļoti atšķirīgi. Lielākas regulatīvās atbilstības nodrošināšanas izmaksas darbojas kā šķērslis tam, lai tiktu attīstītas izvēršanas stratēģijas, izmantojot pakārtotu iedibinājumu vai sniedzot pārrobežu pakalpojumus. Otrkārt, daudzas dalībvalstis pieprasa saņemt atļaujas dažām no darbībām, kurās minētie kredītu apkalpotāji iesaistās. Ar minētajām atļaujām nosaka dažādas prasības un neparedz iespējas izvērst darbību pāri robežām. Arī tas darbojas kā šķērslis pārrobežu pakalpojumu sniegšanai. Visbeidzot, dažos gadījumos vietēja iedibinājuma prasība ir noteikta likumā, un tas kavē iespēju īstenot brīvību sniegt pārrobežu pakalpojumus.

(14)

Lai arī kredītu apkalpotāji var sniegt savus pakalpojumu kredītiestādēm un kredītu pircējiem, kas nav kredītiestādes, konkurētspējīgs un integrēts kredītu apkalpotājiem paredzēts tirgus ir saistīts ar konkurētspējīgu un integrētu kredītu pircējiem paredzētu tirgu. Kredītu pircēji bieži nolemj kredītu apkalpošanas darbības nodot ārpakalpojumā citām vienībām, jo tiem nav kapacitātes pašiem apkalpot kredītu, un tādējādi tie var nevēlēties pirkt kredītu no kredītiestādēm, ja tie nevar nodot ārpakalpojumā atsevišķus pakalpojumus.

(15)

Tas, ka kredītu pirkšanas un kredītu apkalpošanas darbību tirgū nav konkurences spiediena, rada situāciju, kurā kredītu apkalpošanas sabiedrības no kredītu pircējiem iekasē augstas maksas par saviem pakalpojumiem, kā arī rada zemas cenas kredītu sekundārajos tirgos. Tas samazina stimulu kredītiestādēm atbrīvoties no saviem INA krājumiem.

(16)

Tādēļ ir nepieciešama rīcība Savienības līmenī, lai risinātu situāciju, kurā nonāk kredītu pircēji un kredītu apkalpotāji attiecībā uz ienākumus nenesošu kredītu, ko sākotnēji piešķīrušas kredītiestādes. Tomēr šī direktīva neskar Savienības un valstu tiesību aktu noteikumus, kas reglamentē kredītu piešķiršanas procesu, tostarp gadījumos, kad var uzskatīt, ka kredītu apkalpotāji iesaistās kredītstarpniecībā. Šī direktīva neskar arī valstu noteikumus, ar ko nosaka papildu prasības kredītu pircējam vai kredītu apkalpotājam attiecībā uz kredītlīguma noteikumu pārskatīšanu.

(17)

Dalībvalstis var brīvi regulēt kredītu apkalpošanas darbības, kuras neietilpst šīs direktīvas darbības jomā, piemēram, pakalpojumus, kas tiek piedāvāti attiecībā uz kredītlīgumiem, kurus izdevušas iestādes, kas nav kredītiestādes, vai fizisku personu veiktas kredītu apkalpošanas darbības, tostarp izvirzot prasības, kuras ir līdzvērtīgas šajā direktīvā noteiktajām prasībām. Tomēr minētās vienības un fiziskās personas nebaudītu iespēju sniegt šādus pakalpojumus citās dalībvalstīs.

(18)

Šai direktīvai nevajadzētu ietekmēt valsts tiesību aktos noteiktos ierobežojumus attiecībā uz tādā ienākumus nenesošā kredītlīgumā paredzētu kreditora tiesību nodošanu vai paša ienākumus nenesošā kredītlīguma nodošanu, kurš nav izbeigts saskaņā ar valsts civiltiesībām, kā rezultātā visas summas, kas maksājamas saskaņā ar kredītlīgumu, ir nekavējoties jāsamaksā, ja tas ir nepieciešams, lai veiktu nodošanu vienībai ārpus banku sistēmas. Tādējādi būs dalībvalstis, kur, ņemot vērā valsts noteikumus, neregulētajiem kreditoriem joprojām būs ierobežotas iespējas iegādāties ienākumus nenesošus kredītlīgumus, kuru termiņš nav nokavēts, kuru termiņa kavējums ir mazāks par 90 dienām vai kuri nav izbeigti saskaņā ar valsts civiltiesībām. Dalībvalstis var regulēt ienākumus nesošu kredītlīgumu nodošanu, tostarp izvirzot prasības, kas ir līdzvērtīgas šajā direktīvā noteiktajām prasībām.

(19)

Šai direktīvai nevajadzētu ietekmēt Savienības tiesību aktus attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās, jo īpaši noteikumus par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, un par jurisdikciju, tostarp šādu tiesību aktu un noteikumu piemērošanu atsevišķos gadījumos saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulām (EK) Nr. 593/2008 (8) un (ES) Nr. 1215/2012 (9). Visiem kreditoriem un jebkurai personai, kas tos pārstāv, ir pienākums ievērot Savienības tiesību aktus savos darījumos ar patērētāju un valstu iestādēm, lai nodrošinātu patērētāju tiesību aizsardzību.

(20)

Kredītu apkalpotājiem un kredītu pircējiem vienmēr būtu jārīkojas godprātīgi, taisnīgi jāizturas pret aizņēmējiem un jāievēro viņu privātums. Tiem nevajadzētu nedz aizskaroši izturēties pret aizņēmējiem, nedz sniegt tiem maldinošu informāciju. Pirms pirmās parāda piedziņas un ikreiz, kad aizņēmēji to pieprasa, tiem būtu jāsniedz aizņēmējiem informācija cita starpā par notikušo nodošanu, kredītu pircēja un kredītu apkalpotāja, ja tāds ir iecelts, identitāti un kontaktinformāciju, kā arī informācija par summu, kas aizņēmējam ir jāmaksā, un paziņojums par to, ka joprojām tiek piemēroti visi attiecīgie Savienības un valsts tiesību akti.

(21)

Turklāt šī direktīva nesašaurina Savienības patērētāju aizsardzības noteikumu piemērošanas jomu, un, ciktāl kredītu pircēji kvalificējas kā kreditori saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvām 2008/48/EK (10) un 2014/17/ES (11), uz tiem būtu jāattiecas īpašajiem pienākumiem, kas noteikti attiecīgi Direktīvas 2008/48/EK 20. pantā un Direktīvas 2014/17/ES 35. pantā. Šī direktīva arī neskar patērētāju aizsardzību, ko garantē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/29/EK (12), kura aizliedz negodīgu komercpraksi, tostarp tādu, ko īsteno līguma izpildes laikā, maldinot patērētāju par patērētāja tiesībām vai pienākumiem vai pakļaujot to aizskaršanai, piespiešanai vai neatļautai ietekmei, kas cita starpā izpaužas izpildes panākšanas darbību laikā, vietā, būtībā vai noturībā, draudīgas vai aizskarošas valodas vai rīcības izmantošanā vai kā draudi veikt jebkādas darbības, kuras likumīgi nevar veikt.

(22)

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants nodrošina tiesības uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā tiesā, kā arī iespēju saņemt advokāta konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību. Tas var būt īpaši svarīgi, lai pilnībā un visaptveroši izprastu visus izskatāmos jautājumus un juridiskos argumentus un nodrošinātu visaptverošu sagatavošanos pārstāvībai tiesā strīdīgajā lietā. Aizņēmējiem, kuriem nav pietiekamu līdzekļu, būtu jāvar izmantot juridisko palīdzību, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu efektīvu tiesu iestāžu pieejamību, un saskaņā ar nosacījumiem, kas paredzēti piemērojamos valsts tiesību aktos.

(23)

Savienības kredītiestādes veic kredītu apkalpošanas darbības savas parastās uzņēmējdarbības ietvaros. Tām ir vienādi pienākumi attiecībā uz kredītlīgumiem, ko tās pašas ir izsniegušas, un kredītlīgumiem, kurus tās ir nopirkušas no citas kredītiestādes. Tā kā tās jau tiek regulētas un uzraudzītas, šīs direktīvas piemērošana to kredītu apkalpošanas vai pirkšanas darbībām nozīmētu atļauju nevajadzīgu dublēšanos un atbilstības nodrošināšanas izmaksu nevajadzīgu divkāršošanu, un tāpēc uz tām šī direktīva neattiecas. Šīs direktīvas darbības jomā neietilpst arī kredītiestāžu veikta kredītu apkalpošanas darbību nodošana ārpakalpojumā – saistībā gan ar ienākumus nesošiem, gan ienākumus nenesošiem kredītlīgumiem – kredītu apkalpotājiem vai citām trešām personām, jo kredītiestādēm jau ir jāievēro piemērojamie noteikumi par nodošanu ārpakalpojumā. Turklāt uz kreditoriem, kas nav kredītiestādes, bet ko tomēr uzrauga dalībvalsts kompetentā iestāde saskaņā ar Direktīvu 2008/48/EK vai Direktīvu 2014/17/ES un kas veic patērētājiem piešķirto kredītu apkalpošanas darbības savas parastās uzņēmējdarbības ietvaros, šī direktīva neattiecas, kad tie veic kredītu apkalpošanas darbības minētajā dalībvalstī. Tāpat šīs direktīvas darbības jomā nebūtu jāiekļauj alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldnieki, pārvaldības sabiedrības un ieguldījumu sabiedrības (ja ieguldījumu sabiedrība nav izraudzījusi pārvaldības sabiedrību), kas saņēmušas atļauju vai reģistrētas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/65/EK (13) vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/61/ES (14). Visbeidzot, ir dažas profesijas, kurās tiek veiktas kredītu apkalpošanas darbībām līdzīgas papildu darbības, proti, notāri, advokāti un tiesu izpildītāji, kas veic savu profesionālo darbību saskaņā ar valsts tiesību aktiem un kas nodrošina saistošu pasākumu izpildi, un tādēļ dalībvalstīm būtu jāvar atbrīvot minētās profesijas no šīs direktīvas piemērošanas.

(24)

Lai esošajiem kredītu pircējiem un kredītu apkalpotājiem ļautu pielāgoties to valsts noteikumu prasībām, ar kuriem transponē šo direktīvu, un jo īpaši lai ļautu kredītu apkalpotājiem saņemt atļauju, šī direktīva ļauj vienībām, kas pašlaik veic kredītu apkalpošanas darbības saskaņā ar valsts tiesību aktiem, turpināt to darīt savā piederības dalībvalstī sešus mēnešus pēc tam, kad ir beidzies šīs direktīvas transponēšanas termiņš. Pēc minētā sešu mēnešu perioda beigām tirgū būtu jāļauj darboties tikai tiem kredītu apkalpotājiem, kas ir saņēmuši atļauju saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ar kuriem transponē šo direktīvu.

(25)

Dalībvalstīm, kas jau ir ieviesušas šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem līdzvērtīgus vai stingrākus noteikumus attiecībā uz kredītu apkalpošanas darbībām, būtu jāvar savos valsts tiesību aktos, ar kuriem transponē šo direktīvu, atzīt jau esošām vienībām, kas veic kredītu apkalpošanas darbības, iespēju automātiski tikt atzītām par atļauju saņēmušiem kredītu apkalpotājiem.

(26)

Uz atļaujas piešķiršanu kredītu apkalpotājam veikt kredītu apkalpošanas darbības visā Savienībā būtu jāattiecina vienādu un saskaņotu noteikumu kopums, kas kompetentajām iestādēm būtu proporcionāli jāpiemēro.

(27)

Lai novērstu to, ka samazinās aizņēmēju aizsardzības līmenis, un lai veicinātu uzticēšanos, nosacījumiem par kredītu apkalpotāja atļaujas piešķiršanu un saglabāšanu būtu jānodrošina, ka kredītu apkalpotājiem, personām, kam ir būtiska līdzdalība kredītu apkalpotājā, un tā vadības vai administratīvās struktūras locekļiem nav sodāmības par attiecīgiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas cita starpā saistīti ar noziegumiem pret īpašumu, noziegumiem saistībā ar finanšu darbībām, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, krāpšanu vai noziegumiem pret fizisko neaizskaramību, un ka pret šīm personām nav sākta maksātnespējas procedūra, un ka tās nekad agrāk nav pasludinātas par bankrotējušām, izņemot gadījumus, kad to darbība ir atjaunota saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Atbilstība prasībai, ka kredītu apkalpotāju vadības vai administratīvās struktūras locekļiem to iepriekšējos darījumos ar uzraudzības un regulatīvajām iestādēm ir jābūt bijušiem pārredzamiem, atklātiem un gataviem uz sadarbību, būtu jānovērtē, pamatojoties uz informāciju, kas kompetentajai iestādei ir pieejama vai zināma atļaujas piešķiršanas laikā. Ja informācija nav pieejama vai nav zināma vai ja līdz minētajam laikam nav bijis iepriekšējas mijiedarbības ar uzraudzības un regulatīvajām iestādēm, prasību uzskata par izpildītu.

(28)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka kredītu apkalpotāja vadībai kopumā ir atbilstīgas zināšanas un pieredze, lai veiktu uzņēmējdarbību konkrētajai veicamajai darbībai atbilstošā kompetentā un atbildīgā veidā. Katra dalībvalsts pati var noteikt prasības attiecībā uz labu reputāciju, atbilstīgām zināšanām un pieredzi, taču šīm prasībām nevajadzētu apgrūtināt atļauju saņēmušu kredītu apkalpotāju brīvu pārvietošanos Savienībā. Šajā nolūkā EBI būtu jāizstrādā pamatnostādnes, lai samazinātu atšķirīgas interpretācijas risku sakarā ar prasībām attiecībā uz atbilstīgām zināšanām un pieredzi. Turklāt, lai nodrošinātu atbilstību parādnieku aizsardzības noteikumiem un personas datu aizsardzības noteikumiem, būtu jānosaka un jāuzrauga atbilstoša pārvaldības kārtība un iekšējās kontroles mehānismi, kā arī atbilstošas procedūras sūdzību reģistrēšanai un izskatīšanai. Papildus tam kredītu apkalpotājiem būtu jāievieš atbilstīgas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas un terorisma apkarošanas procedūras, ja valsts noteikumos, ar ko transponē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/849 (15), kredītu apkalpotāji ir izraudzīti par atbildīgajiem subjektiem nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas un apkarošanas nolūkā. Turklāt kredītu apkalpotājiem vajadzētu būt pienākumam rīkoties taisnīgi un pienācīgi ņemt vērā aizņēmēju finansiālo situāciju. Ja valsts līmenī ir pieejamas konsultācijas parādu jautājumos, kas atvieglo parāda atmaksāšanu, kredītu apkalpotājiem būtu jāinformē aizņēmēji par šādiem pakalpojumiem.

(29)

Dalībvalstīm savos tiesību aktos, ar kuriem transponē šo direktīvu, būtu jānosaka, vai kredītu apkalpotājiem, veicot kredītu apkalpošanas darbības, to teritorijā ir atļauts saņemt un turēt līdzekļus no aizņēmējiem. Gadījumos, kad aizņēmēju līdzekļu saņemšana un turēšana ir atļauta dalībvalstī un kredītu apkalpotāji plāno to darīt savas uzņēmējdarbības modeļa ietvaros, būtu jāpiemēro papildu prasības minētajiem kredītu apkalpotājiem, lai novērstu riskus, kas varētu rasties maksātnespējas gadījumos, proti, uzskaites un līdzekļu nošķiršana, kā arī aizņēmēja saistību dzēšanas gadījumos. Ja kredītu apkalpotāja piederības dalībvalsts aizliedz kredītu apkalpotājiem saņemt un turēt līdzekļus no aizņēmējiem, kredītu apkalpotājs nevar to darīt nedz savā piederības dalībvalstī, nedz nevienā uzņēmējā dalībvalstī, pat ja uzņēmēja dalībvalsts atļauj šādu līdzekļu saņemšanu un turēšanu – tas ir tādēļ, ka piederības dalībvalsts kredītu apkalpotājam nav devusi atļauju šādām darbībām. Turpretī, ja piederības dalībvalsts atļauj kredītu apkalpotājiem saņemt un turēt līdzekļus no aizņēmējiem un savos tiesību aktos ietver attiecīgas prasības, kredītu apkalpotājam būtu jāvar saņemt un turēt aizņēmēju līdzekļus savā piederības dalībvalstī, kā arī jebkurā uzņēmējā dalībvalstī, kas arī atļauj saņemt un turēt līdzekļus no aizņēmējiem.

(30)

Lai novērstu ilgas procedūras un nenoteiktību, ir jānosaka prasības attiecībā uz informāciju, kura pieteikuma iesniedzējiem, kas vēlas saņemt atļauju darboties kā kredītu apkalpotāji, ir jāiesniedz, kā arī saprātīgi termiņi atļaujas izsniegšanai un tās atsaukšanas noteikumi. Ja kompetentās iestādes atsauc tāda kredītu apkalpotāja atļauju, kas veic kredītu apkalpošanas darbības citās dalībvalstīs, par to būtu jāinformē uzņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes un arī tās dalībvalsts kompetentās iestādes, kurā kredīts ir piešķirts, ja tā nav uzņēmēja dalībvalsts vai piederības dalībvalsts. Tāpat arī būtu jāizveido atjaunināts publiskais reģistrs vai saraksts piederības un uzņēmējā dalībvalstī, un tas būtu jādara publiski pieejams kompetento iestāžu tīmekļa vietnēs, lai nodrošinātu pārredzamību attiecībā uz atļauju saņēmušo kredītu apkalpotāju skaitu un identitāti.

(31)

Kredītu apkalpošanas darbību nodošanai ārpakalpojumā kredītpakalpojumu sniedzējiem nevajadzētu mainīt līgumiskās attiecības starp kredītu apkalpotāju un kredītu pircēju un kredītu apkalpotāja pienākumus pret kredītu pircēju. Kredītu apkalpotājiem vajadzētu būt atbildīgiem par to, ka tiek nodrošināts, ka viņu kredītu apkalpošanas darbību nodošana ārpakalpojumā kredītpakalpojumu sniedzējiem nerada attiecīgajam kredītpakalpojumu sniedzējam pārmērīgu darbības risku vai neatbilstību Savienības vai valsts tiesību aktiem, kā arī neierobežo regulatīvā uzraudzītāja spēju veikt savus pienākumus un aizsargāt aizņēmēju tiesības.

(32)

Kad kredītu pircējs uztic kredītu apkalpotājam kredītlīguma pārvaldību un izpildi, kredītu pircējs deleģē kredītu apkalpotājam savas tiesības un pienākumus un arī tiešo saziņu ar aizņēmēju, tomēr saglabā galīgo atbildību. Tādēļ rakstiskā kredīta apkalpošanas līgumā būtu skaidri jānosaka līgumattiecības starp kredītu pircēju un kredītu apkalpotāju, un kompetentajām iestādēm vajadzētu būt iespējai pārbaudīt, kā šādas līgumattiecības ir noteiktas. Turklāt kredītu apkalpotājiem vajadzētu rīkoties taisnīgi un pienācīgi ņemt vērā aizņēmēju finansiālo situāciju. Ciktāl kredītu pircējs pats neveic tā iegādāto kredītlīgumu apkalpošanu, dalībvalstīm būtu jāvar paredzēt, ka kredītu apkalpotājam un kredītu pircējam kredīta apkalpošanas līgumā ir jāvienojas, ka kredītu apkalpotājs informē kredītu pircēju pirms kredītu apkalpošanas darbību nodošanas ārpakalpojumā.

(33)

Lai nodrošinātu kredītu apkalpotāja tiesības iesaistīties pārrobežu darbībās un nodrošinātu to uzraudzību, šī direktīva nosaka procedūru attiecībā uz atļauju saņēmuša kredītu apkalpotāja tiesību iesaistīties pārrobežu darbībās izmantošanu. Saziņai starp piederības un uzņēmējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kā arī ar kredītu apkalpotāju būtu jānotiek saprātīgos termiņos. Tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kurā kredīts ir piešķirts, arī būtu jāsaņem informācija par pārrobežu darbībām no piederības dalībvalsts kompetentajām iestādēm.

(34)

Uz kredītu apkalpotāju, kurš veic darbības uzņēmējā dalībvalstī, būtu jāattiecas ierobežojumiem un prasībām, kas minētās uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktos ir noteikti saskaņā ar šo direktīvu, tostarp attiecīgā gadījumā aizliegumam saņemt un turēt līdzekļus no aizņēmējiem, un kas nav saistīti ar citām kredītu apkalpotājiem izvirzītajām atļaujas saņemšanas prasībām. Ja saskaņā ar uzņēmējas dalībvalsts noteikumiem, ar kuriem transponē šo direktīvu, tiek noteiktas papildu prasības kredītu apkalpotāja atļaujas saņemšanai, šādas papildu prasības nebūtu jāpiemēro kredītu apkalpotājiem, kas veic pārrobežu kredītu apkalpošanas darbības minētajā uzņēmējā dalībvalstī.

(35)

Lai nodrošinātu pārrobežu kredītu apkalpotāju efektīvu un lietderīgu uzraudzību, būtu jāizveido īpašs regulējums sadarbībai starp piederības un uzņēmējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm un attiecīgā gadījumā tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kurā kredīts ir piešķirts. Minētajam regulējumam būtu jānodrošina iespēja veikt informācijas apmaiņu, vienlaikus saglabājot tās konfidencialitāti, dienesta noslēpumu un personu un uzņēmumu tiesību aizsardzību, kā arī inspekcijas uz vietas un neklātienē, sniegt palīdzību, paziņot par pārbaužu un inspekciju rezultātiem un par visiem veiktajiem pasākumiem.

(36)

Svarīgam priekšnoteikumam, lai uzņemtos kredītu pircēju un kredītu apkalpotāju lomu, vajadzētu būt tam, ka tiem ir iespēja piekļūt visai būtiskajai informācijai, un dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tas ir iespējams, vienlaikus ievērojot Savienības un valstu datu aizsardzības noteikumus. Minētajā kontekstā ir būtiski, ka kredītiestādes sniedz detalizētu informāciju potenciālajiem kredītu pircējiem, lai tie varētu paši novērtēt ienākumus nenesošā kredītlīgumā paredzētu kreditora tiesību vai paša ienākumus nenesošā kredītlīguma vērtību. Kredītiestādēm šī informācija procesa laikā būtu jāsniedz tikai vienu reizi – vai nu sākotnējā posmā, vai turpmākajos posmos, bet jebkurā gadījumā pirms nodošanas līguma noslēgšanas. Minētais pienākums sniegt informāciju ir nepieciešams un pamatots, lai potenciālie kredītu pircēji varētu izdarīt apzinātu izvēli pirms darījuma noslēgšanas, un līdz ar to ir leģitīmi, ka kredītiestādes dalās ar aizņēmēju personas datiem ar potenciālajiem kredītu pircējiem. Šādai informācijai vajadzētu būt stingri ierobežotai un būtu jāattiecas tikai uz to, kas ir nepieciešams, lai potenciālie kredītu pircēji varētu paši novērtēt ienākumus nenesošā kredītlīgumā paredzēto kreditora tiesību vai paša ienākumus nenesošā kredītlīguma vērtību un minētā līguma vērtības atgūšanas iespējamību. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka informācijas sniegšana potenciālajiem kredītu pircējiem un tās turpmāka izmantošana atbilst attiecīgajam Savienības datu aizsardzības regulējumam.

(37)

Ja kredītiestāde nodod ienākumus nenesošus kredītlīgumus, būtu jāpieprasa, lai tā divas reizes gadā informētu savu kompetento iestādi un uzņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes vismaz par nodoto kredītportfeļu kopējo neatmaksāto atlikumu, kā arī iekļauto kredītu skaitu un apmēru un to, vai tiek nodoti ar patērētājiem noslēgti kredītlīgumi. Par katru vienā darījumā nodoto kredītportfeli sniegtajai informācijai būtu jāietver kredītu pircēja vai attiecīgā gadījumā tā pārstāvja juridiskās personas identifikators vai, ja tas nav pieejams, kredītu pircēja un attiecīgā gadījumā tā pārstāvja Savienībā identitāte un adrese. Kompetentajām iestādēm būtu jāvar pieprasīt, lai minētā informācija tā vietā tiktu sniegta reizi ceturksnī, kad vien tās uzskata to par vajadzīgu, tostarp ņemot vērā lielo darījumu skaitu krīzes laikā. Uzņēmējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm vajadzētu būt pienākumam nodot šādu informāciju iestādēm, kuru kompetencē ir uzraudzīt attiecīgo kredītu pircēju. Šādas pārredzamības prasības ļauj panākt saskaņotu un efektīvu kredītlīgumu nodošanas uzraudzību Savienības mērogā. Proporcionalitātes principa ievērošanas nolūkā kompetentajām iestādēm, lai novērstu dublēšanos, būtu jāņem vērā informācija, kas tām jau ir pieejama, izmantojot citus līdzekļus, jo īpaši attiecībā uz kredītiestādēm. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka par to, lai tiktu pildītas prasības paziņot kompetentajām iestādēm par kredītportfeli pēc tam, kad šāds portfelis ir nodots kredītu pircējam, joprojām ir atbildīgs kredītu apkalpotājs.

(38)

Rīcības plānā ir atzīts, ka kredītiestāžu datu infrastruktūra tiktu nostiprināta, ja būtu pieejami vienoti un standartizēti dati attiecībā uz ienākumus nenesošiem kredītlīgumiem. EBI ir izstrādājusi datu veidnes, ar kurām sniedz informāciju par kredītriska darījumiem bankas portfelī un ļauj potenciālajiem pircējiem novērtēt kredītlīgumu vērtību un veikt to uzticamības pārbaudi. No vienas puses, šādu datu veidņu piemērošana kredītlīgumiem samazinātu informācijas asimetriju starp kredītlīgumu potenciālajiem pircējiem un pārdevējiem un tādējādi veicinātu funkcionējoša sekundārā tirgus attīstību Savienībā. No otras puses, ja šādas datu veidnes būs pārāk detalizētas, tās var radīt pārmērīgu slogu kredītiestādēm, nesniedzot nekādu būtisku labumu informācijas ziņā. Tādēļ EBI būtu jāpārskata datu veidnes, lai tās pilnveidotu un pārveidotu par kredītiestādēm paredzētiem īstenošanas tehniskajiem standartiem. Būtu jānosaka, ka kredītiestādēm ir pienākums izmantot datu veidnes ienākumus nenesošu kredītlīgumu nodošanai, tostarp nodošanai citām kredītiestādēm. Minētais pienākums būtu jāpiemēro tikai ienākumus nenesošu kredītlīgumu nodošanai, un tas neattiecas uz sarežģītiem darījumiem, kuros ienākumus nenesoši kredītlīgumi ir iekļauti kā šāda darījuma elements, tostarp uz filiāļu pārdošanu, uzņēmējdarbības virzienu pārdošanu vai klientu portfeļu pārdošanu, kas neaprobežojas tikai ar ienākumus nenesošiem kredītlīgumiem un nodošanu, kura ir daļa no notiekošas pārdodošās kredītiestādes pārstrukturēšanas maksātnespējas, noregulējuma vai likvidācijas procedūras ietvaros. Lai ievērotu proporcionalitātes principu, minētās informācijas sniegšanas prasības būtu jāpiemēro kredītiestādēm samērīgi, ņemot vērā kredītu veidu un lielumu. Tajā pašā laikā, nosakot to, kādā mērā kredītiestādēm ir pienākums ievērot datu veidnes, būtu jāņem vērā ienākumus nenesošo kredītlīgumu noslēgšanas datums. Citiem kredītlīgumu pārdevējiem būtu jāvar izmantot minētos standartus, lai atvieglotu pārdošanai paredzēto kredītlīgumu novērtēšanu. Turklāt vērtspapīrošanas darījumu gadījumā, ja ir paredzētas obligātas pārredzamības veidnes, būtu jāizvairās no dubultas ziņošanas, ko rada šīs direktīvas piemērošana.

(39)

Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt EBI izstrādātus īstenošanas tehniskos standartus, lai konkrēti norādītu, kuras veidnes kredītiestādēm ir jāizmanto šajā direktīvā prasītās informācijas sniegšanai. Komisijai minētie īstenošanas tehniskie standarti būtu jāpieņem ar īstenošanas aktiem, ievērojot Līguma par Eiropas Savienības darbību 291. pantu un saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1093/2010 15. pantu.

(40)

Tā kā kredītu pircēji nerada jaunu kredītu, bet tā vietā – un kā noteikts šajā direktīvā – pērk tikai jau esošus ienākumus nenesošus kredītlīgumus, pašiem uzņemoties risku, tie nerada prudenciālas bažas un to potenciālā ietekme uz sistēmisku risku ir nenozīmīga. Tādēļ nav pamatoti pieprasīt kredītu pircējiem pieteikties atļaujai, bet ir svarīgi, lai joprojām tiktu piemēroti Savienības un valstu patērētāju aizsardzības noteikumi un lai aizņēmēju tiesības joprojām būtu tādas, kā noteikts sākotnējā kredītlīgumā.

(41)

Trešās valsts kredītu pircēju dēļ Savienības aizņēmējiem var būt grūtāk paļauties uz savām Savienības tiesību aktos paredzētajām tiesībām un valstu iestādēm var būt grūtāk uzraudzīt ienākumus nenesošu kredītlīgumu izpildi. Kredītiestādes varētu arī atturēties no šādu ienākumus nenesošu kredītlīgumu nodošanas trešās valsts kredītu pircējiem ar to saistītā reputācijas riska dēļ. Ciktāl trešās valsts kredītu pircēja, kas iegādājas fiziskām personām, tostarp patērētājiem un neatkarīgiem darba ņēmējiem, piešķirtus kredītus vai kredītus, kuri piešķirti mikrouzņēmumiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), pārstāvis nav kredītiestāde vai iestāde, kas nav kredītiestāde, bet ko uzrauga dalībvalsts kompetentā iestāde saskaņā ar Direktīvu 2008/48/EK vai Direktīvu 2014/17/ES, vai kredītu apkalpotājs, kuram ir piešķirta atļauja Savienībā, minētajam pārstāvim būtu jāieceļ šāda vienība, lai nodrošinātu, ka pēc ienākumus nenesošā kredītlīguma nodošanas tiek saglabāti tie paši aizņēmēju tiesību standarti.

(42)

Turklāt, lai labāk nodrošinātu, ka pēc ienākumus nenesoša kredītlīguma nodošanas tiek saglabāti tie paši patērētāju tiesību standarti, kredītu pircējam, kam ir domicils Savienībā vai kam ir juridiskā adrese Savienībā, vai – ja saskaņā ar tā valsts tiesību aktiem tam nav juridiskās adreses – kura galvenais birojs ir Savienībā, būtu arī jāuzliek par pienākumu iecelt kredītiestādi vai iestādi, kas nav kredītiestāde, bet ko uzrauga dalībvalsts kompetentā iestāde saskaņā ar Direktīvu 2008/48/EK vai Direktīvu 2014/17/ES, vai kredītu apkalpotāju, lai veiktu kredītu apkalpošanas darbības attiecībā uz ienākumus nenesošiem kredītlīgumiem, kas noslēgti ar patērētājiem.

(43)

Uzņēmējām dalībvalstīm būtu jāvar pienākumu iecelt kredītu apkalpotāju attiecināt uz citiem kredītlīgumiem. Gadījumos, kad kredītportfeļa nodošana ietver kredītlīgumus ar patērētājiem, citām fiziskām personām vai MVU, attiecībā uz kuriem ir jāieceļ kredītiestāde vai iestāde, kas nav kredītiestāde, bet ko uzrauga dalībvalsts kompetentā iestāde saskaņā ar Direktīvu 2008/48/EK vai Direktīvu 2014/17/ES, vai kredītu apkalpotājs, un vienlaikus ietver arī citus kredītlīgumus, attiecībā uz kuriem šāda iecelšana nav nepieciešama, kredītu pircējam vai attiecīgā gadījumā tā pārstāvim būtu jāpilda iecelšanas pienākums attiecībā uz kredītlīgumiem ar patērētājiem, citām fiziskām personām vai MVU. Kredītu apkalpotājam un kredītu pircējam būtu jāievēro piemērojamie Savienības un valsts tiesību akti, un valsts iestādēm katrā konkrētajā dalībvalstī būtu jāsaņem pilnvaras, kas nepieciešamas, lai efektīvi uzraudzītu to darbību.

(44)

Ja kredītu pircējam vai tā pārstāvim, kas izraudzīts saskaņā ar šo direktīvu, ir jāieceļ kredītu apkalpotājs vai kredītiestāde, vai iestāde, kas nav kredītiestāde, bet ko uzrauga dalībvalsts kompetentā iestāde saskaņā ar Direktīvu 2008/48/EK vai Direktīvu 2014/17/ES, un tas izvēlas pats pārvaldīt un piemērot tiesības un pienākumus, kas saistīti ar ienākumus nenesošā kredītlīgumā paredzētajām kreditora tiesībām vai pašu ienākumus nenesošo kredītlīgumu, kredītu pircējs vai tā pārstāvis, kas izraudzīts saskaņā ar šo direktīvu, tiek uzskatīts par kredītu apkalpotāju un tāpēc tam būtu jāsaņem atļauja saskaņā ar šo direktīvu.

(45)

Kredītu pircējiem, kas izmanto pakalpojumus, kurus sniedz kredītu apkalpotāji vai kredītiestādes vai iestādes, kas nav kredītiestādes, bet ko uzrauga dalībvalsts kompetentā iestāde saskaņā ar Direktīvu 2008/48/EK vai Direktīvu 2014/17/ES, būtu par to jāinformē savas piederības dalībvalsts kompetentās iestādes, lai attiecīgās kompetentās iestādes varētu īstenot savas uzraudzības pilnvaras attiecībā uz kredītu apkalpotāja vai kredītiestādes, vai iestādes, kas nav kredītiestāde, bet ko uzrauga dalībvalsts kompetentā iestāde saskaņā ar Direktīvu 2008/48/EK vai Direktīvu 2014/17/ES, rīcību attiecībā uz aizņēmēju. Kredītu pircējiem būtu arī laikus jāinformē par to uzraudzību atbildīgās kompetentās iestādes, ja tie iesaista citu kredītu apkalpotāju, kredītiestādi vai iestādi, kas nav kredītiestāde, bet ko uzrauga dalībvalsts kompetentā iestāde saskaņā ar Direktīvu 2008/48/EK vai Direktīvu 2014/17/ES.

(46)

Kredītu pircējiem, kas tieši izpilda nopirkto kredītlīgumu, tas būtu jādara, ievērojot attiecīgajam kredītlīgumam piemērojamos tiesību aktus, tostarp patērētāju aizsardzības noteikumus, kuri ir piemērojami aizņēmējam. Arī turpmāk piemēro valstu noteikumus, jo īpaši par līgumu izpildi, patērētāju aizsardzību un krimināltiesībām, un kompetentajām iestādēm būtu jānodrošina, ka minētie kredītu pircēji ievēro šādus noteikumus dalībvalstu teritorijā.

(47)

Lai atvieglotu šajā direktīvā noteikto pienākumu izpildi gadījumā, ja kredītu pircējam nav domicila Savienībā vai ja tam nav juridiskās adreses Savienībā, vai – ja saskaņā ar tā valsts tiesību aktiem tam nav juridiskās adreses – tam nav galvenā biroja Savienībā, valsts tiesību aktos, ar kuriem transponē šo direktīvu, būtu jāparedz, ka tad, kad ir pabeigta kredītlīguma nodošana, trešās valsts kredītu pircējs izraugās pārstāvi, kam ir domicils Savienībā vai kam ir juridiskā adrese Savienībā, vai – ja saskaņā ar tā valsts tiesību aktiem tam nav juridiskās adreses – kam ir galvenais birojs Savienībā un kas ir attiecīgi pilnvarots, lai kompetentās iestādes pie tā varētu vērsties konkrētā kredītu pircēja vietā vai papildus tam. Šis pārstāvis ir atbildīgs par pienākumiem, kuri kredītu pircējiem ir noteikti ar šo direktīvu, neskarot kredītu apkalpotājiem noteiktos pienākumus. Kredītu pircējiem, kas nodod ienākumus nenesošus kredītlīgumus, divas reizes gadā un apkopotā veidā būtu jāinformē piederības dalībvalsts kompetentā iestāde vismaz par nodoto kredītportfeļu kopējo neatmaksāto atlikumu, kā arī par iekļauto kredītu skaitu un apmēru un to, vai tiek nodoti ar patērētājiem noslēgti kredītlīgumi. Par katru vienā darījumā nodoto portfeli sniegtajai informācijai būtu jāietver kredītu pircēja vai attiecīgā gadījumā tā pārstāvja Savienībā juridiskās personas identifikators vai, ja tas nav pieejams, kredītu pircēja un attiecīgā gadījumā tā pārstāvja Savienībā identitāte un adrese. Kompetentajām iestādēm būtu jāvar pieprasīt, lai informācija tiktu sniegta reizi ceturksnī, kad vien tās uzskata to par vajadzīgu, tostarp ņemot vērā lielo darījumu skaitu krīzes laikā.

(48)

Patlaban atļauju piešķiršana kredītu apkalpotājiem un kredītu pircējiem un to uzraudzība dalībvalstīs ir uzticēta dažādām iestādēm, un tādēļ ir svarīgi, lai dalībvalstis precizētu šādu iestāžu lomu un piešķirtu tām pienācīgas pilnvaras, jo īpaši tāpēc, ka tām varētu nākties uzraudzīt vienības, kas ir iesaistītas pakalpojumu sniegšanā citās dalībvalstīs. Lai nodrošinātu efektīvu un proporcionālu uzraudzību visā Savienībā, dalībvalstīm būtu kompetentajām iestādēm jāpiešķir nepieciešamās pilnvaras veikt to pienākumus saskaņā ar šo direktīvu, tostarp pilnvaras iegūt nepieciešamo informāciju, izmeklēt iespējamos šīs direktīvas pārkāpumus, izskatīt aizņēmēju sūdzības un piemērot administratīvus sodus un korektīvus pasākumus, tostarp atļauju atsaukšanu. Ja piemēro šādus administratīvus sodus un korektīvus pasākumus, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka kompetentās iestādes tos piemēro samērīgi un pamato savus lēmumus un ka turklāt minētie lēmumi būtu jāizskata tiesā, tostarp arī gadījumos, ja kompetentās iestādes nerīkojas noteiktajos termiņos.

(49)

Noteikumi, kas attiecas uz šīs direktīvas pārkāpumiem, neskar dalībvalsts tiesības iejaukties gadījumos, kad tiek pārkāpti valsts tiesību akti, kuri saistīti, piemēram, ar patērētāju aizsardzību, aizņēmēju tiesībām vai noziedzīgām darbībām. Šādos gadījumos uzņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes un tās dalībvalsts kompetentas iestādes, kurā kredīts ir piešķirts, ir kompetentas lemt par to, vai ir noticis valsts tiesību akta pārkāpums, un līdz ar to šī direktīva neierobežo to pilnvaras.

(50)

Tā kā kredītu sekundāro tirgu darbība būs lielā mērā atkarīga no iesaistīto vienību labas reputācijas, kredītu apkalpotājiem būtu jāizveido efektīvs mehānisms aizņēmēju sūdzību izskatīšanai. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka to iestāžu rīcībā, kas ir atbildīgas par kredītu pircēju un kredītu apkalpotāju uzraudzību, ir efektīvas un pieejamas procedūras aizņēmēju sūdzību izskatīšanai.

(51)

Personas datu apstrādei šīs direktīvas nolūkos piemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (16) un (ES) 2018/1725 (17). Jo īpaši, ja personas datus apstrādā šīs direktīvas nolūkos, būtu jāprecizē konkrēts mērķis, jāmin juridiskais pamats un jāievēro attiecīgās drošības prasības, kas noteiktas Regulā (ES) 2016/679, un tādi principi kā nepieciešamība, samērīgums, mērķa ierobežojums un pārredzams un samērīgs datu glabāšanas termiņš. Minētajos nolūkos priekšroka tiek dota nozares mēroga rīcības kodeksam saskaņā ar Regulas (ES) 2016/679 40. pantu. Turklāt visās personas datu apstrādes sistēmās, kas tiek izstrādātas un izmantotas šīs direktīvas ietvaros, būtu jāiekļauj integrēta datu aizsardzība un datu aizsardzība pēc noklusējuma. Tāpat arī administratīvajai sadarbībai un savstarpējai palīdzībai starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm vajadzētu būt saderīgai ar Regulā (ES) 2016/679 iekļautajiem noteikumiem par personas datu aizsardzību un saskaņā ar valstu datu aizsardzības noteikumiem, ar ko īsteno Savienības tiesību aktus.

(52)

Lai nodrošinātu augsta līmeņa patērētāju aizsardzību, Savienības un valstu tiesību aktos ir noteiktas vairākas tiesības un aizsardzības pasākumi, kas attiecas uz patērētājam piešķirtiem kredītlīgumiem. Minētās tiesības un aizsardzības pasākumus piemēro jo īpaši kredītlīguma apspriešanai un noslēgšanai, negodīgai komercpraksei, ko uzņēmumi īsteno attiecībā pret patērētājiem, kā noteikts Direktīvā 2005/29/EK, un kredītlīguma izpildei vai neizpildei. Tas jo īpaši tā ir to ilgtermiņa patēriņa kredītlīgumu gadījumā, kuri ietilpst Direktīvas 2014/17/ES darbības jomā, attiecībā uz patērētāja tiesībām daļēji vai pilnībā izpildīt kredītlīgumā noteiktās patērētāja saistības pirms minētā kredītlīguma termiņa beigām vai attiecīgā gadījumā ar Eiropas standartizētās informācijas lapas palīdzību tikt informētam par iespējamo kredītlīguma nodošanu kredītu pircējam. Nevajadzētu mainīt arī aizņēmēja tiesības, ja kredītlīguma nodošana starp kredītiestādi un kredītu pircēju notiek līguma pārjaunošanas veidā. Principā būtu jānodrošina, ka aizņēmēju situācija nepasliktinās pēc to kredītlīguma nodošanas no kredītiestādes kredītu pircējam. Šai direktīvai nebūtu jāliedz dalībvalstīm aizņēmēju aizsardzības nolūkā piemērot stingrākus noteikumus.

(53)

Neskarot citus Direktīvās 2008/48/EK un 2014/17/ES noteiktos pienākumus un nolūkā nodrošināt augsta līmeņa patērētāju aizsardzību, minētās direktīvas būtu jāgroza, lai nodrošinātu, ka patērētājs laikus un pirms jebkādu grozījumu veikšanas kredītlīguma noteikumos tiek iepazīstināts ar precīzu un visaptverošu jebkādu šādu izmaiņu sarakstu, to īstenošanas grafiku un nepieciešamo sīkāko informāciju, kā arī ar tās valsts iestādes nosaukumu un adresi, kurā patērētājs var iesniegt sūdzību.

(54)

Informācijai par kredītlīguma noteikumu grozījumiem saskaņā ar Direktīvām 2008/48/EK un 2014/17/ES, kas ieviesti ar šajā direktīvā izklāstītajiem grozījumiem, nebūtu jāietekmē patērētāju tiesības, kas noteiktas Direktīvās 2008/48/EK un 2014/17/ES, tostarp tiesības uz informāciju.

(55)

Tas, kādu nozīmi Savienības likumdevējs piešķir aizsardzībai, kāda patērētājiem paredzēta Padomes Direktīvā 93/13/EEK (18) un Direktīvās 2008/48/EK un 2014/17/ES, nozīmē, ka kredītlīgumā paredzēto kreditora tiesību cesijai vai paša kredītlīguma cesijai kredītu pircējam nevajadzētu nekādā veidā ietekmēt aizsardzības līmeni, kas patērētājiem paredzēts Savienības tiesību aktos. Tādēļ kredītu pircējiem un kredītu apkalpotājiem būtu jāievēro piemērojamie Savienības un valstu tiesību akti, ciktāl tie attiecas uz sākotnējo kredītlīgumu, un būtu jāsaglabā tāds pats aizsardzības līmenis aizņēmējam, kāds paredzēts piemērojamajos Savienības un valstu tiesību aktos vai noteikts ar Savienības vai valstu tiesību kolīziju normām. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka saistībā ar kredītlīguma nodošanu no aizņēmēja netiek iekasētas citas izmaksas, kā vien tās, kas jau ir iekļautas minētajā kredītlīgumā. Attiecībā uz maksām, kas saistību neizpildes gadījumā jāsedz patērētājiem, būtu jāveic grozījumi Direktīvā 2008/48/EK, prasot dalībvalstīm ievērot tos pašus noteikumus, kuri Direktīvā 2014/17/ES paredzēti attiecībā uz maksimālā maksas un soda apmēra noteikšanu.

(56)

Attiecībā uz patērētājiem ar šo direktīvu būtu jāgroza Direktīvas 2008/48/EK un 2014/17/ES, lai noteiktu, ka dalībvalstīm būtu jāprasa, lai kreditoriem būtu atbilstoša politika un procedūras, kas mudinātu tos attiecīgā gadījumā saprātīgi pārskatīt situāciju, pirms tiek sākta piespiedu atsavināšanas procedūra. Būtu jāņem vērā EBI 2015. gada 19. augusta pamatnostādnes par kavētiem maksājumiem un piespiedu atsavināšanu un EBI 2018. gada 31. oktobra pamatnostādnes par ienākumus nenesošu un pārskatītu riska darījumu pārvaldību un ECB 2017. gada marta norādījumi bankām par ienākumus nenesošiem kredītiem.. Lemjot par to, kādus pārskatīšanas pasākumus veikt, kreditoriem būtu jāņem vērā patērētāja individuālie apstākļi, patērētāja intereses un tiesības un patērētāja spēja atmaksāt kredītu, tostarp jo īpaši tad, ja kredītlīgums ir nodrošināts ar mājokļa nekustamo īpašumu, kas ir patērētāja galvenā dzīvesvieta. Būtu jāvar pārskatīšanas pasākumos ietvert konkrētas koncesijas patērētājam, tādas kā pilnīga vai daļēja kredītlīguma refinansēšana vai tā spēkā esošo noteikumu maiņa, cita starpā termiņa pagarināšana, kredītlīguma veida maiņa, pilnīga vai daļēja maksājumu atlikšana uz noteiktu laiku, procentu likmes maiņa, maksājumu brīvdienu piedāvājums, atmaksāšana pa daļām, valūtas konvertēšana, daļēja parāda atlaišana un parāda konsolidācija. Dalībvalstīm vajadzētu būt valsts līmenī ieviestiem atbilstošiem pārskatīšanas pasākumiem. To pārskatīšanas pasākumu saraksts, kas šajā direktīvā paredzēti kā grozījumi Direktīvās 2008/48/EK un 2014/17/ES, nav izsmeļošs, un tāpēc dalībvalstis var brīvi paredzēt papildu pasākumus. Tāpat dalībvalstis var neparedzēt kādu konkrētu pasākumu, ja tā paredzēts valsts līmenī, ja vien joprojām ir pieejams pietiekami daudz pasākumu. Ja pēc tam, kad ir pabeigta piespiedu atsavināšanas procedūra, vēl ir palicis nenomaksāts parāds, dalībvalstīm būtu jānodrošina minimālo dzīves apstākļu aizsardzība un jāievieš pasākumi parāda atmaksas atvieglošanai, vienlaikus novēršot pārmērīgi lielas parādsaistības ilgtermiņā. Vismaz tad, ja par mājokļa nekustamo īpašumu iegūtā cena ietekmē patērētāja parāda summu, dalībvalstīm būtu jāmudina kreditori veikt pamatotus pasākumus, lai tirgus apstākļu kontekstā iegūtu labāko cenu par piespiedu kārtā atsavināto mājokļa nekustamo īpašumu. Dalībvalstīm nevajadzētu atturēt kredītlīguma puses no skaidri paustas vienošanās, ka ar kredīta nodrošinājuma nodošanu kreditoram pietiek, lai kredītu atmaksātu, jo īpaši tad, ja kredītu nodrošina ar patērētāja galveno dzīvesvietu.

(57)

Lai nodrošinātu, ka patērētāja aizsardzības līmenis netiek ietekmēts, ja hipotekārā kredītlīgumā paredzētās kreditora tiesības vai pats kredītlīgums tiek cedēts trešajai personai, būtu jāveic grozījums Direktīvā 2014/17/ES, lai noteiktu, ka gadījumos, ja notiek tāda kredīta nodošana, uz kuru attiecas minētā direktīva, patērētājam ir tiesības vērsties tiesā pret kredītu pircēju, izmantojot jebkuru aizsardzību, kas patērētājam bija pieejama pret sākotnējo kreditoru, un tikt informētam par šādu cesiju.

(58)

Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (19) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valstu transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu Savienības likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(59)

Saskaņā ar Regulas (ES) 2018/1725 42. panta 1. punktu notika apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju, kas 2019. gada 24. janvārī sniedza atzinumu.

(60)

Turpinoties tāda ienākumus nenesošu kredītlīgumu iekšējā sekundārā tirgus izveidei, kurā paredzēts augsts patērētāju aizsardzības līmenis, Komisijai būtu jāpārbauda, cik efektīvi šī direktīva darbojas. Komisija ir labi piemērota uzdevumam analizēt īpašas pārrobežu problēmas, ko dalībvalstis katra atsevišķi nespēj konstatēt vai pienācīgi risināt, piemēram, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risku, kāds varētu rasties saistībā ar kredītu apkalpošanas un kredītu pircēju darbībām, un sadarbību starp dažādu dalībvalstu kompetentajām iestādēm. Tādēļ ir atbilstīgi, lai Komisija, pārskatot šo direktīvu, iekļautu arī tādu nelikumīgi iegūtu līdzekļu un terorisma finansēšanas risku vispusīgu novērtējumu, kuri saistīti ar kredītu apkalpotāju un kredītu pircēju veiktajām darbībām, un administratīvās sadarbības starp kompetentajām iestādēm vispusīgu novērtējumu.

(61)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus, proti, veicināt INA sekundāro tirgu attīstību Savienībā, vienlaikus turpinot stiprināt aizņēmēju, jo īpaši patērētāju, aizsardzību, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet to mēroga un iedarbības dēļ minētos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šī direktīva paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,