21.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 132/1

(1)

Šīs direktīvas mērķis ir noteikt procesuālās garantijas, lai nodrošinātu, ka bērni, proti, personas, kuras nav sasniegušas 18 gadu vecumu un kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā, spēj saprast šo procesu un tam sekot, un lai ļautu šiem bērniem īstenot savas tiesības uz taisnīgu tiesu, novērstu bērnu atkārtotus likumpārkāpumus un sekmētu viņu sociālo integrāciju.

(2)

Nosakot kopējus minimālos noteikumus bērnu, kuri ir aizdomās turētie un apsūdzētie, procesuālo tiesību aizsardzībai, šī direktīva tiecas stiprināt dalībvalstu savstarpēju uzticību to krimināltiesību sistēmām un tādējādi veicināt nolēmumu savstarpēju atzīšanu krimināllietās. Šādiem kopējiem minimāliem noteikumiem būtu jānovērš arī pilsoņu brīvas pārvietošanās dalībvalstu teritorijā šķēršļi.

(3)

Lai gan dalībvalstis ir Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECTK), Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un ANO Konvencijas par bērna tiesībām puses, pieredze liecina, ka tas ne vienmēr nodrošina pietiekamu uzticēšanās pakāpi citu dalībvalstu krimināltiesību sistēmām.

(4)

Padome 2009. gada 30. novembrī pieņēma Rezolūciju par ceļvedi aizdomās turētu vai apsūdzētu personu procesuālo tiesību stiprināšanai kriminālprocesā (3) (“Ceļvedis”). Ceļvedī ir ierosināts pakāpeniski pieņemt pasākumus, kas attiecas uz tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkošanu (A pasākums), tiesībām uz informāciju par tiesībām un informāciju par izmaksām (B pasākums), tiesībām saņemt juridiskas konsultācijas un juridisko palīdzību (C pasākums), tiesībām sazināties ar radiniekiem, darba devējiem un konsulārajām iestādēm (D pasākums), kā arī ieviest īpašus aizsargpasākumus neaizsargātiem aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem (E pasākums). Ceļvedī uzsvērts, ka norādīto tiesību secība ir orientējoša un tādējādi to var mainīt saskaņā ar prioritātēm. Ceļvedim ir paredzēts darboties kā vienotam veselumam; tā priekšrocības būs pilnībā jūtamas tikai pēc visu pasākumu īstenošanas.

(5)

Eiropadome 2009. gada 11. decembrī atzinīgi novērtēja Ceļvedi un iekļāva to Stokholmas programmā – Atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā (4) (2.4. punkts). Eiropadome uzsvēra, ka Ceļvedis nav izsmeļošs, un aicināja Komisiju arī turpmāk pētīt aizdomās turēto un apsūdzēto minimālo procesuālo tiesību aspektus un izvērtēt, vai ir nepieciešams izskatīt citus jautājumus, piemēram, nevainīguma prezumpciju, lai veicinātu labāku sadarbību minētajā jomā.

(6)

Līdz šim ir pieņemti četri pasākumi par procesuālajām tiesībām kriminālprocesā, ievērojot Ceļvedi, proti, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2010/64/ES (5), 2012/13/ES (6), 2013/48/ES (7) un (ES) 2016/343 (8).

(7)

Ar šo direktīvu veicina bērnu tiesības, ņemot vērā Eiropas Padomes pamatnostādnes par bērniem draudzīgu tieslietu sistēmu.

(8)

Ja bērni ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā vai uz viņiem attiecas Eiropas apcietināšanas ordera process saskaņā ar Padomes Pamatlēmumu 2002/584/TI (9) (pieprasītās personas), dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka vispirms vienmēr tiek ņemtas vērā bērna intereses saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (Harta) 24. panta 2. punktu.

(9)

Bērniem, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā, būtu jāpievērš īpaša vērība, lai saglabātu viņu attīstības potenciālu un spēju iekļauties atpakaļ sabiedrībā.

(10)

Šai direktīvai būtu jāattiecas uz bērniem, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā, un uz bērniem, kuri ir pieprasītās personas. Attiecībā uz bērniem, kuri ir pieprasītās personas, attiecīgie šīs direktīvas noteikumi būtu jāpiemēro no brīža, kad viņi izpildes dalībvalstī tiek apcietināti.

(11)

Šī direktīva vai konkrēti tās noteikumi būtu jāpiemēro arī aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem kriminālprocesā un pieprasītajām personām, ja šīs personas procesa uzsākšanas brīdī bija bērni, bet vēlāk sasniegušas 18 gadu vecumu, un ja šīs direktīvas piemērošana ir pamatota, ņemot vērā visus lietas apstākļus, tostarp attiecīgās personas briedumu un neaizsargātību.

(12)

Ja brīdī, kad persona kļūst par aizdomās turēto vai apsūdzēto kriminālprocesā, minētā persona ir sasniegusi 18 gadu vecumu, taču noziedzīgs nodarījums tika veikts, kad šī persona bija bērns, dalībvalstis tiek mudinātas piemērot šajā direktīvā paredzētās procesuālās garantijas līdz brīdim, kad minētā persona sasniedz 21 gada vecumu, vismaz attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, kurus ir izdarījis šis pats aizdomās turētais vai apsūdzētais un par kuriem veic vienlaicīgu izmeklēšanu un saukšanu pie atbildības, jo tie ir neatraujami saistīti ar kriminālprocesu, kas pret minēto personu tika uzsākts pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas.

(13)

Dalībvalstīm būtu jānosaka bērna vecums, pamatojoties uz paša bērna teikto, bērna civilstāvokļa pārbaudi, dokumentu izpēti, citiem pierādījumiem un, ja šādi pierādījumi nav pieejami vai nav pārliecinoši, medicīnisku izmeklēšanu. Medicīniska izmeklēšana būtu jāveic kā galējais līdzeklis un stingri ievērojot bērna tiesības, fizisko neaizskaramību un cilvēka cieņu. Ja joprojām ir šaubas par personas vecumu, šajā direktīvā vienmēr būtu jāpieņem, ka persona ir bērns.

(14)

Šo direktīvu nebūtu jāpiemēro attiecībā uz konkrētiem maznozīmīgiem nodarījumiem. Tomēr tā būtu jāpiemēro, ja bērnam, kurš ir aizdomās turētais vai apsūdzētais, tiek atņemta brīvība.

(15)

Dažās dalībvalstīs sodu noteikšana, izņemot brīvības atņemšanu, par salīdzinoši maznozīmīgiem nodarījumiem ir nevis tiesas ar jurisdikciju krimināllietās, bet citas iestādes kompetencē. Tā tas var būt, piemēram, attiecībā uz ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem, kuri ir plaši izplatīti un kurus varētu konstatēt, veicot ceļu satiksmes kontroli. Šādos gadījumos nebūtu saprātīgi prasīt kompetentajām iestādēm nodrošināt visas šajā direktīvā paredzētās tiesības. Ja dalībvalsts tiesību aktos ir paredzēts, ka sodu par maznozīmīgiem nodarījumiem nosaka šāda iestāde, un ja pastāv vai nu tiesības pārsūdzēt, vai iespēja lietu citādi nodot tiesai ar jurisdikciju krimināllietās, šī direktīva tādēļ būtu jāpiemēro tikai procesam minētajā tiesā pēc šādas pārsūdzības vai lietas nodošanas.

(16)

Dažās dalībvalstīs konkrētus maznozīmīgus pārkāpumus, jo īpaši maznozīmīgus ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumus, pašvaldību saistošo noteikumu maznozīmīgus pārkāpumus un sabiedriskās kārtības maznozīmīgus pārkāpumus, kvalificē kā noziedzīgus nodarījumus. Šādos gadījumos nebūtu saprātīgi prasīt kompetentajām iestādēm nodrošināt visas šajā direktīvā paredzētās tiesības. Tādēļ, ja dalībvalsts tiesību akti attiecībā uz maznozīmīgiem nodarījumiem nosaka, ka sods nevar būt brīvības atņemšana, šī direktīva būtu jāpiemēro tikai procesam tiesā ar jurisdikciju krimināllietās.

(17)

Šī direktīva būtu jāpiemēro vienīgi kriminālprocesiem. Tai nebūtu jāattiecas uz citu veidu procesiem, jo īpaši procesiem, kas īpaši paredzēti bērniem un kas varētu novest pie aizsardzības, korektīviem vai izglītojošiem pasākumiem.

(18)

Šī direktīva būtu jāīsteno, ņemot vērā Direktīvas 2012/13/ES un Direktīvas 2013/48/ES noteikumus. Lai ņemtu vērā bērnu īpašās vajadzības un neaizsargātību, šajā direktīvā ir paredzētas papildu garantijas attiecībā uz informāciju, kas jāsniedz bērnam un personai, kam ir vecāku atbildība.

(19)

Bērniem būtu jāsaņem informācija par vispārējiem aspektiem procesa norisē. Minētajā nolūkā jo īpaši būtu jāsniedz viņiem īss paskaidrojums par procesa nākamajiem procesuālajiem posmiem, ciktāl tas ir iespējams, ņemot vērā kriminālprocesa vajadzības, un par iesaistīto iestāžu lomu. Sniedzamajai informācijai vajadzētu būt atkarīgai no lietas apstākļiem.

(20)

Bērniem būtu jāsaņem informācija par medicīnisko izmeklēšanu visagrīnākajā piemērotajā procesa stadijā, vēlākais pēc brīvības atņemšanas, ja šāds pasākums saistībā ar bērnu tiek veikts.

(21)

Ja bērnam ir atņemta brīvība, paziņojumā par tiesībām, ko bērnam izsniedz, ievērojot Direktīvu 2012/13/ES, būtu jāiekļauj skaidra informācija par bērna tiesībām saskaņā ar šo direktīvu.

(22)

Dalībvalstīm būtu rakstiski, mutiski vai abējādi jāinformē personas, kam ir vecāku atbildība, par piemērojamajām procesuālajām tiesībām. Šī informācija būtu jāsniedz pēc iespējas ātrāk un tik detalizēti, cik nepieciešams, lai garantētu procesa taisnīgu norisi un bērna tiesību efektīvu īstenošanu.

(23)

Konkrētos apstākļos, kas var arī attiekties tikai uz vienu no personām, kurām ir vecāku atbildība, šī informācija būtu jāsniedz citam atbilstīgam pieaugušajam, kuru bērns ir norādījis un kuru kā tādu ir apstiprinājusi kompetentā iestāde. Viens no minētajiem apstākļiem pastāv, ja ir objektīvi un faktiski pamatojumi, kas norāda vai rada pamatu aizdomām, ka informācijas sniegšana personai, kam ir vecāku atbildība, varētu būtiski apdraudēt kriminālprocesu, jo īpaši, ja pierādījumi var būt iznīcināti vai sagrozīti, var būt notikusi iejaukšanās attiecībā uz lieciniekiem vai persona, kam ir vecāku atbildība, varētu būt bijusi iesaistīta iespējamajā noziedzīgajā darbībā kopā ar bērnu.

(24)

Ja vairs nepastāv apstākļi, kuru dēļ kompetentās iestādes sniedz informāciju citam atbilstīgam pieaugušajam, nevis personai, kam ir vecāku atbildība, jebkura informācija, ko bērns saņem saskaņā ar šo direktīvu un kam joprojām ir nozīme šajā procesā, būtu jāsniedz personai, kam ir vecāku atbildība. Šai prasībai nebūtu nevajadzīgi jāpaildzina kriminālprocess.

(25)

Saskaņā ar Direktīvu 2013/48/ES bērniem, kas ir aizdomās turētie vai apsūdzētie, ir tiesības uz advokāta pieejamību. Tā kā bērni ir neaizsargāti un ne vienmēr spēj pilnībā izprast kriminālprocesu un tam sekot, šajā direktīvā paredzētajās situācijās viņiem būtu jānodrošina advokāta palīdzība. Minētajās situācijās dalībvalstīm būtu jāorganizē advokāta uzaicināšana, lai sniegtu palīdzību bērnam, ja šādu palīdzību nav organizējis bērns pats vai persona, kam ir vecāku atbildība. Dalībvalstīm būtu jānodrošina juridiskā palīdzība, ja tas ir vajadzīgs, lai garantētu, ka bērnam tiek sniegta efektīva advokāta palīdzība.

(26)

Advokāta palīdzība saskaņā ar šo direktīvu nozīmē, ka bērnam ir tiesības uz advokāta pieejamību saskaņā ar Direktīvu 2013/48/ES. Tādēļ, ja Direktīvas 2013/48/ES noteikuma piemērošana padarītu neiespējamu advokāta palīdzību bērnam saskaņā ar šo direktīvu, šāds noteikums nebūtu jāattiecina uz bērnu tiesībām uz advokāta pieejamību saskaņā ar Direktīvu 2013/48/ES. No otras puses, atkāpēm un izņēmumiem attiecībā uz advokāta palīdzību, kā noteikts šajā direktīvā, nebūtu jāskar tiesības uz advokāta pieejamību saskaņā ar Direktīvu 2013/48/ES vai tiesības uz juridisko palīdzību saskaņā ar Hartu un ECTK, un valstu un citiem Savienības tiesību aktiem.

(27)

Šajā direktīvā izklāstītie noteikumi par advokāta palīdzību būtu jāpiemēro bez nepamatotas kavēšanās pēc tam, kad bērniem ir darīts zināms, ka viņi ir aizdomās turētie vai apsūdzētie. Šajā direktīvā advokāta palīdzība nozīmē juridisku atbalstu un advokāta pārstāvību kriminālprocesā. Ja šajā direktīvā ir paredzēta advokāta palīdzība pratināšanas laikā, advokātam vajadzētu būt klātesošam. Neskarot bērna tiesības uz advokāta pieejamību saskaņā ar Direktīvu 2013/48/ES, advokāta palīdzība nenozīmē to, ka advokātam ir jābūt klātesošam ikvienā izmeklēšanas vai pierādījumu iegūšanas darbībā.

(28)

Ar noteikumu, ka tas ir saskaņā ar tiesībām uz taisnīgu tiesu, dalībvalstu pienākums nodrošināt bērniem, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie, advokāta palīdzību saskaņā ar šo direktīvu neattiecas uz šādām situācijām: lai identificētu bērnu; lai noteiktu, vai būtu jāuzsāk izmeklēšana; lai pārbaudītu ieroču esamību vai citus līdzīgus drošības jautājumus; lai veiktu izmeklēšanas vai pierādījumu vākšanas darbības, kas nav konkrēti minētas šajā direktīvā, piemēram, ķermeņa pārbaudes, fiziskās pārbaudes, asins, alkohola vai līdzīgus testus, fotogrāfiju uzņemšanu vai pirkstu nospiedumu noņemšanu vai lai nogādātu bērnu kompetentajā iestādē vai nodotu bērnu personai, kam ir vecāku atbildība, vai citam atbilstīgam pilngadīgajam saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

(29)

Ja bērns, kas sākotnēji nav aizdomās turētais vai apsūdzētais, kā piemēram, liecinieks, kļūst par aizdomās turēto vai apsūdzēto, minētajam bērnam vajadzētu būt tiesībām neliecināt pret sevi un tiesībām klusēt saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un ECTK, kā skaidrojusi Eiropas Savienības Tiesa (Tiesa) un Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Tādēļ šajā direktīvā nepārprotami minēta tāda praktiska situācija, kad šāds bērns nopratināšanas laikā, ko kriminālprocesā veic policija vai cita tiesībaizsardzības iestāde, kļūst par aizdomās turēto vai apsūdzēto. Ja šādas nopratināšanas laikā bērns, kas nav aizdomās turētais vai apsūdzētais, kļūst par aizdomās turēto vai apsūdzēto, nopratināšana būtu jāaptur, līdz bērns tiek informēts par to, ka viņš ir aizdomās turētais vai apsūdzētais, un viņam tiek nodrošināta advokāta palīdzība saskaņā ar šo direktīvu.

(30)

Ar noteikumu, ka tas ir saskaņā ar tiesībām uz taisnīgu tiesu, dalībvalstīm būtu jāspēj atkāpties no pienākuma sniegt advokāta palīdzību, kad tas nav samērīgi, ņemot vērā lietas apstākļus un saprotot, ka vispirms vienmēr būtu jāņem vērā bērna intereses. Jebkurā gadījumā bērniem būtu jāsaņem advokāta palīdzība, ja viņi tiek nogādāti kompetentajā tiesā vai pie kompetentā tiesneša lēmuma pieņemšanai par aizturēšanu jebkurā procesa stadijā, uz ko attiecas šī direktīva, kā arī aizturēšanas laikā. Turklāt brīvības atņemšanu nevar piemērot kā kriminālsodu, izņemot tad, ja bērnam ir palīdzējis advokāts, lai bērns varētu efektīvi izmantot savas tiesības uz aizstāvību, un jebkurā gadījumā uzklausīšanas laikā tiesas sēdēs. Dalībvalstīm šajā sakarā būtu jāspēj veikt praktiskus pasākumus.

(31)

Dalībvalstīm būtu jāspēj uz laiku atkāpties no pienākuma nodrošināt advokāta palīdzību pirmstiesas stadijā nepārvaramu iemeslu dēļ, proti, ja ir steidzami jānovērš nopietnas negatīvas sekas kādas personas dzīvībai, brīvībai vai fiziskajai neaizskaramībai vai ja ir nepieciešama izmeklēšanas iestāžu tūlītēja rīcība, lai novērstu ievērojamu apdraudējumu kriminālprocesam saistībā ar smagu noziedzīgu nodarījumu, inter alia, nolūkā iegūt informāciju par iespējamiem smaga noziedzīga nodarījuma līdzdalībniekiem vai lai novērstu svarīgu pierādījumu par smagu noziedzīgu nodarījumu nozaudēšanu. Kamēr tiek piemērota pagaidu atkāpe viena no minētajiem nepārvaramajiem iemesliem dēļ, kompetentajām iestādēm būtu jāspēj nopratināt bērnus bez advokāta klātbūtnes ar noteikumu, ka viņi ir informēti par tiesībām klusēt un var minētās tiesības īstenot un ka šāda nopratināšana neskar tiesības uz aizstāvību, tostarp tiesības neliecināt pret sevi. Vajadzētu būt iespējai veikt nopratināšanu tikai un vienīgi tādēļ un tādā apmērā, kāds nepieciešams, lai iegūtu informāciju, kas ir būtiska nopietnu negatīvu seku novēršanai kādas personas dzīvībai, brīvībai vai fiziskajai neaizskaramībai, vai lai novērstu ievērojamu apdraudējumu kriminālprocesam. Jebkāda šīs pagaidu atkāpes ļaunprātīga izmantošana principā nodarītu nelabojumu kaitējumu tiesībām uz aizstāvību.

(32)

Dalībvalstīm būtu savos tiesību aktos skaidri jānosaka pamatojums un kritēriji šādas pagaidu atkāpes piemērošanai, un tā būtu jāizmanto ļoti ierobežoti. Jebkādām pagaidu atkāpēm vajadzētu būt samērīgām, stingri ierobežotām laikā un tādām, kuru pamatā nav tikai un vienīgi iespējamā noziedzīgā nodarījuma veids vai smagums, un tām nebūtu jāskar procesa vispārējo taisnīgumu. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai tad, kad pagaidu atkāpi, ievērojot šo direktīvu, ir atļāvusi kompetentā iestāde, kas nav tiesnesis vai tiesa, lēmumu par pagaidu atkāpes atļaušanu var izvērtēt tiesa, vismaz tiesas procesa stadijā.

(33)

Bērnu un viņu advokāta saziņas konfidencialitāte ir būtiski svarīga, lai nodrošinātu tiesību uz aizstāvību efektīvu īstenošanu, un tā ir būtiska tiesību uz taisnīgu tiesu sastāvdaļa. Tādēļ dalībvalstīm bez atkāpēm būtu jārespektē tikšanos un citu saziņas formu konfidencialitāte starp advokātu un bērnu saistībā ar advokāta palīdzību, kā paredzēts šajā direktīvā. Šī direktīva neskar procedūras, kas attiecas uz situācijām, kad pastāv objektīvi un faktiski apstākļi, kas rada aizdomas par to, ka advokāts kopā ar bērnu ir iesaistīts noziedzīgā nodarījumā. Jebkāda advokāta noziedzīga darbība nebūtu jāuzskata par likumīgu palīdzību bērniem šīs direktīvas izpratnē. Pienākums ievērot konfidencialitāti nozīmē ne vien to, ka dalībvalstis atturas no iejaukšanās šādā saziņā vai piekļūšanas tai, bet arī to, ka tad, kad bērniem ir atņemta brīvība vai viņi ir kā citādi nonākuši vietā, kas ir valsts kontrolē, dalībvalstis nodrošina, lai saziņai paredzētā kārtība uzturētu un aizsargātu šādu konfidencialitāti. Tas neskar nekādus mehānismus, kas ieslodzījuma vietās ieviesti, lai nepieļautu neatļautu sūtījumu nodošanu ieslodzītajiem, piemēram, sarakstes pārbaudi, ar noteikumu, ka šādi mehānismi kompetentajām iestādēm nedod iespēju lasīt saziņu starp bērniem un viņu advokātu. Šī direktīva neskar arī valsts tiesību aktos paredzētās procedūras, saskaņā ar kurām sarakstes nosūtīšanu var atteikt, ja sūtītājs nepiekrīt, ka saraksti vispirms iesniedz kompetentajai tiesai.

(34)

Šī direktīva neskar konfidencialitātes pārkāpumus, kas ir saistīti ar likumīgu novērošanas darbību, kuru veic kompetentās iestādes. Šī direktīva arī neskar darbu, ko veic, piemēram, valstu izlūkdienesti, lai aizsargātu valsts drošību saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 4. panta 2. punktu, vai kas ietilpst Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 72. panta darbības jomā, kurā paredzēts, ka LESD III daļas V sadaļa par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu nedrīkst ietekmēt to dalībvalstu pienākumu izpildi, kas attiecas uz likumības un kārtības uzturēšanu un iekšējās drošības nodrošināšanu.

(35)

Bērniem, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā, vajadzētu būt tiesībām uz individuālu izvērtējumu, lai apzinātu bērnu īpašās vajadzības saistībā ar aizsardzību, izglītību, apmācību un sociālo iekļaušanu, lai noteiktu, vai un kādā mērā viņiem kriminālprocesā būtu nepieciešami īpaši pasākumi, viņu kriminālatbildības apmēru un īpaša soda vai izglītojoša pasākuma atbilstību attiecībā uz tiem.

(36)

Individuālajā izvērtējumā jo īpaši ņem vērā bērna personību, brieduma pakāpi, bērna ekonomisko, sociālo un ģimenes stāvokli, tostarp dzīves apstākļus un jebkādus īpašus bērna neaizsargātības faktorus, piemēram, apguves un saziņas grūtības.

(37)

Vajadzētu būt iespējai individuālā izvērtējuma apjomu un elementus pielāgot lietas apstākļiem, ņemot vērā iespējamā noziedzīgā nodarījuma smaguma pakāpi un pasākumus, ko varētu veikt, ja bērnu atzīst par vainīgu šāda nodarījuma izdarīšanā. Individuālo izvērtējumu, kas veikts attiecībā uz to pašu bērnu nesenā pagātnē, varētu izmantot atkārtoti, ja tas ir atjaunināts.

(38)

Kompetentajām iestādēm būtu jāņem vērā informācija, kas izriet no individuāla izvērtējuma, kad tās nosaka, vai ir jāveic kāds īpašs pasākums attiecībā uz bērnu, piemēram, sniedzot praktisku palīdzību, izvērtējot jebkādu piesardzības pasākumu, piemēram, lēmumu par pirmstiesas apcietinājumu vai alternatīvu pasākumu, piemērotību un efektivitāti attiecībā uz bērnu un, ņemot vērā bērnu individuālās raksturiezīmes un apstākļus, jebkādu lēmumu pieņemšanā vai rīcībā saistībā ar kriminālprocesu, tostarp arī notiesāšanas gadījumā. Ja individuālais izvērtējums vēl nav pieejams, tam nevajadzētu kavēt kompetentās iestādes veikt šādus pasākumus vai pieņemt šādus lēmumus, ar noteikumu, ka šajā direktīvā izklāstītie nosacījumi ir ievēroti, tostarp – ka individuālo izvērtējumu veic visagrīnākajā piemērotajā procesa stadijā. To pasākumu vai lēmumu piemērotību un efektivitāti, kas pieņemti, pirms veikts individuālais izvērtējums, varētu pārskatīt, kad individuālais izvērtējums kļūst pieejams.

(39)

Individuālais izvērtējums būtu jāveic visagrīnākajā piemērotajā procesa stadijā un laicīgi, lai informāciju, kas izriet no tā, varētu ņemt vērā prokurors, tiesnesis vai cita kompetentā iestāde, pirms tiek uzrādīta apsūdzība saistībā ar tiesas prāvu. Tomēr vajadzētu būt iespējai uzrādīt apsūdzību, ja nav veikts individuālais izvērtējums, ar noteikumu, ka tas ir bērna interesēs. Tas varētu būt, piemēram, gadījumā, ja bērns atrodas pirmstiesas apcietinājumā un individuāla izvērtējuma gaidīšana varētu nevajadzīgi paildzināt šādu apcietinājumu.

(40)

Dalībvalstīm būtu jāspēj pieļaut atkāpi no pienākuma veikt individuālo izvērtēšanu, ja šādu atkāpi pamato lietas apstākļi, inter alia ņemot vērā iespējamā noziedzīgā nodarījuma smagumu un pasākumus, ko varētu veikt, ja bērnu atzīst par vainīgu šāda nodarījuma izdarīšanā, un ar noteikumu, ka, pieļaujot atkāpi, tiek ņemtas vērā bērna intereses. Minētajā sakarā būtu jāņem vērā visi attiecīgie elementi, tostarp tas, vai bērnam ir vai nav iepriekš veikts individuālais izvērtējums saistībā ar kriminālprocesu, vai, ja šāds izvērtējums ir veikts, – vai to drīkst darīt bez apsūdzības.

(41)

Pienākums rūpēties par aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem bērniem ir taisnīgas tiesas pamatā, jo īpaši, ja bērniem ir atņemta brīvība un tādēļ viņi ir īpaši neaizsargātā situācijā. Lai nodrošinātu bērna, kam ir atņemta brīvība, personas neaizskaramību, bērnam vajadzētu būt tiesībām uz medicīnisku izmeklēšanu. Šāda medicīniska izmeklēšana būtu jāveic mediķim vai citam kvalificētam profesionālim vai nu pēc kompetento iestāžu iniciatīvas, jo īpaši gadījumos, kad konkrētas ar veselību saistītas norādes pamato šādu izmeklēšanu, vai pēc bērna, personas, kam ir vecāku atbildība, vai bērna advokāta pieprasījuma. Dalībvalstīm būtu jānosaka praktiska kārtība saistībā ar medicīnisku izmeklēšanu, kas jāveic saskaņā ar šo direktīvu, un par šādas izmeklēšanas pieejamību bērniem. Ar šādu kārtību varētu inter alia risināt situācijas, kad īsā laikposmā ir iesniegti divi vai vairāki pieprasījumi veikt medicīnisku izmeklēšanu tam pašam bērnam.

(42)

Bērni, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā, ne vienmēr spēj izprast viņu nopratināšanas saturu. Lai šādiem bērniem nodrošinātu pienācīgu aizsardzību, būtu jāveic policijas vai citu tiesībaizsardzības iestāžu īstenotas bērnu nopratināšanas audiovizuāls ieraksts, ja šāda rīcība ir samērīga, inter alia ņemot vērā advokāta klātbūtni un to, vai bērnam ir vai nav atņemta brīvība, saprotot, ka vispirms vienmēr būtu jāņem vērā bērna intereses. Ar šo direktīvu dalībvalstīm neuzliek pienākumu veikt audiovizuālus ierakstus gadījumos, kad bērnu nopratināšanu veic tiesnesis vai tiesa.

(43)

Ja audiovizuāls ieraksts ir jāveic saskaņā ar šo direktīvu, bet nepārvaramu tehnisku problēmu dēļ tas nav iespējams, policijai vai citām tiesībaizsardzības iestādēm būtu jāspēj bērnu nopratināt bez audiovizuālā ieraksta veikšanas, ar noteikumu, ka ir pieliktas pienācīgas pūles, lai novērstu tehniskās problēmas, ka nav pamatoti atlikt nopratināšanu un ka tas atbilst bērna interesēm.

(44)

Gan veicot bērna pratināšanas audiovizuālu ierakstu, gan to neveicot, pratināšana katrā gadījumā būtu jāveic, ņemot vērā iesaistīto bērnu vecumu un brieduma pakāpi.

(45)

Bērni ir īpaši neaizsargātā stāvoklī, ja viņiem ir atņemta brīvība. Ņemot vērā bērnu brīvības atņemšanas un jo īpaši apcietināšanas radītos iespējamos riskus attiecībā uz bērnu fizisko, garīgo un sociālo attīstību un tāpēc, ka brīvības atņemšana var radīt grūtības attiecībā uz viņu spēju iekļauties atpakaļ sabiedrībā, būtu jāpieliek īpašas pūles, lai izvairītos piemērot apcietinājumu bērniem jebkurā procesa stadijā, pirms tiesa ir galīgi izspriedusi to, vai attiecīgais bērns ir veicis noziedzīgu nodarījumu. Dalībvalstis varētu veikt praktiskus pasākumus, piemēram, izveidot pamatnostādnes vai norādes policijas amatpersonām par šīs prasības piemērošanu policijas veiktas apcietināšanas gadījumos. Jebkurā gadījumā šī prasība neskar iespēju, ka policijas darbinieki vai citas tiesībaizsardzības iestādes varētu aizturēt bērnu situācijās, kad prima facie tas šķiet nepieciešams, piemēram, ja viņi tiek pieķerti noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī vai tūlīt pēc tam.

(46)

Kompetentajām iestādēm būtu vienmēr jāapsver pasākumi, kas ir alternatīvi apcietināšanai (alternatīvi pasākumi), un jāveic šādi pasākumi, ja tas ir iespējams. Šādi alternatīvi pasākumi varētu ietvert aizliegumu bērnam atrasties konkrētās vietās, pienākumu bērnam uzturēties konkrētā vietā, ierobežojumus attiecībā uz kontaktēšanos ar noteiktām personām, pienākumus pieteikties kompetentajās iestādēs, dalību izglītības programmās vai, ja bērns tam piekritis, dalību terapeitiskās vai atkarības ārstēšanas programmās.

(47)

Bērnu aizturēšana būtu periodiski jāpārskata tiesai, kas var būt arī tiesnesis vienpersoniski. Vajadzētu būt iespējai, ka šo periodisko pārskatīšanu veic tiesa ex officio, vai, pamatojoties uz pieprasījumu, ko iesniedzis bērns, bērna advokāts vai tāda tiesu sistēmai piederīga iestāde, kas nav tiesa, jo īpaši prokurors. Dalībvalstīm minētajā sakarā būtu jānosaka praktiska kārtība, tostarp attiecībā uz situāciju, kad periodisku pārskatīšanu jau ex officio ir veikusi tiesa un bērns vai bērna advokāts pieprasa veikt citu pārskatīšanu.

(48)

Ja bērni ir apcietināti, viņiem būtu jāpiemēro īpaši aizsardzības pasākumi. Jo īpaši – bērni būtu jānošķir no pieaugušajiem, ja vien netiek uzskatīts, ka pretēja rīcība ir bērna interesēs, saskaņā ar ANO Konvencijas par bērnu tiesībām 37. panta c) punktu. Ja apcietinātais bērns sasniedz 18 gadu vecumu, tam vajadzētu būt iespējai turpināt atrasties apcietinājumā atsevišķi, kad tas ir pamatoti, ņemot vērā konkrētās personas apstākļus. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš tam, kāda ir apiešanās ar apcietinātajiem bērniem, ņemot vērā viņiem raksturīgo neaizsargātību. Bērniem vajadzētu būt pieejamām viņu vajadzībām piemērotām izglītības iespējām.

(49)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka bērnus, kuri ir aizdomās turētie un apsūdzētie un kurus aizturējusi policija, nošķir no pieaugušajiem, ja vien netiek uzskatīts, ka pretēja rīcība ir bērna interesēs, vai, ja ārkārtas apstākļos praksē tas nav iespējams, ar noteikumu, ka bērnus tur kopā ar pieaugušajiem tā, lai tas atbilstu bērna interesēm. Piemēram, mazapdzīvotos apgabalos bērnus var izņēmuma kārtā turēt policijas apcietinājumā kopā ar pieaugušajiem, ja vien tas nav pretrunā bērna interesēm. Šādās situācijās būtu jāprasa kompetentajām iestādēm piešķirt īpašu vērību bērna fiziskās veselības un labklājības aizsardzībai.

(50)

Vajadzētu būt iespējai bērnus turēt apcietinājumā kopā ar jauniešiem, ja vien tas nav pretrunā bērna interesēm. Dalībvalstīm jānosaka to personu loks, kuras tiek uzskatītas par jauniešiem saskaņā ar to tiesību aktiem un procedūrām. Dalībvalstis tiek mudinātas noteikt, ka personas, kuras ir vecākas par 24 gadiem, nevar tikt uzskatītas par jauniešiem.

(51)

Ja bērni ir apcietināti, dalībvalstīm būtu jāveic piemēroti pasākumi, kā noteikts šajā direktīvā. Šādiem pasākumiem inter alia būtu jānodrošina tiesību uz ģimenes dzīvi efektīva un regulāra īstenošana. Bērniem vajadzētu būt tiesībām uzturēt regulārus kontaktus ar viņu vecākiem, ģimeni un draugiem ar apmeklējumu un korespondences starpniecību, ja vien bērna un tiesiskuma interesēs nav vajadzīgi īpaši ierobežojumi.

(52)

Dalībvalstīm būtu arī jāveic attiecīgi pasākumi, lai nodrošinātu, ka tiek ievērotas bērna tiesības uz reliģijas vai ticības brīvību. Šajā sakarā dalībvalstīm būtu jo īpaši jāatturas no iejaukšanās bērnu reliģijā vai ticībā. Dalībvalstīm tomēr netiek prasīts aktīvi rīkoties, lai palīdzētu bērniem praktizēt lūgšanas.

(53)

Vajadzības gadījumā dalībvalstīm būtu arī jāveic attiecīgi pasākumi citās brīvības atņemšanas situācijās. Veiktajiem pasākumiem vajadzētu būt samērīgiem un atbilstīgiem brīvības atņemšanas apstākļiem, piemēram, ja aizturējusi policija vai piemērots apcietinājums, un tās ilgumam.

(54)

Speciālistiem, kuri tieši saskaras ar bērniem, būtu jāņem vērā dažādu vecuma grupu bērnu īpašās vajadzības un jāgādā, lai process tiktu tām pielāgots. Minētajos nolūkos minētajiem profesionāļiem vajadzētu būt īpaši apmācītiem darbam ar bērniem.

(55)

Pret bērniem būtu jāizturas atbilstīgi viņu vecumam, brieduma pakāpei un izpratnes līmenim, ņemot vērā jebkādas īpašās vajadzības, tostarp jebkādas saziņas grūtības, kādas bērniem var būt.

(56)

Ņemot vērā dalībvalstu atšķirīgās tiesību tradīcijas un tiesību sistēmas, kriminālprocesa laikā iespējami vislabākajā veidā būtu jānodrošina bērnu privātās dzīves aizsardzība ar mērķi inter alia veicināt bērnu iekļaušanos atpakaļ sabiedrībā. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai tiesas sēdes, kurās iesaistīti bērni, parasti būtu slēgtas, vai arī jāļauj tiesām vai tiesnešiem pieņemt lēmumu par šādu slēgtu sēžu sasaukšanu. Tas neskar spriedumu publisku pasludināšanu saskaņā ar ECTK 6. pantu.

(57)

Bērniem vajadzētu būt tiesībām, lai ar viņiem saistīto tiesas sēžu laikā viņus pavadītu persona, kam ir vecāku atbildība. Ja vairāk nekā vienai personai ir vecāku atbildība par to pašu bērnu, bērnam vajadzētu būt tiesībām uz to, lai viņu pavada visas šīs personas, ja vien tas nav praksē neiespējams, neraugoties uz to, ka kompetentās iestādes ir pielikušas saprātīgas pūles, lai tas būtu iespējams. Dalībvalstīm būtu jānosaka praktiska kārtība attiecībā uz bērnu tiesībām uz to, ka viņus pavada persona, kam ir vecāku atbildība, tiesas sēdēs, kurās viņi ir iesaistīti, un attiecībā uz nosacījumiem, saskaņā ar kuriem pavadošo personu var uz laiku izslēgt no tiesas sēdēm. Šāda kārtībā varētu inter alia būt lietderīga gadījumos, kad persona, kam ir vecāku atbildība, uz laiku nav pieejama, lai pavadītu bērnu, vai ja šī persona nevēlas izmantot iespēju pavadīt bērnu, ar noteikumu, ka ir ņemtas vērā bērna intereses.

(58)

Konkrētos apstākļos, kas var arī attiekties tikai uz vienu no personām, kurām ir vecāku atbildība, bērnam vajadzētu būt tiesībām uz to, lai tiesas sēžu laikā viņu pavadītu tāds atbilstīgs pieaugušais, kam nav vecāku atbildības. Viens no šiem apstākļiem ir arī tad, ja persona, kam ir vecāku atbildība un kura pavada bērnu, varētu būtiski apdraudēt kriminālprocesu, jo īpaši tas varētu attiekties uz gadījumiem, kad objektīvi un faktiski apstākļi norāda uz aizdomām vai rada pamatu aizdomām, ka pierādījumi var būt iznīcināti vai sagrozīti, attiecībā uz lieciniekiem var būt notikusi iejaukšanās vai persona, kam ir vecāku atbildība, var būt kopā ar bērnu iesaistīta iespējamā noziedzīgā darbībā.

(59)

Saskaņā ar šo direktīvu bērniem vajadzētu būt arī tiesībām uz to, lai viņus pavada persona, kam ir vecāku atbildība, citās procesa stadijās, kurās piedalās bērns, piemēram, policijas pratināšanas laikā.

(60)

Apsūdzētā tiesības klātienē piedalīties lietas izskatīšanā tiesā balstās uz tiesībām uz taisnīgu tiesu, kas paredzētas Hartas 47. pantā un ECTK 6. pantā, kā to skaidrojusi Tiesa un Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Dalībvalstīm būtu jāveic atbilstīgi pasākumi, lai veicinātu bērnu klātbūtni viņu iztiesāšanas laikā, tostarp personiski ar pavēsti aicinot bērnus uz tiesas sēdi un nosūtot pavēstes kopiju personai, kam ir vecāku atbildība, vai, ja tas neatbilstu bērna interesēm, citam atbilstīgam pieaugušajam. Dalībvalstīm būtu jānosaka praktiska kārtība saistībā ar bērna klātbūtni iztiesāšanā. Minētajā kārtībā varētu ietvert noteikumus par to, ar kādiem nosacījumiem bērnu var uz laiku izslēgt no dalības iztiesāšanā.

(61)

Dažas šajā direktīvā paredzētās tiesības būtu jāattiecina uz bērniem, kuri ir pieprasītās personas, no brīža, kad viņi ir aizturēti izpildes dalībvalstī.

(62)

Dalībvalstu sadarbībai krimināllietās ļoti nozīmīgs ir Eiropas apcietināšanas ordera process. Īstenojot šādu sadarbību, ir būtiski ievērot Pamatlēmumā 2002/584/TI paredzētos termiņus. Tādēļ, lai gan bērniem, kuri ir pieprasītās personas, Eiropas apcietināšanas ordera procesā būtu jāspēj pilnībā īstenot savas tiesības saskaņā ar šo direktīvu, minētie termiņi būtu jāievēro.

(63)

Dalībvalstīm būtu jāveic atbilstīgi pasākumi, lai nodrošinātu, ka tiesnešiem un prokuroriem, kas darbojas kriminālprocesā, kurā ir iesaistīti bērni, ir īpašas zināšanas šajā jomā vai faktiska piekļuve īpašai apmācībai, jo īpaši attiecībā uz bērnu tiesībām, atbilstīgiem nopratināšanas paņēmieniem, bērnu psiholoģiju un saziņu bērniem piemērotā valodā. Dalībvalstīm būtu arī jāveic atbilstīgi pasākumi, lai veicinātu šādu īpašu apmācību advokātiem, kas darbojas kriminālprocesā, kurā ir iesaistīti bērni.

(64)

Lai uzraudzītu un izvērtētu šīs direktīvas efektivitāti, dalībvalstīs ir nepieciešams vākt attiecīgus datus no pieejamiem datiem par šajā direktīvā paredzēto tiesību īstenošanu. Šādi dati ietver tiesu iestāžu un tiesībaizsardzības iestāžu reģistrētos datus un, ciktāl iespējams, veselības aprūpes un sociālās palīdzības dienestu apkopotos administratīvos datus par šajā direktīvā paredzētajām tiesībām, jo īpaši datus par to bērnu skaitu, kuriem ir nodrošināta advokāta pieejamība, veikto individuālo izvērtējumu skaitu, pratināšanu audiovizuālo ieraksts skaitu un to bērnu skaitu, kam ir atņemta brīvība.

(65)

Dalībvalstīm būtu jāievēro un jāgarantē šajā direktīvā noteiktās tiesības bez jebkādas diskriminācijas, kuras pamatā ir, piemēram, rase, ādas krāsa, dzimums, seksuālā orientācija, valoda, reliģija, politiskie vai citi uzskati, valstspiederība, etniskā vai sociālā izcelsme, īpašumtiesības, invaliditāte vai dzimšana.

(66)

Šajā direktīvā tiek ievērotas pamattiesības un pamatprincipi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un ECTK, tostarp spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums, tiesības uz brīvību un drošību, privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība, tiesības uz personas neaizskaramību, bērnu tiesības, personu ar invaliditāti integrācija, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un tiesības uz taisnīgu tiesu, nevainīguma prezumpcija un tiesības uz aizstāvību. Šī direktīva būtu jāīsteno saskaņā ar minētajām tiesībām un principiem.

(67)

Šī direktīva paredz minimālos noteikumus. Dalībvalstīm būtu jāspēj paplašināt šajā direktīvā noteiktās tiesības, lai nodrošinātu augstāku aizsardzības līmeni. Šāds augstāks aizsardzības līmenis nedrīkstētu radīt šķērsli tiesas spriedumu savstarpējai atzīšanai, kuras veicināšanai paredzēti šie minimālie noteikumi. Dalībvalstu nodrošinātajam aizsardzības līmenim nekad nevajadzētu būt zemākam par standartiem, kas noteikti Hartā vai ECTK, kā tie skaidroti Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā.

(68)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus, proti, noteikt kopējus minimālos standartus attiecībā uz procesuālajām garantijām bērniem, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet mēroga un iedarbības dēļ minētos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kuri ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(69)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, un neskarot minētā protokola 4. pantu, minētās dalībvalstis nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un tām šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro.

(70)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un Dānijai šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro.

(71)

Saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par paskaidrojošiem dokumentiem (10) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota,

a)

kuri ir aizdomās turētie un apsūdzētie kriminālprocesā; vai

b)

kuriem piemēro Eiropas apcietināšanas ordera procesu saskaņā ar Pamatlēmumu 2002/584/TI (pieprasītās personas).

a)

ja dalībvalsts tiesību aktos ir paredzēts, ka sodu nosaka iestāde, kas nav tiesa ar jurisdikciju krimināllietās, un ja šādu sodu noteikšanu var pārsūdzēt vai nodot šādai tiesai; vai

b)

ja kā sodu nevar piespriest brīvības atņemšanu,

1)

“bērns” ir persona, kas ir jaunāka par 18 gadiem;

2)

“persona, kam ir vecāku atbildība” ir jebkura persona, kam ir vecāku atbildība par bērnu;

3)

“vecāku atbildība” ir visas tiesības un pienākumi attiecībā uz bērna personu vai bērna īpašumu, kuras piešķir fiziskai vai juridiskai personai ar spriedumu, tiesību aktu izpildi vai vienošanos, kam ir juridisks spēks, tostarp uzraudzības tiesības un saskarsmes tiesības.

a)

nekavējoties, ja bērniem ir darīts zināms, ka viņi ir aizdomās turētie vai apsūdzētie attiecībā uz:

b)

vistuvākajā piemērotā procesa stadijā attiecībā uz:

c)

pēc brīvības atņemšanas attiecībā uz tiesībām uz īpašu apiešanos brīvības atņemšanas laikā, kā paredzēts 12. pantā.

a)

neatbilstu bērna interesēm;

b)

nav iespējama, jo pēc tam, kad ir pieliktas saprātīgas pūles, neviena no personām, kam ir vecāku atbildība, nav sasniedzama vai to identitāte nav zināma;

c)

balstoties uz objektīviem un faktiskiem apstākļiem, varētu būtiski apdraudēt kriminālprocesu.

a)

pirms viņus nopratina policija vai cita tiesībaizsardzības vai tiesu iestāde;

b)

kad izmeklēšanas vai citas kompetentās iestādes veic izmeklēšanas vai citu pierādījumu vākšanas darbību saskaņā ar 4. punkta c) apakšpunktu;

c)

bez nepamatotas kavēšanās pēc brīvības atņemšanas;

d)

ja viņi stājas tiesas, kam ir jurisdikcija krimināllietās, priekšā, savlaicīgi, pirms viņi ir izsaukti ierasties minētajā tiesā.

a)

dalībvalstis nodrošina, ka bērniem ir tiesības privāti tikties un sazināties ar advokātu, kas viņu pārstāv, tostarp pirms policijas vai citas tiesībaizsardzības vai tiesu iestādes veiktas nopratināšanas;

b)

dalībvalstis nodrošina, ka bērniem nopratināšanas laikā tiek sniegta advokāta palīdzība un ka advokāts ir spējīgs efektīvi piedalīties nopratināšanā. Šādai līdzdalībai jānotiek saskaņā ar valstu tiesību aktos paredzētajām procedūrām ar noteikumu, ka šādas procedūras neskar attiecīgo tiesību efektīvu īstenošanu un būtību. Ja advokāts piedalās nopratināšanā, šādas līdzdalības faktu fiksē, izmantojot protokolēšanas procedūru saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem;

c)

dalībvalstis nodrošina, ka bērniem tiek nodrošināta advokāta palīdzība vismaz šādās izmeklēšanas vai pierādījumu vākšanas darbībās, ja minētās darbības ir paredzētas attiecīgās valsts tiesību aktos un ja aizdomās turētajam vai apsūdzētajam ir jāpiedalās vai atļauts piedalīties attiecīgajā darbībā:

a)

ja viņi tiek nogādāti kompetentajā tiesā vai pie kompetentā tiesneša lēmuma pieņemšanai par apcietināšanu jebkurā procesa stadijā, uz ko attiecas šī direktīva; un

b)

apcietināšanas laikā.

a)

ja pastāv steidzama nepieciešamība novērst smagas negatīvas sekas kādas personas dzīvībai, brīvībai vai fiziskajai neaizskaramībai;

b)

ja ir absolūti nepieciešama izmeklēšanas iestāžu tūlītēja rīcība, lai novērstu ievērojama apdraudējuma nodarīšanu kriminālprocesam smaga noziedzīga nodarījuma gadījumā.

a)

nosakot, vai ir jāveic jebkādi īpaši pasākumi, kas dod labumu bērnam;

b)

izvērtējot jebkādu piesardzības pasākumu atbilstību un efektivitāti attiecībā uz bērnu;

c)

pieņemot jebkādu lēmumu vai rīcību kriminālprocesā, tostarp nosakot sodu.

a)

bērns;

b)

persona, kam ir vecāku atbildība, vai cits atbilstīgs pieaugušais, kā norādīts 5. un 15. pantā;

c)

bērna advokāts.

a)

netiek uzskatīts, ka pretēja rīcība ir bērna interesēs; vai

b)

izņēmuma gadījumos praksē tas nav iespējams, ar noteikumu, ka bērnus tur kopā ar pieaugušajiem tā, lai tas atbilstu bērna interesēm.

a)

nodrošinātu un saglabātu viņu veselību un fizisko un garīgo attīstību;

b)

nodrošinātu viņu tiesības uz izglītību un apmācību, tostarp – ja bērniem ir fiziski, maņu orgānu vai apguves traucējumi;

c)

nodrošinātu viņu tiesību uz ģimenes dzīvi efektīvu un regulāru īstenošanu;

d)

nodrošinātu piekļuvi programmām, kas sekmē viņu attīstību un iekļaušanos atpakaļ sabiedrībā; un

e)

nodrošinātu viņu reliģijas vai ticības brīvības ievērošanu.

a)

neatbilstu bērna interesēm;

b)

nav iespējama, jo pēc tam, kad ir pieliktas saprātīgas pūles, neviena no personām, kam ir vecāku atbildība, nav sasniedzama vai to identitāte nav zināma; vai

c)

balstoties uz objektīviem un faktiskiem apstākļiem, būtiski apdraudētu kriminālprocesu.

a)

bērna interesēs ir tas, lai viņu pavadītu minētā persona; un

b)

minētās personas klātbūtne nekaitēs kriminālprocesam.

21.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 132/21

(1)

Ir jāizdara vairāki grozījumi Padomes Direktīvās 2004/114/EK (4) un 2005/71/EK (5). Skaidrības labad minētās direktīvas būtu jāpārstrādā.

(2)

Šai direktīvai būtu jāatbilst prasībai, kas izteikta direktīvu 2004/114/EK un 2005/71/EK īstenošanas ziņojumos, proti, labot konstatētos trūkumus, nodrošināt lielāku pārredzamību un juridisko noteiktību un sniegt saskanīgu tiesisko regulējumu dažādām trešo valstu valstspiederīgo kategorijām, kas ieceļo Savienībā. Tādējādi tai būtu jāvienkāršo un jāsaskaņo esošie minētajām kategorijām piemērojamie noteikumi vienā tiesību aktā. Neskatoties uz atšķirībām starp minētajām kategorijām, tām ir vairākas kopīgas iezīmes, kas ļauj tām piemērot vienotu Savienības līmeņa tiesisko regulējumu.

(3)

Šai direktīvai būtu jāpapildina Stokholmas programmas mērķis tuvināt valstu tiesību aktus par nosacījumiem attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos. Imigrācija no valstīm ārpus Savienības ir viens no augsti kvalificētu cilvēku avotiem, un jo īpaši studenti un pētnieki ir tie, kurus meklē aizvien vairāk. Viņiem ir nozīmīga loma Savienības galvenās vērtības – cilvēkkapitāla – veidošanā un gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes nodrošināšanā un tādējādi viņi palīdz sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus.

(4)

Direktīvu 2004/114/EK un 2005/71/EK īstenošanas ziņojumos tika norādīti noteikti trūkumi, kuri galvenokārt ir saistīti ar uzņemšanas nosacījumiem, tiesībām, procesuālajām garantijām, studentu piekļuvi darba tirgum studiju laikā un noteikumiem par mobilitāti ES iekšienē. Par nepieciešamiem tika uzskatīti arī konkrēti uzlabojumi saistībā ar trešo valstu valstspiederīgo izvēles kategorijām. Pēcāk veikta plašāka apspriešana parādīja arī to, ka ir nepieciešams uzlabot pētnieku un studentu darba meklēšanas iespējas un labāk aizsargāt viesaukles, uz ko Direktīvas 2004/114/EK un 2005/71/EK neattiecas.

(5)

Lai pakāpeniski izveidotu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, Līgums par Eiropas Savienības darbību (LESD) paredz, ka jāpieņem pasākumi patvēruma, imigrācijas un trešo valstu valstspiederīgo tiesību aizsardzības jomā.

(6)

Ar šo direktīvu arī būtu jātiecas veicināt cilvēku kontaktus un mobilitāti, jo tās ir svarīgas Savienības ārpolitikas sastāvdaļas, jo īpaši attiecībā uz Eiropas kaimiņattiecību politikas valstīm vai Savienības stratēģiskajiem partneriem. Tai būtu jāļauj aktīvāk uzlabot Vispārējo pieeju migrācijai un mobilitātei un tās mobilitātes partnerības, kas piedāvā konkrētu ietvaru dalībvalstu un trešo valstu dialogam un sadarbībai, tostarp arī par legālās migrācijas atvieglošanu un organizēšanu.

(7)

Migrācijai šajā direktīvā izklāstītajos nolūkos būtu jāveicina zināšanu un prasmju radīšana un iegūšana. Tā nozīmē abpusēju gan iesaistīto migrantu un to izcelsmes valsts, gan attiecīgās dalībvalsts bagātināšanos, vienlaikus stiprinot kultūras saiknes un sekmējot kultūras daudzveidību.

(8)

Direktīvai būtu jāsniedz priekšstats par Savienību kā par pievilcīgu vietu pētniecībai un inovācijai un jāvirza Savienība uz priekšu pasaules mēroga konkurences cīņā par talantiem, un tādā veidā jānodrošina Savienības vispārējās konkurētspējas un izaugsmes ātruma pieaugums, vienlaikus veidojot tādas darbvietas, kas vairāk sekmē IKP izaugsmi. Savienības atvēršana trešo valstu valstspiederīgajiem, kurus var uzņemt pētniecības nolūkos, turklāt ir daļa no pamatiniciatīvas “Inovācijas Savienība”. Atvērta darba tirgus izveide Savienības pētniekiem un pētniekiem no trešām valstīm tika apstiprināta kā galvenais mērķis, kas sasniedzams Eiropas Pētniecības telpā – vienotā telpā, kurā notiek brīva pētnieku, zināšanu un tehnikas aprite.

(9)

Ir lietderīgi atvieglināt trešo valstu valstspiederīgo, kas iesniedz pieteikumu nolūkā veikt pētniecības darbību, uzņemšanu, izmantojot uzņemšanas procedūru, kas nav atkarīga no viņu juridiskajām attiecībām ar uzņēmēju pētniecības iestādi, kā arī turpmāk papildus atļaujai vairs nepieprasīt darba atļauju. Šī procedūra būtu jābalsta uz sadarbību starp pētniecības iestādēm un imigrācijas iestādēm dalībvalstīs. Pirmajām ar to būtu jāpiešķir vadošo lomu uzņemšanas procedūrā, lai trešo valstu valstspiederīgajiem, kas iesniedz pieteikumu nolūkā veikt pētniecības darbību, atvieglinātu un paātrinātu ieceļošanu Savienībā, vienlaikus saglabājot dalībvalstu prerogatīvas attiecībā uz imigrācijas politiku. Pētniecības iestādēm, kuras dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai apstiprināt iepriekš, būtu jāvar parakstīt vai nu uzņemšanas līgumu, vai līgumu ar trešo valstu valstspiederīgo nolūkā veikt pētniecības darbību. Dalībvalstīm būtu jāizdod atļauja, pamatojoties uz uzņemšanas līgumu vai līgumu, ja ir izpildīti nosacījumi saistībā ar ieceļošanu un uzturēšanos.

(10)

Tā kā centieni sasniegt mērķi, proti, ieguldīt 3 % no IKP pētniecībā, lielā mērā attiecas uz privāto sektoru, tas būtu attiecīgā gadījumā jāmudina turpmākajos gados pieņemt darbā vairāk pētnieku.

(11)

Lai padarītu Savienību pievilcīgāku tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kas vēlas veikt pētniecības darbību Savienībā, viņu ģimenes locekļiem, kā definēts Padomes Direktīvā 2003/86/EK (6), būtu jāļauj doties viņiem līdzi un baudīt priekšrocības, ko sniedz noteikumi par ES iekšējo mobilitāti. Minētajiem ģimenes locekļiem vajadzētu būt piekļuvei pirmās dalībvalsts un – ilgtermiņa mobilitātes gadījumā – otro dalībvalstu darba tirgum, izņemot ārkārtējos apstākļos, piemēram, īpaši augsta bezdarba līmeņa gadījumā, kad dalībvalstīm būtu jāsaglabā iespēja laikposmā, kas nepārsniedz 12 mēnešus, veikt pārbaudi, kas apliecina, ka amata vietu nav iespējams aizpildīt iekšējā darba tirgū. Izņemot šajā direktīvā paredzētās atkāpes, būtu jāpiemēro visi Direktīvas 2003/86/EK noteikumi, tostarp noraidīšanas vai atsaukšanas, vai atjaunošanas atteikšanas iemesli. Tāpēc ģimenes locekļu uzturēšanās atļaujas varētu tikt anulētas vai to atjaunošana atteikta, ja beidzas tā pētnieka atļaujas termiņš, kuram viņi ir devušies līdzi, un ja viņiem nav nekādu autonomu uzturēšanās tiesību.

(12)

Attiecīgos gadījumos dalībvalstis būtu jārosina zinātņu doktora grāda kandidātus uzskatīt par pētniekiem šīs direktīvas nolūkos.

(13)

Šīs direktīvas īstenošanai nevajadzētu veicināt intelektuālā darbaspēka emigrāciju no jaunizveidotajām vai attīstības valstīm. Pasākumi, lai veicinātu pētnieku reintegrāciju savās izcelsmes valstīs, būtu jāveic sadarbībā ar izcelsmes valstīm, lai izveidotu visaptverošu migrācijas politiku.

(14)

Lai padarītu Eiropu kopumā par pasaules izcilības centru mācību un arodmācību jomā, būtu jāuzlabo un jāvienkāršo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumi tiem, kas vēlas doties uz Savienību šādos nolūkos. Tas ir saskaņā ar mērķiem, kas izvirzīti Eiropas augstākās izglītības sistēmu modernizācijas programmā, jo īpaši Eiropas augstākās izglītības internacionalizācijas kontekstā. Dalībvalstu attiecīgo tiesību aktu tuvināšana ir šā procesa sastāvdaļa. Šajā sakarā un saskaņā ar Padomes secinājumiem par augstākās izglītības modernizēšanu (7) termins “augstākā izglītība” aptver visas terciārās izglītības iestādes, kas cita starpā var ietvert augstskolas, lietišķo zinātņu augstskolas, tehnoloģiju institūtus, universitātes, komercskolas, tehniskās augstskolas, augstskolu tehnoloģiju institūtus, augstākās izglītības koledžas, arodskolas, politehnikumus un akadēmijas.

(15)

Ar Eiropas izglītības ministru 1999. gada 19. jūnija Kopīgo Boloņas deklarāciju aizsāktā Boloņas procesa paplašināšanas un padziļināšanas rezultātā gan iesaistīto valstu, gan arī citu valstu augstākās izglītības sistēmas ir kļuvušas salīdzināmākas, saderīgākas un saskaņotākas. Tā ir noticis, jo dalībvalstis ir atbalstījušas studentu mobilitāti, un augstākās izglītības iestādes to ir integrējušas savās mācību programmās. To nepieciešams atspoguļot ar uzlabotiem noteikumiem par studentu mobilitāti ES iekšienē. Viens no Boloņas deklarācijas mērķiem ir padarīt Eiropas augstāko izglītību pievilcīgu un konkurētspējīgu. Boloņas procesa rezultātā ir izveidota Eiropas augstākās izglītības telpa. Tās triju ciklu struktūra ar viegli saprotamām programmām un grādiem, kā arī kvalifikāciju ietvarstruktūras ieviešana, ir padarījusi studijas Eiropā pievilcīgākas trešo valstu valstspiederīgajiem.

(16)

Šajā direktīvā minēto studentu sagatavošanas kursu ilgums un citi nosacījumi būtu jāparedz dalībvalstīm saskaņā ar saviem tiesību aktiem.

(17)

Pierādījumi par trešās valsts valstspiederīgā uzņemšanu kādā augstākās izglītības iestādē varētu cita starpā būt vēstule vai apliecība, kas apstiprina uzņemšanu.

(18)

Trešo valstu valstspiederīgie, kuri iesniedz pieteikumu uzņemšanai par stažieriem, būtu jāsniedz pierādījumi par to, ka augstākās izglītības grāds ir iegūts divu gadu laikposmā pirms viņu pieteikuma iesniegšanas dienas vai ka trešā valstī tiek apgūts studiju kurss, kura rezultātā iegūst augstākās izglītības grādu. Viņiem būtu arī jāuzrāda stažēšanās līgums, kurā iekļauts stažēšanās programmas apraksts, tās pedagoģiskais mērķis vai mācīšanās komponenti, tās ilgums un stažiera uzraudzības nosacījumi, apliecinot, ka viņi uzņēmumā tiešām mācīsies, nevis strādās kā parasti darba ņēmēji. Bez tam uzņemošajām vienībām var prasīt pamatot to, ka ar stažēšanos netiek aizstāta darbvieta. Ja valsts tiesību aktos, darba koplīgumos vai praksē jau pastāv konkrēti nosacījumi, kas attiecas uz stažieriem, dalībvalstīm būtu jāvar prasīt, lai trešo valstu valstspiederīgie, kuri iesniedz pieteikumu uzņemšanai par stažieriem, atbilstu minētajiem konkrētajiem nosacījumiem.

(19)

Uz darbiniekiem, kuri ir stažieri un kuri ierodas strādāt Savienībā saistībā ar pārcelšanu uzņēmuma ietvaros, šī direktīva neattiecas, jo uz viņiem atteicas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/66/ES (8).

(20)

Ar šo direktīvu būtu jāatbalsta Eiropas Brīvprātīgo dienesta mērķis attīstīt solidaritāti, savstarpēju izpratni un iecietību jauniešu vidū un sabiedrībā, kurā tie dzīvo, vienlaikus palīdzot stiprināt sociālo kohēziju un veicinot jauniešu aktīvu pilsoniskumu. Lai visā Savienībā konsekventi nodrošinātu piekļuvi Eiropas Brīvprātīgo dienestam, dalībvalstīm šīs direktīvas noteikumi būtu jāpiemēro trešo valstu valstspiederīgajiem, kas iesniedz pieteikumu saistībā ar Eiropas Brīvprātīgo dienestu.

(21)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai šīs direktīvas noteikumus piemērot skolēniem, brīvprātīgajiem, kas nav brīvprātīgie Eiropas Brīvprātīgo dienesta kontekstā, un viesauklēm, lai atvieglotu viņu ieceļošanu un uzturēšanos un nodrošinātu viņu tiesības.

(22)

Ja dalībvalstis nolemj šo direktīvu piemērot skolēniem, tās tiek mudinātas nodrošināt to, ka valsts uzņemšanas procedūra, kas paredzēta skolotājiem, kuri skolēnu apmaiņas programmas vai izglītības projektā skolēnus tikai pavada, ir saskaņota ar skolēniem paredzēto procedūru, kas noteikta šajā direktīvā.

(23)

Viesaukles darbs palīdz veicināt tiešus personiskos kontaktus, sniedzot trešo valstu valstspiederīgajiem iespēju uzlabot savas valodu prasmes un pilnveidot savas zināšanas par dalībvalstīm un attīstīt kultūras saiknes ar tām. Tajā pašā laikā viesaukles, kas ir trešo valstu valstspiederīgie, varētu būt pakļautas ļaunprātīgas izmantošanas riskam. Lai nodrošinātu taisnīgu attieksmi pret viesauklēm un pievērstos viņu īpašajām vajadzībām, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai piemērot šīs direktīvas noteikumus saistībā ar viesaukļu ieceļošanu un uzturēšanos.

(24)

Ja trešās valsts valstspiederīgie var pierādīt, ka viņi visā savā uzturēšanās laikā attiecīgajā dalībvalstī saņem līdzekļus, kuru pamatā ir dotācija, zinātniskā stipendija vai mācību stipendija, derīgs darba līgums, saistošs darba piedāvājums vai finansiālu saistību apliecinājums, ko sniedz skolēnu apmaiņas programmas organizācija, vienība, kura uzņem stažierus, brīvprātīgā darba programmas organizācija, viesģimene vai organizācija, kura saistībā ar viesauklēm darbojas kā starpnieks, dalībvalstīm šādi līdzekļi būtu jāņem vērā, vērtējot, vai ir pieejami pietiekami līdzekļi. Dalībvalstīm būtu jāvar paredzēt indikatīvu atsauces summu, kuru tās uzskata par “pietiekamiem līdzekļiem” un kura katrai attiecīgajai trešo valstu valstspiederīgo kategorijai varētu atšķirties.

(25)

Dalībvalstis tiek mudinātas ļaut pieteikuma iesniedzējam dokumentus un informāciju iesniegt kādā no Savienības oficiālajām valodām, kas nav to oficiālā valoda vai valodas un ko nosaka attiecīgā dalībvalsts.

(26)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt apstiprināšanas procedūru attiecībā uz sabiedriskām vai privātām pētniecības iestādēm, vai abām, kuras vēlas uzņemt pētniekus, kas ir trešās valsts valstspiederīgie, vai augstākās izglītības iestādēm, kuras vēlas uzņemt studentus, kas ir trešās valsts valstspiederīgie. Šai apstiprināšanai vajadzētu būt saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos vai administratīvajā praksē paredzētajām procedūrām. Būtu jāatvieglina pieteikumu iesniegšana apstiprinātām pētniecības iestādēm vai augstākās izglītības iestādēm un būtu jāpaātrina to trešo valstu valstspiederīgo ieceļošana, kas ierodas Savienībā pētniecības vai studiju nolūkā.

(27)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt to attiecīgo uzņemošo vienību apstiprināšanas procedūru, kas vēlas uzņemt skolēnus, stažierus vai brīvprātīgos, kuri ir trešās valsts valstspiederīgie. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai šo procedūru piemērot dažām vai visām uzņemošo vienību kategorijām. Šai apstiprināšanai vajadzētu būt saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos vai administratīvajā praksē paredzētajām procedūrām. Ar pieteikšanos apstiprinātām uzņemošajām vienībām būtu jāpaātrina to trešo valstu valstspiederīgo ieceļošana, kas ierodas Savienībā stažēšanās, brīvprātīga darba vai skolēnu apmaiņas programmu vai izglītības projektu nolūkā.

(28)

Ja dalībvalstis ievieš uzņemošo vienību apstiprināšanas procedūras, tām būtu jāvar nolemt vai nu atļaut uzņemt personas tikai ar apstiprinātu uzņemošo vienību starpniecību, vai arī ieviest apstiprināšanas procedūru, vienlaikus ļaujot uzņemt personas arī ar neapstiprinātu uzņemošo vienību starpniecību.

(29)

Šai direktīvai nebūtu jāskar dalībvalstu tiesības trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem neattiecas tās darbības joma, izdot atļaujas studiju, pētniecības vai stažēšanās nolūkā, kuras nav ar šo direktīvu reglamentētās atļaujas.

(30)

Tiklīdz ir izpildīti visi vispārīgie un īpašie uzņemšanas nosacījumi, dalībvalstij konkrētā termiņā būtu jāizdod atļauja. Ja dalībvalsts uzturēšanās atļaujas izsniedz tikai savā teritorijā un visi šīs direktīvas nosacījumi par uzņemšanu ir izpildīti, attiecīgajai dalībvalstij būtu jāpiešķir attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam nepieciešamā vīza un būtu jānodrošina kompetento iestāžu efektīva sadarbība šajā nolūkā. Gadījumā, ja minētā dalībvalsts vīzas neizsniedz, tai būtu attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam jāpiešķir līdzvērtīga atļauja, ar kuru ir ļauts ieceļot.

(31)

Atļaujās būtu jānorāda attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā statuss. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai norādīt papildu informāciju papīra formātā vai to uzglabāt elektroniskā formātā, ar noteikumu, ka tādējādi netiek radīti papildu nosacījumi.

(32)

Dažādajiem atļauju termiņiem saskaņā ar šo direktīvu būtu jāatspoguļo katras trešās valsts valstspiederīgo kategorijas, uz ko attiecas šī direktīva, uzturēšanās būtība.

(33)

Dalībvalstīm vajadzētu būt tiesībām noteikt, ka studentu kopējais uzturēšanās ilgums nepārsniedz studiju maksimālo ilgumu, kā paredzēts valsts tiesību aktos. Šajā sakarā studiju maksimālais ilgums varētu arī ietvert, ja tas ir paredzēts attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos, studiju iespējamo pagarināšanu nolūkā atkārtot vienu vai vairākus studiju gadus.

(34)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai no pieteikuma iesniedzējiem iekasēt samaksu par atļauju pieteikumu un paziņojumu izskatīšanu. Nodevu apmēram nevajadzētu būt nesamērīgam vai pārmērīgam, lai tādējādi netiktu radīts šķērslis šīs direktīvas mērķu sasniegšanai.

(35)

Tiesībām, ko piešķir trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem attiecas šīs direktīvas darbības joma, nevajadzētu būt atkarīgām no tā, kādu atļaujas veidu katra dalībvalsts izdod.

(36)

Vajadzētu būt iespējai atteikt uzņemšanu šīs direktīvas nolūkos, ja ir pietiekami pamatoti iemesli. Jo īpaši vajadzētu būt iespējai uzņemšanu atteikt, ja dalībvalsts, pamatojoties uz faktu novērtējumu konkrētā gadījumā un ņemot vērā proporcionalitātes principu, uzskata, ka attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais potenciāli apdraud sabiedrisko kārtību, sabiedrības drošību vai sabiedrības veselību.

(37)

Šīs direktīvas mērķis nav reglamentēt trešo valstu valstspiederīgo uzņemšanu un uzturēšanos nodarbinātības nolūkā, un tā nav vērsta uz to, lai saskaņotu tiesību aktus vai praksi attiecībā uz darba ņēmēju statusu. Tomēr ir iespējams, ka dažās dalībvalstīs tiek uzskatīts, ka konkrētas trešo valstu valstspiederīgo kategorijas, uz kurām attiecas šī direktīva, atrodas darba attiecībās, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem, darba koplīgumiem vai praksi. Ja dalībvalsts uzskata, ka pētnieki, brīvprātīgie, stažieri vai viesaukles, kas ir trešo valstu valstspiederīgie, atrodas darba attiecībās, minētajai dalībvalstij būtu jāsaglabā tiesības noteikt attiecīgās kategorijas vai kategoriju uzņemšanas apjomus saskaņā ar LESD 79. panta 5. punktu.

(38)

Ja pētnieks, brīvprātīgais, stažieris vai viesaukle, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, iesniedz uzņemšanas pieteikumu, lai dalībvalstī stātos darba attiecībās, minētajai dalībvalstij vajadzētu būt iespējai veikt pārbaudi, kas apliecina, ka amata vietu nav iespējams aizpildīt iekšējā darba tirgū.

(39)

Attiecībā uz studentiem uzņemšanas apjomi nebūtu piemērojami, jo – pat tad, ja viņiem studiju laikā ir atļauts strādāt saskaņā ar šajā direktīvā paredzētajiem nosacījumiem –, viņi lūdz uzņemšanu dalībvalstu teritorijā, lai kā savu galveno nodarbošanos īstenotu pilna laika studiju apmeklēšanu, kas varētu ietvert obligātu stažēšanos.

(40)

Ja pēc uzņemšanas attiecīgās dalībvalsts teritorijā pētnieks, brīvprātīgais, stažieris vai viesaukle iesniedz pieteikumu atļaujas atjaunošanai, lai stātos darba attiecībās vai turpinātu tās attiecīgajā dalībvalstī, izņemot pētnieku, kas turpina darba attiecības ar to pašu uzņemošo vienību, minētajai dalībvalstij vajadzētu būt iespējai veikt pārbaudi, kas apliecina, ka amata vietu nav iespējams aizpildīt iekšējā darba tirgū.

(41)

Ja rodas šaubas par uzņemšanas pieteikuma iesniegšanas iemesliem, dalībvalstīm būtu jāspēj veikt pienācīgas pārbaudes vai pieprasīt pierādījumus, lai katrā atsevišķā gadījumā varētu novērtēt pieteikuma iesniedzēja plānoto pētniecību, studijas, stažēšanos, brīvprātīgo darbu, skolēnu apmaiņas programmu vai izglītības projektu vai viesaukles darbu un lai apkarotu šajā direktīvā paredzētās procedūras ļaunprātīgu un nepareizu izmantošanu.

(42)

Ja iesniegtā informācija ir nepilnīga, dalībvalstīm būtu saprātīgā laikposmā jāinformē pieteikuma iesniedzējs par to, kāda papildu informācija ir nepieciešama, un jānosaka saprātīgs termiņš tās sniegšanai. Ja papildu informācija minētajā termiņā nav iesniegta, pieteikums var tikt noraidīts.

(43)

Valsts iestādēm būtu pieteikuma iesniedzējam jāpaziņo lēmums, kas pieņemts par pieteikumu. Tas būtu jādara rakstiski pēc iespējas drīz un vēlākais šajā direktīvā norādītajā termiņā.

(44)

Šīs direktīvas mērķis ir pētniekiem un studentiem atvieglot mobilitāti ES iekšienē, cita starpā vairākās dalībvalstīs samazinot administratīvo slogu, kas saistīts ar mobilitāti. Šajā nolūkā ar šo direktīvu izveido konkrētu ES iekšējās mobilitātes shēmu, saskaņā ar ko trešās valsts valstspiederīgais, kuram ir pirmās dalībvalsts izdota atļauja pētniecības vai studiju nolūkiem, ir tiesīgs ieceļot, uzturēties un veikt daļu pētniecības darbības vai studiju vienā vai vairākās otrās dalībvalstīs saskaņā ar šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem, ar kuriem reglamentē mobilitāti.

(45)

Lai pētniekiem pētniecības nolūkos ļautu no vienas pētniecības iestādes viegli pārvietoties uz citu, viņu īstermiņa mobilitātei būtu jāaptver uzturēšanās otrās dalībvalstīs uz laikposmu līdz 180 dienām jebkurā 360 dienu laikposmā katrā dalībvalstī. Pētnieku ilgtermiņa mobilitātei būtu jāaptver uzturēšanās vienā vai vairākās otrās dalībvalstīs uz laikposmu, kas pārsniedz 180 dienas katrā dalībvalstī. Pētnieku ģimenes locekļiem vajadzētu būt tiesībām mobilitātes laikā doties līdzi pētniekam. Ar viņu mobilitāti saistītā procedūra būtu jāsaskaņo ar tā pētnieka mobilitātes procedūru, kuram viņi dodas līdzi.

(46)

Lai nodrošinātu studiju nepārtrauktību studentiem, uz kuriem attiecas Savienības vai daudzpusējas programmas, vai nolīgums starp divām vai vairākām augstākās izglītības iestādēm, ar šo direktīvu būtu jāparedz mobilitāte vienā vai vairākās otrās dalībvalstīs uz laikposmu līdz 360 dienām katrā dalībvalstī.

(47)

Ja pētnieks vai students, pamatojoties uz paziņošanas procedūru, pārvietojas uz otru dalībvalsti un ir vajadzīgs dokuments, lai atvieglotu piekļuvi pakalpojumiem un tiesībām, otrai dalībvalstij vajadzētu būt iespējai izdot dokumentu, lai apliecinātu, ka attiecīgajam pētniekam vai studentam ir tiesības uzturēties minētās dalībvalsts teritorijā. Šādam dokumentam nevajadzētu būt papildu nosacījumam, lai varētu izmantot šajā direktīvā paredzētās tiesības, un tam būtu tikai deklaratīvs raksturs.

(48)

Lai arī ar konkrēto mobilitātes shēmu, ko izveido ar šo direktīvu, būtu jānosaka autonomi noteikumi attiecībā uz ieceļošanu un uzturēšanos, kuras mērķis ir pētniecība vai studijas dalībvalstīs, kas nav tā dalībvalsts, kura ir izdevusi sākotnējo atļauju, visus pārējos noteikumus, ar ko reglamentē personu pārvietošanos pār robežām, kā noteikts attiecīgajos Šengenas acquis noteikumos, būtu jāturpina piemērot.

(49)

Ja atļauju izdod dalībvalsts, kura Šengenas acquis nepiemēro pilnībā, un pētnieks, viņa ģimenes locekļi vai students saistībā ar ES iekšējo mobilitāti šķērso ārējo robežu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/399 (9) nozīmē, dalībvalstij vajadzētu būt tiesīgai prasīt pierādījumus, kas apliecina, ka pētnieks vai students uz tās teritoriju pārceļas pētniecības vai studiju nolūkā vai ka ģimenes locekļi uz tās teritoriju pārceļas, lai dotos līdzi pētniekiem saistībā ar mobilitāti. Turklāt gadījumā, kad tiek šķērsota ārējā robeža Regulas (ES) 2016/399 nozīmē, dalībvalstīm, kuras Šengenas acquis piemēro pilnībā, būtu jāpārbauda Šengenas informācijas sistēmas dati un būtu jāliedz ieceļot tām personām vai jāiebilst pret viņu mobilitāti, attiecībā uz kurām minētajā sistēmā ir izdots brīdinājums, lai šīm personām liegtu ieceļošanu vai uzturēšanos, kā norādīts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1987/2006 (10).

(50)

Ar šo direktīvu būtu jāļauj otrām dalībvalstīm prasīt, lai pētnieks vai students, kurš pārvietojas uz pirmās dalībvalsts izdotas atļaujas pamata un kurš neatbilst vai vairs neatbilst mobilitātes nosacījumiem, atstātu to teritoriju. Ja pētniekam vai studentam ir derīga atļauja, ko izdevusi pirmā dalībvalsts, otrai dalībvalstij vajadzētu būt iespējai prasīt, lai pētnieks vai students atgrieztos pirmajā dalībvalstī saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/115/EK (11). Ja otra dalībvalsts mobilitāti ir atļāvusi, pamatojoties uz pirmās dalībvalsts izdotu atļauju, un mobilitātes laikā minētā atļauja ir anulēta vai ir beidzies tās derīguma termiņš, otrai dalībvalstij vajadzētu būt iespējai vai nu pieņemt lēmumu atgriezt pētnieku vai studentu trešā valstī saskaņā ar Direktīvu 2008/115/EK, vai arī bez kavēšanās prasīt, lai pirmā dalībvalsts ļautu pētniekam vai studentam atkārtoti ieceļot tās teritorijā. Pēdējā minētajā gadījumā pirmajai dalībvalstij būtu pētniekam vai studentam jāizsniedz dokuments, kas ļauj atkārtoti ieceļot tās teritorijā.

(51)

Savienības imigrācijas politikai un noteikumiem, no vienas puses, un Savienības politikai un programmām, ar kurām atbalsta pētnieku un studentu mobilitāti Savienības līmenī, no otras puses, vajadzētu būt savstarpēji papildinošākām. Nosakot derīguma termiņu atļaujai, ko izdod pētniekiem un studentiem, dalībvalstīm būtu jāņem vērā mobilitāte, kas plānota uz citām dalībvalstīm, saskaņā ar noteikumiem par mobilitāti. Pētniekiem un studentiem, uz ko attiecas Savienības vai daudzpusējas programmas, kurās ietverti mobilitātes pasākumi, vai nolīgumi starp divām vai vairākām augstākās izglītības iestādēm, vajadzētu būt tiesībām saņemt atļaujas uz vismaz diviem gadiem – ar noteikumu, ka minētajā laikposmā viņi atbilst attiecīgajiem uzņemšanas nosacījumiem.

(52)

Lai studentiem ļautu daļēji segt studiju izmaksas un, ja iespējams, gūt praktisko pieredzi, studiju laikā viņiem būtu jānodrošina pieeja tās dalībvalsts darba tirgum, kurā studijas notiek, ievērojot šajā direktīvā izklāstītos nosacījumus. Šim nolūkam būtu jāļauj studentiem strādāt noteiktu minimālu stundu skaitu, kā paredzēts šajā direktīvā. Būtu jāievēro vispārējs princips, ka studentiem ir pieeja darba tirgum. Tomēr ārkārtējos apstākļos dalībvalstīm būtu jāspēj ņemt vērā savu darba tirgus situāciju.

(53)

Cenšoties nodrošināt kvalificētu darbaspēku nākotnei, studentiem, kuri studijas beidz Savienībā, vajadzētu būt iespējai šajā direktīvā noteiktu laikposmu palikt attiecīgās dalībvalsts teritorijā nolūkā izpētīt darba iespējas vai izveidot uzņēmumu. Šādai iespējai vajadzētu būt arī pētniekiem, kas pabeiguši savu pētniecības darbību, kā paredzēts uzņemšanas līgumā. Lai studentiem un pētniekiem izdotu uzturēšanās atļauju šādam nolūkam, viņiem var lūgt sniegt pierādījumus saskaņā ar šīs direktīvas prasībām. Tiklīdz dalībvalstis viņiem izdod šādu uzturēšanās atļauju, viņus vairs neuzskata par pētniekiem vai studentiem šīs direktīvas nozīmē. Dalībvalstīm – pēc šajā direktīvā paredzētā minimālā laikposma – vajadzētu būt iespējai pārbaudīt, vai viņiem ir reālas izredzes tikt nodarbinātiem vai izveidot uzņēmumu. Šī iespēja neskar citus ziņošanas pienākumus, kas citiem nolūkiem paredzēti valsts tiesību aktos. Ar atļauju, kas izdota nolūkā izpētīt darba iespējas vai izveidot uzņēmumu, nebūtu jāpiešķir jebkādas automātiskas tiesības uz piekļuvi darba tirgum vai dibināt uzņēmumu. Dalībvalstīm būtu jāsaglabā tiesības ņemt vērā situāciju savā darba tirgū, ja trešās valsts valstspiederīgais, kuram ir izdota atļauja palikt attiecīgajā teritorijā darba meklēšanas vai uzņēmuma dibināšanas nolūkā, iesniedz darba atļaujas pieteikumu, lai aizpildītu amata vietu.

(54)

Pret trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem attiecas šī direktīva, būtu jānodrošina taisnīga attieksme saskaņā ar LESD 79. pantu. Pētniekiem būtu jāsaņem vienlīdzīga attieksme ar attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgajiem attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/98/ES (12) 12. panta 1. un 4. punktu, paredzot minētajai dalībvalstij iespēju ierobežot vienlīdzīgu attieksmi konkrētos gadījumos, kas noteikti šajā direktīvā. Studentiem būtu jāturpina piemērot Direktīvu 2011/98/ES, tostarp minētajā direktīvā paredzētos ierobežojumus. Direktīvu 2011/98/ES būtu jāpiemēro stažieriem, brīvprātīgajiem un viesauklēm, ja tiek uzskatīts, ka viņi attiecīgajā dalībvalstī atrodas darba attiecībās. Stažieriem, brīvprātīgajiem un viesauklēm, ja tiek uzskatīts, ka viņi attiecīgajā dalībvalstī neatrodas darba attiecībās, kā arī skolēniem būtu jāsaņem vienlīdzīga attieksme ar attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgajiem attiecībā uz minimālo tiesību kopumu, kā paredzēts šajā direktīvā. Tas ietver piekļuvi precēm un pakalpojumiem, kas neaptver mācību vai profesionālās izglītības stipendijas vai pabalstus.

(55)

Vienlīdzīga attieksme, ko piemēro pētniekiem un studentiem, kā arī stažieriem, brīvprātīgajiem un viesauklēm, ja tiek uzskatīts, ka viņi atrodas darba attiecībās attiecīgajā dalībvalstī, ietver vienlīdzīgu attieksmi saistībā ar tām sociālā nodrošinājuma jomām, kas uzskaitītas 3. pantā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 883/2004 (13). Ar šo direktīvu nesaskaņo dalībvalstu tiesību aktus sociālā nodrošinājuma jomā. Tās mērķis ir tikai piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu sociālā nodrošinājuma jomā attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ietilpst tās darbības jomā. Turklāt ar šo direktīvu nepiešķir tiesības saistībā ar situācijām, kuras ir ārpus Savienības tiesību aktu piemērošanas jomas, piemēram, saistībā ar trešā valstī dzīvojošiem ģimenes locekļiem. Tam tomēr nevajadzētu ietekmēt pārdzīvojušo tiesības, kuri tās gūst no šīs direktīvas darbības jomā ietvertiem trešo valstu valstspiederīgajiem, proti, attiecīgos gadījumos saņemt pārdzīvojušā pensiju, kad pārdzīvojušais dzīvo trešā valstī.

(56)

Daudzās dalībvalstīs tiesības saņemt ģimenes pabalstu ir atkarīgas no konkrētas saiknes ar attiecīgo dalībvalsti, jo pabalsti ir paredzēti pozitīvas demogrāfiskās attīstības atbalstam, lai nodrošinātu nākotnes darbaspēku minētajā dalībvalstī. Tāpēc ar šo direktīvu nebūtu jāietekmē dalībvalsts tiesības konkrētos apstākļos ierobežot vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz ģimenes pabalstiem, ja pētnieks un viņu pavadošie ģimenes locekļi minētajā dalībvalstī uzturas uz noteiktu laiku.

(57)

Gadījumā, kad starp dalībvalstīm notiek mobilitāte, piemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1231/2010 (14). Ar šo direktīvu nevajadzētu piešķirt vairāk tiesību par tām, kas sociālā nodrošinājuma jomā jau paredzētas spēkā esošajos Savienības tiesību aktos attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir saistība ar vairākām dalībvalstīm.

(58)

Šī direktīva būtu jāpiemēro, neskarot Savienības tiesību aktos un piemērojamos starptautiskos instrumentos ietvertus labvēlīgākus noteikumus.

(59)

Šajā direktīvā paredzētās uzturēšanās atļaujas būtu jāizdod dalībvalsts kompetentajām iestādēm, izmantojot vienotu formu, kas noteikta Padomes Regulā (EK) Nr. 1030/2002 (15).

(60)

Katrai dalībvalstij būtu jānodrošina, ka plašai sabiedrībai ir pieejama atbilstoša un regulāri atjaunināta informācija, jo īpaši internetā, par uzņemošajām vienībām, kuras apstiprinātas šīs direktīvas nolūkos, un par nosacījumiem un procedūrām trešo valstu valstspiederīgo uzņemšanai dalībvalstu teritorijā šīs direktīvas nolūkos.

(61)

Šajā direktīvā tiek ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 6. pantu.

(62)

Dalībvalstīm būtu jāīsteno šīs direktīvas noteikumi bez diskriminācijas dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās un sociālās izcelsmes, ģenētisko īpašību, valodas, ticības vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu uzskatu dēļ, bez diskriminācijas saistībā ar piederību nacionālai minoritātei un bez diskriminācijas īpašuma, izcelsmes, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ.

(63)

Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (16) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(64)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, nosacījumus attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos pētniecības, studiju, stažēšanās un Eiropas Brīvprātīgo dienesta nolūkā paredzēt kā obligātus noteikumus un nosacījumus attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos skolēnu apmaiņas, cita brīvprātīga darba – ne Eiropas Brīvprātīgo dienesta – nolūkā vai viesaukles darba nolūkā paredzēt kā fakultatīvus noteikumus, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs un mēroga un seku dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(65)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu un 4.a panta 1. punktu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, un neskarot minētā protokola 4. pantu, minētās dalībvalstis nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un tām šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro.

(66)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un Dānijai šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro.

(67)

Pienākums transponēt šo direktīvu valsts tiesību aktos būtu jāattiecina uz tiem noteikumiem, kuri, salīdzinot ar Direktīvām 2004/114/EK un 2005/71/EK, ir grozījumi pēc būtības. Pienākums transponēt noteikumus, kas nav mainīti, izriet no minētajām direktīvām.

(68)

Šai direktīvai nebūtu jāskar dalībvalstu pienākumi attiecībā uz termiņiem I pielikuma B daļā minēto Direktīvu transponēšanai valsts tiesību aktos un minēto direktīvu piemērošanas dienām,

a)

nosacījumus, ar kādiem trešo valstu valstspiederīgie un attiecīgā gadījumā viņu ģimenes locekļi var ieceļot un uzturēties ilgāk par 90 dienām dalībvalstu teritorijā pētniecības, studiju, stažēšanās vai brīvprātīga darba Eiropas Brīvprātīgo dienestā nolūkā un, ja dalībvalstis tā nolemj, skolēnu apmaiņas programmu vai izglītības projektu, kāda cita brīvprātīga darba – ne Eiropas Brīvprātīgo dienesta – nolūkā vai viesaukles darba nolūkā, kā arī viņu tiesības;

b)

nosacījumus, ar kādiem a) punktā minētie pētnieki un attiecīgā gadījumā viņu ģimenes locekļi, un studenti var ieceļot un uzturēties dalībvalstu teritorijā, kuras nav tā dalībvalsts, kas pirmā, pamatojoties uz šo direktīvu, ir piešķīrusi trešās valsts valstspiederīgajam uzturēšanās atļauju, kā arī viņu tiesības.

a)

kuri meklē starptautisko aizsardzību vai kuriem starptautiskā aizsardzība ir piešķirta saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/95/ES (17), vai kuri kādā dalībvalstī saņem pagaidu aizsardzību saskaņā ar Padomes Direktīvu 2001/55/EK (18);

b)

kuru izraidīšana ir apturēta faktisku vai juridisku iemeslu dēļ;

c)

kuri ir tādu Savienības pilsoņu ģimenes locekļi, kas izmantojuši tiesības brīvi pārvietoties Savienībā;

d)

kuriem kādā dalībvalstī ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss saskaņā ar Padomes Direktīvu 2003/109/EK (19);

e)

kuriem līdz ar viņu ģimenes locekļiem un neatkarīgi no viņu valstspiederības tāpat kā Savienības pilsoņiem ir tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar nolīgumiem vai nu starp Savienību un tās dalībvalstīm un trešām valstīm, vai starp Savienību un trešām valstīm;

f)

kuri kā darbinieki, kas ir stažieri, ir ieradušies Savienībā saistībā ar pārcelšanu uzņēmuma ietvaros saskaņā ar Direktīvu 2014/66/ES;

g)

kuri ir uzņemti kā augsti kvalificēti darba ņēmēji saskaņā ar Padomes Direktīvu 2009/50/EK (20).

1)

“trešās valsts valstspiederīgais” ir persona, kas nav Savienības pilsonis LESD 20. panta 1. punkta nozīmē;

2)

“pētnieks” ir tāds trešās valsts valstspiederīgais ar doktora grādu vai atbilstošu augstākās izglītības kvalifikāciju, kas ļauj minētajam trešās valsts valstspiederīgajam piedalīties doktorantūras programmās, kuru ir izvēlējusies pētniecības iestāde un savā teritorijā uzņēmusi kāda dalībvalsts, lai īstenotu pētniecības darbību, kam parasti ir nepieciešama šāda kvalifikācija;

3)

“students” ir trešās valsts valstspiederīgais, ko ir uzņēmusi kāda augstākās izglītības iestāde un kas ir uzņemts kādas dalībvalsts teritorijā ar galveno nodarbošanos apmeklēt pilna laika studijas, lai iegūtu minētās dalībvalsts atzītu augstākās izglītības kvalifikāciju, tostarp diplomu, sertifikātu vai doktora grādu augstākās izglītības iestādē, kā iegūšana saskaņā ar valsts tiesību aktiem var aptvert arī sagatavošanas kursu pirms šādas izglītības sākšanas vai obligātu stažēšanos;

4)

“skolēns” ir trešās valsts valstspiederīgais, kas, lai apgūtu kādu atzītu valsts vai reģionālu vidējās izglītības programmu, kura atbilst Starptautiskās standartizētās izglītības klasifikācijas 2. vai 3. līmenim, ir uzņemts kādas dalībvalsts teritorijā saistībā ar skolēnu apmaiņas programmas vai izglītības projektu, ko veic kāda izglītības iestāde saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai administratīvo praksi;

5)

“stažieris” ir trešās valsts valstspiederīgais, kuram ir kāds augstākās izglītības grāds vai kurš trešā valstī mācās studiju kursā, pēc kura pabeigšanas tiek iegūts augstākās izglītības grāds, un kurš ir uzņemts kādas dalībvalsts teritorijā stažēšanās programmā, lai profesionālā vidē gūtu zināšanas, praksi un pieredzi;

6)

“brīvprātīgais” ir trešās valsts valstspiederīgais, kas ir uzņemts kādas dalībvalsts teritorijā, lai piedalītos brīvprātīgā darba programmā;

7)

“brīvprātīgā darba programma” ir praktisku solidaritātes darbību programma, kuras pamatā ir sistēma, kas pēc būtības ir atzīta attiecīgajā dalībvalstī vai Savienībā, un ar kuru bezpeļņas nolūkā īsteno mērķus, kas ir vispārējās interesēs, kuras darbības tiek veiktas bez atalgojuma, izņemot izdevumu atlīdzināšanu un/vai kabatas naudu;

8)

“viesaukle” ir trešās valsts valstspiederīgais, kas kādas dalībvalsts teritorijā ir uzņemts uz laiku dzīvot kādā ģimenē, lai uzlabotu savas valodu prasmes un zināšanas par attiecīgo dalībvalsti apmaiņā pret vieglu darbu mājsaimniecībā un bērnu aprūpē;

9)

“pētniecība” ir sistemātisks radošs darbs, lai vairotu zināšanas, tostarp zināšanas par cilvēku, kultūru un sabiedrību, un šo zināšanu izmantošana jaunu pielietojumu izstrādē;

10)

“pētniecības iestāde” ir jebkura valsts vai privāta struktūra, kura nodarbojas ar pētniecību;

11)

“izglītības iestāde” ir valsts vai privāta vidējās izglītības iestāde, kuru atzinusi attiecīgā dalībvalsts vai kuras mācību programmas ir atzītas saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai administratīvo praksi, pamatojoties uz pārredzamiem kritērijiem, un kura piedalās skolēnu apmaiņas programmā vai izglītības projektā šajā direktīvā izklāstītajos nolūkos;

12)

“izglītības projekts” ir izglītības darbību kopums, ko kāda dalībvalsts izglītības iestāde ir izstrādājusi sadarbībā ar līdzīgām iestādēm trešā valstī, lai dalītos kultūrā un zināšanās;

13)

“augstākās izglītības iestāde” ir jebkāda tipa augstākās izglītības iestāde, kura ir atzīta vai par tādu tiek uzskatīta saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kura saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai praksi dod iespēju iegūt atzītus augstākās izglītības grādus vai citu atzītu terciārās izglītības līmeņa kvalifikāciju, neatkarīgi no tā, kā šādu iestādi sauc, vai jebkura iestāde, kura saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai praksi terciārā līmenī dod iespēju iegūt profesionālo izglītību vai apmācību;

14)

“uzņemošā vienība” ir pētniecības iestāde, augstākās izglītības iestāde, izglītības iestāde, organizācija, kas ir atbildīga par brīvprātīgā darba programmu, vai vienība, kura uzņem stažierus, kurā trešās valsts valstspiederīgais ir norīkots šajā direktīvā minētos nolūkos un kura atrodas attiecīgās dalībvalsts teritorijā, neatkarīgi no tās juridiskās formas, saskaņā ar valsts tiesību aktiem;

15)

“viesģimene” ir ģimene, kas uz laiku uzņem viesaukli un ļauj piedalīties savā ģimenes ikdienas dzīvē kādas dalībvalsts teritorijā, pamatojoties uz līgumu, kas noslēgts starp minēto ģimeni un viesaukli;

16)

“nodarbinātība” ir tādu darbību veikšana, kas ietver jebkādu saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai piemērojamiem koplīgumiem, vai saskaņā ar iedibināto praksi reglamentētu darbu darba devēja labā vai viņa vadībā vai uzraudzībā;

17)

“darba devējs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kuras labā vai kuras vadībā vai uzraudzībā tiek veikts darbs;

18)

“pirmā dalībvalsts” ir dalībvalsts, kura pirmā trešās valsts valstspiederīgajam izdod atļauju, pamatojoties uz šo direktīvu;

19)

“otra dalībvalsts” ir jebkura dalībvalsts, kas nav pirmā dalībvalsts;

20)

“Savienības vai daudzpusējas programmas, kurās ietverti mobilitātes pasākumi,” ir programmas, kuras finansē Savienība vai dalībvalstis un kas veicina trešo valstu valstspiederīgo mobilitāti Savienībā vai dalībvalstīs, kas piedalās attiecīgajās programmās;

21)

“atļauja” ir uzturēšanās atļauja vai, ja tā ir paredzēts valsts tiesību aktos, ilgtermiņa vīza, kas izdota šīs direktīvas nolūkos;

22)

“uzturēšanās atļauja” ir atļauja, kas izdota, izmantojot formu, kura noteikta Regulā (EK) Nr. 1030/2002, un kas tās turētājam dod tiesības likumīgi uzturēties kādas dalībvalsts teritorijā;

23)

“ilgtermiņa vīza” ir atļauja, ko izdevusi dalībvalsts saskaņā ar Šengenas konvencijas (21) 18. pantu vai kas izdota saskaņā ar to dalībvalstu tiesību aktiem, kuras Šengenas acquis nepiemēro pilnībā;

24)

“ģimenes locekļi” ir trešās valsts valstspiederīgie, kā noteikts Direktīvas 2003/86/EK 4. panta 1. punktā.

a)

divpusējos vai daudzpusējos nolīgumos, ko Savienība vai Savienība un tās dalībvalstis ir noslēgušas ar vienu vai vairākām trešām valstīm; vai

b)

divpusējos vai daudzpusējos nolīgumos, ko viena vai vairākas dalībvalstis ir noslēgušas ar vienu vai vairākām trešām valstīm.

a)

7. pantā paredzētajiem vispārīgajiem nosacījumiem; un

b)

attiecīgajiem īpašajiem nosacījumiem, kas izklāstīti 8. 11., 12., 13., 14. vai 16. pantā.

a)

uzrāda derīgu ceļošanas dokumentu, kā noteikts valsts tiesību aktos, un, ja prasīts, vīzas pieteikumu vai derīgu vīzu, vai attiecīgā gadījumā derīgu uzturēšanās atļauju, vai derīgu ilgtermiņa vīzu; dalībvalstis var pieprasīt, lai ceļošanas dokumenta derīguma termiņš būtu vismaz tik pat ilgs, cik ilga ir plānotā uzturēšanās;

b)

ja saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem trešās valsts valstspiederīgais ir nepilngadīgais(-ā) – uzrāda vecāku atļauju vai līdzvērtīgu dokumentu par plānoto uzturēšanos;

c)

uzrāda pierādījumu, ka trešās valsts valstspiederīgais ir apdrošināts slimības gadījumiem vai ka, ja tā paredzēts valsts tiesību aktos, ir iesniedzis pieteikumu apdrošināšanai slimību gadījumiem attiecībā uz visiem riskiem, ko parasti sedz attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgajiem; minētā apdrošināšana ir derīga visu plānoto uzturēšanās laiku;

d)

ja attiecīgā dalībvalsts to pieprasa – sniedz pierādījumus par to, ka ir samaksāta 36. pantā paredzētā maksa par pieteikuma izskatīšanu;

e)

sniedz attiecīgās dalībvalsts pieprasītos pierādījumus par to, ka trešās valsts valstspiederīgajam plānotās uzturēšanās laikā ir pietiekami līdzekļi, lai segtu uzturēšanās izmaksas, nevēršoties pie dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmas, un ceļojuma izmaksas arī atpakaļceļam. Pietiekamu līdzekļu izvērtējumu balsta uz individuālu katras lietas izskatīšanu, un tajā ņem vērā līdzekļus, kas izriet cita starpā no dotācijas, mācību stipendijas vai zinātniskās stipendijas, derīga darba līguma vai saistoša darba piedāvājuma, vai no finansiālu saistību apliecinājuma, ko devusi skolēnu apmaiņas programmas organizācija, vienība, kura uzņem stažierus, vai brīvprātīgā darba programmas organizācija, viesģimene vai organizācija, kura saistībā ar viesauklēm darbojas kā starpnieks.

a)

pētniecības iestāde vairs neatbilst šā panta 2. punktam, 8. panta 2. punktam vai 10. panta 7. punktam;

b)

apstiprinājums iegūts krāpnieciskā ceļā; vai

c)

pētniecības iestāde, parakstot uzņemšanas līgumu ar trešās valsts valstspiederīgo, darījusi to krāpnieciskos nolūkos vai rīkojusies nolaidīgi.

a)

pētniecības darbības virsrakstu vai mērķi, vai pētniecības jomu;

b)

trešās valsts valstspiederīgā apņemšanos censties pabeigt pētniecības darbību;

c)

pētniecības iestādes apņemšanos uzņemt trešās valsts valstspiederīgo, lai pabeigtu pētniecības darbību;

d)

pētniecības darbības sākuma un beigu datumu vai prognozēto pētniecības darbības ilgumu;

e)

informāciju par plānoto mobilitāti uz vienu vai vairākām otrām dalībvalstīm, ja mobilitāte ir zināma laikā, kad pirmajā dalībvalstī tiek iesniegts pieteikums.

a)

informācija par juridiskajām attiecībām starp pētniecības iestādi un pētnieku;

b)

informācija par pētnieka darba apstākļiem.

a)

pētniecības darbības mērķi un prognozēto ilgumu, kā arī tās veikšanai nepieciešamo finanšu resursu pieejamību;

b)

trešās valsts valstspiederīgā kvalifikāciju, ņemot vērā pētījuma mērķus, kuru apliecina kvalifikācijas dokumenta apliecināta kopija.

a)

tam, ka trešās valsts valstspiederīgais ir uzņemts studijām kādā augstākās izglītības iestādē;

b)

ja attiecīgā dalībvalsts to pieprasa – tam, ka ir samaksātas augstākās izglītības iestādes uzliktās maksas;

c)

ja attiecīgā dalībvalsts to pieprasa – tam, ka trešās valsts valstspiederīgajam ir pietiekama tās valodas prasme, kurā notiek studijas;

d)

ja attiecīgā dalībvalsts to pieprasa – tam, ka trešās valsts valstspiederīgajam būs pietiekami līdzekļi, lai segtu studiju izmaksas.

a)

tam, ka trešās valsts valstspiederīgais nav nedz jaunāks par minimālo, nedz vecāks par maksimāli pieļaujamo vecumu, nedz arī ir zemākā vai augstākā izglītības pakāpē kā tā, ko noteikusi attiecīgā dalībvalsts;

b)

par uzņemšanu izglītības iestādē;

c)

par piedalīšanos atzītā valsts vai reģionālā izglītības programmā saistībā ar skolēnu apmaiņas programmu vai izglītības projektu, ko izglītības iestāde īsteno saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai administratīvo praksi;

d)

tam, ka izglītības iestāde vai, ciktāl paredzēts valsts tiesību aktos, kāda trešā persona par trešās valsts valstspiederīgo uzņemas atbildību visā uzturēšanās attiecīgās dalībvalsts teritorijā laikā, jo īpaši attiecībā uz studiju izmaksām;

e)

tam, ka trešās valsts valstspiederīgais visu uzturēšanās laiku tiks izmitināts ģimenē, īpašā izglītības iestādes izmitināšanas vietā vai, ciktāl paredzēts valsts tiesību aktos, – jebkurā citā vietā, kas atbilst attiecīgās dalībvalsts paredzētajiem nosacījumiem un ir izraudzīta saskaņā ar tās skolēnu apmaiņas programmas vai izglītības projekta noteikumiem, kurā trešās valsts valstspiederīgais piedalās.

a)

uzrāda stažēšanās līgumu, kurā ir paredzēta teorētiska un praktiska apmācība un kas noslēgts ar uzņemošo vienību. Dalībvalstis var prasīt, lai šādu stažēšanās līgumu būtu apstiprinājusi kompetentā iestāde un lai noteikumi, uz kuriem līgums ir balstīts, atbilstu valsts tiesību aktos noteiktajām prasībām, darba koplīgumiem vai praksei attiecīgajā dalībvalstī. Stažēšanās līgumā ir iekļauts:

b)

sniedz pierādījumus tam, ka augstākās izglītības grāds ir iegūts divu gadu laikposmā pirms pieteikuma iesniegšanas dienas vai ka tiek apgūts studiju kurss, kura rezultātā iegūst augstākās izglītības grādu;

c)

sniedz pierādījumus, ja dalībvalsts tos prasa, ka trešās valsts valstspiederīgajam ir pietiekami līdzekļi, lai uzturēšanās laikā segtu stažēšanās izmaksas;

d)

sniedz pierādījumus, ja dalībvalsts tos prasa, ka trešās valsts valstspiederīgais ir apguvis vai apgūs valodas pamatkursu, lai iegūtu zināšanas, kas nepieciešamas stažēšanās nolūkos;

e)

sniedz pierādījumus, ja dalībvalsts tos prasa, ka uzņemošā vienība par viņu uzņemas atbildību visā trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās laikā attiecīgās dalībvalsts teritorijā, jo īpaši attiecībā uz uzturēšanās un izmitināšanas izmaksām;

f)

sniedz pierādījumus, ja dalībvalsts tos prasa, ka, ja trešās valsts valstspiederīgo visā uzturēšanās laikā izmitina uzņemošā vienība, izmitināšana atbilst attiecīgās dalībvalsts izvirzītajiem nosacījumiem.

a)

iesniedz līgumu ar uzņemošo vienību vai, ciktāl paredzēts valsts tiesību aktos, citu struktūru, kas attiecīgajā dalībvalstī ir atbildīga par to brīvprātīgā darba programmu, kurā trešās valsts valstspiederīgais piedalās. Līgumā ir iekļauts:

b)

sniedz pierādījumus, ja dalībvalsts tos prasa, ka, ja trešās valsts valstspiederīgo visā uzturēšanās laikā izmitina uzņemošā vienība, izmitināšana atbilst attiecīgās dalībvalsts izvirzītajiem nosacījumiem;

c)

sniedz pierādījumus, ka uzņemošā vienība vai, ciktāl paredzēts valsts tiesību aktos, cita struktūra, kas atbild par brīvprātīga darba programmu, ir ieguvusi civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas polisi;

d)

sniedz pierādījumus, ja dalībvalsts tos prasa, ka trešās valsts valstspiederīgais ir apguvis vai apgūs vispārējas zināšanas par dalībvalsts valodu, vēsturi un politiskajām un sociālajām struktūrām.

a)

iesniedz līgumu starp trešās valsts valstspiederīgo un viesģimeni, kurā noteiktas trešās valsts valstspiederīgā kā viesaukles tiesības un pienākumi, tostarp konkrēta informācija par saņemamo kabatas naudu, par piemērotiem nosacījumiem, kas ļauj viesauklei apmeklēt kursus, un par maksimālo stundu skaitu ģimenes pienākumu veikšanai;

b)

ir vecumā no 18 līdz 30 gadiem. Izņēmuma gadījumos dalībvalstis var atļaut kā viesaukli uzņemt trešās valsts valstspiederīgo, kas ir pārsniedzis atļauto maksimālo vecumu;

c)

sniedz pierādījumus, ka viesģimene vai organizācija, kura saistībā ar viesauklēm darbojas kā starpnieks, ciktāl paredzēts valsts tiesību aktos, uzņemas par trešās valsts valstspiederīgo atbildību visu uzturēšanās laiku attiecīgajā dalībvalstī, jo īpaši attiecībā uz iztikas izdevumiem, izmitināšanu un negadījumu risku.

a)

par attiecīgās dalībvalsts valodas pamatprasmi; vai

b)

par vidējās izglītības vai profesionālās kvalifikācijas ieguvi, vai attiecīgā gadījumā, par atbilstību nosacījumiem strādāt reglamentētā profesijā, kā prasīts valsts tiesību aktos.

a)

nav izpildīti vispārīgie nosacījumi, kas paredzēti 7. pantā, vai attiecīgie īpašie nosacījumi, kas paredzēti 8., 11., 12., 13., 14. vai 16. pantā;

b)

uzrādītie dokumenti ir iegūti krāpnieciskā ceļā vai ir viltoti, vai sagrozīti;

c)

attiecīgā dalībvalsts atļauj uzņemt personas tikai ar apstiprinātas uzņemošās vienības starpniecību un uzņemošā vienība nav apstiprināta.

a)

uzņemošā vienība, cita struktūra, kas minēta 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā, trešā persona, kas minēta 12. panta 1. punkta d) apakšpunktā, viesģimene vai organizācija, kura saistībā ar viesauklēm darbojas kā starpnieks, nav izpildījusi savas juridiskās saistības attiecībā uz sociālo nodrošinājumu, nodokļiem, darba tiesībām vai darba apstākļiem;

b)

attiecīgā gadījumā uzņemošā vienība vai viesģimene, kas nodarbinās trešās valsts valstspiederīgo, nav ievērojusi nodarbinātības noteikumus, kas paredzēti valsts tiesību aktos, koplīgumos vai praksē attiecīgajā dalībvalstī;

c)

uzņemošajai vienībai, citai struktūrai, kas minēta 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā, trešai personai, kas minēta 12. panta 1. punkta d) apakšpunktā, viesģimenei vai organizācijai, kura saistībā ar viesauklēm darbojas kā starpnieks, ir noteiktas sankcijas saskaņā ar valsts tiesību aktiem par nedeklarētu darbu vai nelegālu nodarbināšanu;

d)

uzņemošā vienība tika izveidota vai darbojas ar galveno mērķi vienkāršot to trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu, uz kuriem attiecas šī direktīva;

e)

attiecīgā gadījumā uzņemošā vienība ir pieteikusi uzņēmuma maksātnespēju vai uzņēmums ir likvidēts saskaņā ar valsts tiesību aktiem maksātnespējas jomā vai ja netiek veikta nekāda saimnieciskā darbība;

f)

dalībvalstij ir pierādījumi vai nopietni un objektīvi iemesli secināt, ka attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais uzturēsies citos nolūkos nekā tajos, kuros viņš vai viņa iesniedz uzņemšanas pieteikumu.

a)

trešās valsts valstspiederīgais vairs neatbilst vispārīgajiem nosacījumiem, kas paredzēti 7. pantā, izņemot 7. panta 6. punktu, vai attiecīgajiem īpašajiem nosacījumiem, kas paredzēti 8., 11., 12., 13., 14., 16. pantā vai nosacījumiem, kas paredzēti 18. pantā;

b)

uzrādītā atļauja vai dokumenti ir iegūti krāpnieciskā ceļā vai ir viltoti, vai sagrozīti;

c)

attiecīgā dalībvalsts atļauj uzņemt personas tikai ar apstiprinātas uzņemošās vienības starpniecību un uzņemošā vienība nav apstiprināta;

d)

trešās valsts valstspiederīgais uzturas citos nolūkos nekā tajos, kuros trešās valsts valstspiederīgajam bija atļauts uzturēties.

a)

uzņemošā vienība, cita struktūra, kas minēta 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā, trešā persona, kas minēta 12. panta 1. punkta d) apakšpunktā, viesģimene vai organizācija, kura saistībā ar viesauklēm darbojas kā starpnieks, nav izpildījusi savas juridiskās saistības attiecībā uz sociālo nodrošinājumu, nodokļiem, darba tiesībām vai darba apstākļiem;

b)

attiecīgā gadījumā uzņemošā vienība vai viesģimene, kas nodarbina trešās valsts valstspiederīgo, nav ievērojusi nodarbinātības noteikumus, kas paredzēti valsts tiesību aktos, koplīgumos vai praksē attiecīgajā dalībvalstī;

c)

uzņemošajai vienībai, citai struktūrai, kas minēta 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā, trešai personai, kas minēta 12. panta 1. punkta d) apakšpunktā, viesģimenei vai organizācijai, kura saistībā ar viesauklēm darbojas kā starpnieks, ir noteiktas sankcijas saskaņā ar valsts tiesību aktiem par nedeklarētu darbu vai nelegālu nodarbināšanu;

d)

uzņemošā vienība tika izveidota vai darbojas ar galveno mērķi vienkāršot to trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu, uz kuriem attiecas šī direktīva;

e)

attiecīgā gadījumā uzņemošā vienība ir pieteikusi uzņēmuma maksātnespēju vai uzņēmums ir likvidēts saskaņā ar valsts tiesību aktiem maksātnespējas jomā vai ja netiek veikta nekāda saimnieciskā darbība;

f)

attiecībā uz studentiem nav ievēroti laika ierobežojumi piekļuvei saimnieciskai darbībai saskaņā ar 24. pantu vai studenta mācību progress nav pietiekams saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai administratīvo praksi.

a)

saskaņā ar Direktīvas 2011/98/ES 12. panta 1. punkta c) apakšpunktu, izslēdzot iespēju saņemt mācību stipendijas un uzturēšanās pabalstus vai citas stipendijas un pabalstus;

b)

saskaņā ar Direktīvas 2011/98/ES 12. panta 1. punkta e) apakšpunktu, nepiešķirot ģimenes pabalstus pētniekiem, kuriem ir atļauts uzturēties attiecīgās dalībvalsts teritorijā uz laiku, kas nepārsniedz sešus mēnešus;

c)

saskaņā ar Direktīvas 2011/98/ES 12. panta 1. punkta f) apakšpunktu, piemērojot to tikai gadījumos, kad reģistrētā vai parastā dzīvesvieta tiem pētnieka ģimenes locekļiem, kuriem viņš vai viņa ir pieprasījis pabalstus, atrodas attiecīgās dalībvalsts teritorijā;

d)

saskaņā ar Direktīvas 2011/98/ES 12. panta 1. punkta g) apakšpunktu, ierobežojot piekļuvi mājokļiem.

a)

nav izpildīti nosacījumi, kas paredzēti 3. punktā un attiecīgā gadījumā 2. un 5. punktā;

b)

uzrādītie dokumenti ir iegūti krāpnieciskā ceļā vai ir viltoti, vai sagrozīti.

a)

pieteikuma iesniegšanas brīdī pirmajā dalībvalstī, ja mobilitāte uz otru dalībvalsti šajā posmā jau ir paredzēta; vai

b)

pēc tam, kad pētnieks ir uzņemts pirmajā dalībvalstī, tiklīdz paredzētā mobilitāte uz otru dalībvalsti ir zināma.

a)

uzņemšanas līgumu pirmajā dalībvalstī, kā minēts 10. pantā, vai, ja otra dalībvalsts to pieprasa, uzņemšanas līgumu, kas noslēgts ar pētniecības iestādi otrā dalībvalstī;

b)

plānotais mobilitātes ilgums un datumi, ja tie nav norādīti uzņemšanas līgumā;

c)

pierādījumi, ka pētniekam ir apdrošināšana slimības gadījumiem attiecībā uz visiem riskiem, ko parasti sedz attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgajiem, kā paredzēts 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā;

d)

pierādījumi, ka pētniekam būs pietiekami līdzekļi, lai uzturēšanās laikā segtu uzturēšanās izmaksas, neizmantojot dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmu, kā paredzēts 7. panta 1. punkta e) apakšpunktā, kā arī ceļojuma uz pirmo dalībvalsti izmaksas 32. panta 4. punkta b) apakšpunktā minētajos gadījumos;

a)

nav ievēroti 5. punktā vai attiecīgā gadījumā 6. punktā izklāstītie nosacījumi;

b)

piemērojams viens no 20. panta 1. punkta b) vai c) apakšpunktā vai minētā panta 2. punktā izklāstītajiem noraidīšanas iemesliem;

c)

ir sasniegts maksimālais uzturēšanās ilgums, kā minēts 1. punktā.

a)

piemēro 28. pantu un ļauj pētniekam uzturēties tās teritorijā, pamatojoties uz pirmās dalībvalsts izdotu atļauju un tās derīguma laikā; vai

b)

piemēro 2.–7. punktā noteikto procedūru.

a)

otra dalībvalsts var pieprasīt, lai pētnieks, pētniecības iestāde pirmajā dalībvalstī vai pētniecības iestāde otrā dalībvalstī nosūtītu šādus dokumentus:

Otra dalībvalsts var pieprasīt, lai pieteikuma iesniedzējs norāda attiecīgā pētnieka adresi tās teritorijā. Ja otras dalībvalsts tiesību aktos ir noteikts, ka adrese ir jānorāda pieteikuma iesniegšanas brīdī, un pētnieks vēl nezina savu turpmāko adresi, minētā dalībvalsts pieņem pagaidu adresi. Šādā gadījumā pētnieks norāda savas pastāvīgās dzīvesvietas adresi vēlākais ilgtermiņa mobilitātes atļaujas izdošanas brīdī.

Otra dalībvalsts var likt pieteikuma iesniedzējam uzrādīt dokumentus kādā no minētās dalībvalsts oficiālajām valodām vai jebkurā no Savienības oficiālajām valodām, kuru noteikusi minētā dalībvalsts;

b)

otra dalībvalsts pieņem lēmumu par ilgtermiņa mobilitātes pieteikumu un pēc iespējas drīz, bet ne vēlāk kā 90 dienu laikā no dienas, kad otras dalībvalsts kompetentajām iestādēm tika iesniegts pilnīgs pieteikums, rakstiski paziņo lēmumu pieteikuma iesniedzējam;

c)

lai iesniegtu pieteikumu, pētniekam nav jāatstāj dalībvalstu teritorija, un uz viņu neattiecas vīzas prasība;

d)

pētniekam ir atļauts veikt daļu pētījuma pētniecības iestādē otrā dalībvalstī, kamēr kompetentās iestādes nav pieņēmušas lēmumu par ilgtermiņa mobilitātes pieteikumu, ar noteikumu, ka:

e)

ilgtermiņa mobilitātes pieteikumu nevar iesniegt vienlaikus ar paziņojumu par īstermiņa mobilitāti. Ja pēc tam, kad ir sākusies pētnieka īstermiņa mobilitāte, rodas vajadzība pēc ilgtermiņa mobilitātes, otra dalībvalsts var prasīt, lai ilgtermiņa mobilitātes pieteikumu iesniegtu vismaz 30 dienas pirms īstermiņa mobilitātes beigām.

a)

nav ievēroti 2. punkta a) apakšpunktā izklāstītie nosacījumi;

b)

piemērojams viens no 20. pantā, izņemot minētā panta 1. punkta a) apakšpunktu, izklāstītajiem noraidīšanas iemesliem;

c)

pētnieka atļaujas pirmajā dalībvalstī derīguma termiņš izbeidzas procedūras laikā; vai

d)

attiecīgā gadījumā ir sasniegts maksimālais uzturēšanās ilgums, kas minēts 1. punkta otrajā daļā.

a)

nav ievēroti vai vairs netiek ievēroti šā panta 2. punkta a) apakšpunktā vai 4. punktā izklāstītie nosacījumi; vai

b)

piemērojams viens no atļaujas anulēšanas iemesliem, kā izklāstīts 21. pantā, izņemot minētā panta 1. punkta a) apakšpunktu, 2. punkta f) apakšpunktu un 3., 5. un 6. punktu.

a)

dokumenti un informācija, kas vajadzīgi saskaņā ar 28. panta 5. punktu un 6. punkta b), c) un d) apakšpunktu saistībā ar ģimenes locekļiem, kas dodas līdzi pētniekam;

b)

pierādījumus, ka ģimenes loceklis kā pētnieka ģimenes loceklis ir uzturējies pirmajā dalībvalstī saskaņā ar 26. pantu.

a)

dokumentus un informāciju, kas vajadzīgi saskaņā ar 29. panta 2. punkta a) apakšpunkta i), ii), iii) un v) punktu saistībā ar ģimenes locekļiem, kas dodas līdzi pētniekam;

b)

pierādījumus, ka ģimenes loceklis kā pētnieka ģimenes loceklis ir uzturējies pirmajā dalībvalstī saskaņā ar 26. pantu.

a)

pieteikuma iesniegšanas brīdī pirmajā dalībvalstī, ja mobilitāte uz otru dalībvalsti šajā posmā jau ir paredzēta; vai

b)

pēc tam, kad students ir uzņemts pirmajā dalībvalstī, tiklīdz paredzētā mobilitāte uz otru dalībvalsti ir zināma.

a)

pierādījumi, ka students daļu studiju veic otrā dalībvalstī saistībā ar Savienības vai daudzpusēju programmu, kurā ietverti mobilitātes pasākumi, vai nolīgumu starp divām vai vairākām augstākās izglītības iestādēm, un pierādījumi, ka students ir uzņemts augstākajā izglītības iestādē otrā dalībvalstī;

b)

plānotais mobilitātes ilgums un datumi, ja tie nav norādīti saskaņā ar a) apakšpunktu;

c)

pierādījumi, ka studentam ir apdrošināšana slimības gadījumiem attiecībā uz visiem riskiem, ko parasti sedz attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgajiem, kā paredzēts 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā;

d)

pierādījumi, ka studentam būs pietiekami līdzekļi, lai uzturēšanās laikā segtu uzturēšanās izmaksas, neizmantojot dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmu, kā paredzēts 7. panta 1. punkta e) apakšpunktā, studiju izmaksas, kā arī ceļojuma uz pirmo dalībvalsti izmaksas 32. panta 4. punkta b) apakšpunktā minētajos gadījumos;

e)

attiecīgā gadījumā pierādījumi, ka ir samaksātas augstākās izglītības iestādes uzliktās maksas.

a)

nav ievēroti 5. vai 6. punktā izklāstītie nosacījumi;

b)

piemērojams viens no 20. panta 1. punkta b) vai c) apakšpunktā vai minētā panta 2. punktā izklāstītajiem noraidīšanas iemesliem;

c)

ir sasniegts maksimālais uzturēšanās ilgums, kas minēts 1. punktā.

a)

paziņojuma kopiju saskaņā ar 28. panta 2. punktu vai 31. panta 2. punktu; vai

b)

ja otra dalībvalsts ļauj īstenot mobilitāti bez paziņojuma, pierādījumus, ka students daļu studiju veic otrā dalībvalstī saistībā ar Savienības vai daudzpusēju programmu, kurā ietverti mobilitātes pasākumi, vai nolīgumu starp divām vai vairākām augstākās izglītības iestādēm, vai attiecībā uz pētniekiem – vai nu uzņemšanas līguma kopiju, kurā precizēta informācija par pētnieka mobilitāti, vai, ja informācija par pētnieka mobilitāti uzņemšanas līgumā nav precizēta, vēstuli no pētniecības iestādes otrā dalībvalstī, kurā norādīts vismaz ES iekšējās mobilitātes ilgums un pētniecības iestādes atrašanās vieta otrā dalībvalstī.

a)

otra dalībvalsts var pieprasīt, lai pētnieks un attiecīgā gadījumā viņa ģimenes locekļi vai students nekavējoties pārtrauktu visas darbības un atstātu tās teritoriju;

b)

pirmā dalībvalsts pēc otras dalībvalsts lūguma ļauj pētniekam un attiecīgos gadījumos viņa ģimenes locekļiem vai studentam bez formalitāšu kārtošanas nekavējoties atkārtoti ieceļot. To piemēro arī tad, ja pirmās dalībvalsts izdotās atļaujas derīguma termiņš ir beidzies vai ja tā ir anulēta mobilitātes laikā otrā dalībvalstī.

a)

par procedūrām, ko piemēro 28. līdz 31. pantā minētajai mobilitātei;

b)

vai minētā dalībvalsts atļauj uzņemt studentus un pētniekus tikai ar apstiprinātu pētniecības iestāžu vai augstākās izglītības iestāžu starpniecību;

c)

par studentiem un pētniekiem paredzētajām daudzpusējām programmām, kurās ietverti mobilitātes pasākumi, vai nolīgumiem starp divām vai vairākām augstākās izglītības iestādēm.

21.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 132/58

(1)

Padomes Direktīva 1999/32/EK (3) ir vairākas reizes būtiski grozīta (4). Skaidrības un praktisku apsvērumu dēļ minētā direktīva būtu jākodificē.

(2)

Viens no Savienības vides politikas mērķiem, kā noteikts vides rīcības programmās un jo īpaši Sestajā Vides rīcības programmā, kas pieņemta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1600/2002/EK (5), un Septītajā Vides rīcības programmā, kas pieņemta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1386/2013/ES (6), ir panākt tādu gaisa kvalitātes līmeni, kas nerada būtisku nevēlamu ietekmi un risku cilvēka veselībai un videi.

(3)

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 191. panta 2. punktā ir paredzēts, ka Savienības politika attiecībā uz vidi tiecas panākt augsta līmeņa aizsardzību, ievērojot dažādu Savienības reģionu stāvokļa atšķirības.

(4)

Šī direktīva nosaka maksimāli pieļaujamo sēra saturu smagajā degvieleļļā, gāzeļļā, flotes gāzeļļā un flotes dīzeļdegvielā, ko izmanto Savienībā.

(5)

Kuģošanas radītā emisija, ko rada augsta sēra satura flotes degvielas izmantošana, palielina gaisa piesārņojumu ar sēra dioksīdu un cietajām daļiņām, kas ir kaitīgi cilvēka veselībai un videi un veicina skābos nosēdumus. Ja netiktu veikti šajā direktīvā izklāstītie pasākumi, kuģošanas radītās emisijas līmenis drīz būtu pārsniedzis visu sauszemes avotu kopējo emisijas līmeni.

(6)

Paskābināšanās un sēra dioksīda radītais atmosfēras piesārņojums bojā jutīgas ekosistēmas, samazina bioloģisko daudzveidību un ainavisko vērtību un nelabvēlīgi ietekmē augkopību un mežu augšanu. Pilsētās skābie lieti var radīt ievērojamus ēku bojājumus un apdraudēt arhitektūras mantojumu. Sēra dioksīda radītais piesārņojums var ļoti nelabvēlīgi ietekmēt cilvēku veselību un it īpaši to cilvēku veselības stāvokli, kuri sirgst ar elpošanas orgānu slimībām.

(7)

Paskābināšanās ir pārrobežu problēma, kas jārisina gan Savienības, gan arī valstu un vietējā līmenī.

(8)

Sēra dioksīda emisija veicina cieto daļiņu veidošanos atmosfērā.

(9)

Gaisa piesārņojums no piestātnēs esošajiem kuģiem daudzām ostu pilsētām rada būtiskas problēmas saistībā ar to centieniem sasniegt Savienības gaisa kvalitātes robežlielumus.

(10)

Dalībvalstīm būtu jāveicina krasta elektroenerģijas pieslēgumu izmantošana, jo patlaban kuģiem elektrību parasti nodrošina ar papildu dzinējiem.

(11)

Savienība un atsevišķas dalībvalstis ir parakstījušas ANO Eiropas Ekonomikas komisijas 1979. gada 13. novembra Konvenciju par gaisa pārrobežu piesārņojuma pakāpenisku samazināšanu. Otrajā ANO Eiropas Ekonomikas komisijas Protokolā par pārrobežu piesārņojumu ar sēra dioksīdu paredzēts, ka to parakstījušajām pusēm būtu jāsamazina sēra dioksīda emisijas tikpat vai par 30 % vairāk, nekā noteikts pirmajā Protokolā, un otrais ANO Eiropas Ekonomikas komisijas Protokols pamatojas uz priekšnoteikumu, ka kritiskās slodzes un robežlīmeņi joprojām būs pārāk augsti dažās jutīgās teritorijās. Būs jāveic papildu pasākumi sēra dioksīda emisijas samazināšanai. Tāpēc Līgumslēdzējām pusēm būtu vēl vairāk jāsamazina sēra dioksīda emisija.

(12)

Sēru, kas nelielā daudzumā ir naftā un akmeņoglēs, jau gadu desmitiem uzskata par galveno “skābo lietu” cēloni un vienu no galvenajiem gaisa piesārņojuma avotiem daudzās pilsētu teritorijās un rūpniecības rajonos.

(13)

Pētījumos noskaidrots, ka labums, ko dod sēra emisijas samazināšanās, samazinot sēra saturu degvielā, būs daudzkārt lielāks par ražošanas izmaksām, kas noteiktas ar šo direktīvu. Ir izstrādātas un labi apgūtas tehnoloģijas šķidrā kurināmā sēra satura samazināšanai.

(14)

Saskaņā ar LESD 193. pantu, šai direktīvai nevajadzētu nevienai dalībvalstij liegt saglabāt vai noteikt stingrākus aizsargpasākumus, lai veicinātu to agrīnu īstenošanu attiecībā uz maksimālo sēra saturu flotes degvielā, piemēram, izmantojot emisijas samazināšanas metodes ārpus SOx emisijas kontroles zonām. Šādiem pasākumiem jāatbilst Līgumiem, un par tiem jāpaziņo Komisijai.

(15)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/1535 (7), dalībvalstīm pirms jaunu, stingrāku aizsargpasākumu noteikšanas par to projektu vajadzētu informēt Komisiju.

(16)

LESD prasa pievērst uzmanību Savienības tālāko reģionu īpatnībām, proti, Francijas aizjūras departamentiem, Azoru salām, Madeirai un Kanāriju salām.

(17)

Dalībvalstīm un reģioniem, kur vides apstākļi tam ir piemēroti, var pieļaut izņēmumus, nosakot sēra satura normatīvus smagajām degvieleļļām.

(18)

Attiecībā uz sēra satura normatīviem smagajām degvieleļļām jānosaka arī izņēmumi, ja to sadedzina iekārtās, kas atbilst emisiju robežvērtībām, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2001/80/EK (8) vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2010/75/ES (9) V pielikumā.

(19)

Šīs direktīvas 3. panta 2. punkta d) apakšpunkts vai 3. panta 3. punkta c) apakšpunkts neattiecas uz sadedzināšanas iekārtām naftas pārstrādes rūpnīcās, vidējam sēra dioksīda emisijas līmenim virs šādām iekārtām nevajadzētu pārsniegt Direktīvā 2001/80/EK vai Direktīvas 2010/75/ES V pielikumā, vai to iespējamajos grozījumos noteiktos normatīvus. Piemērojot šo direktīvu, dalībvalstīm būtu jāņem vērā, ka, pārejot uz citiem, 2. pantā neminētiem kurināmā veidiem, paskābinošo piesārņotājvielu emisija nedrīkstētu palielināties.

(20)

2008. gadā Starptautiskā jūras organizācija (SJO) pieņēma rezolūciju par 1997. gada Protokola VI pielikuma grozījumiem, lai grozītu 1973. gada Starptautisko konvenciju par piesārņošanas novēršanu no kuģiem, kas grozīta, izmantojot ar to saistīto 1978. gada protokolu (MARPOL), kurā ir reglamentēta gaisa piesārņojuma novēršana no kuģiem. Pārskatītais MARPOL VI pielikums stājās spēkā 2010. gada 1. jūlijā.

(21)

Ar pārskatīto MARPOL VI pielikumu inter alia ievieš stingrākus flotes degvielas sēra satura ierobežojumus gan SOx emisijas kontroles zonās (1,00 % no 2010. gada 1. jūlija un 0,10 % no 2015. gada 1. janvāra), gan jūras teritorijās ārpus SOx emisijas kontroles zonām (3,50 % no 2012. gada 1. janvāra un principā 0,50 % no 2020. gada 1. janvāra). Lielākajai daļai dalībvalstu saskaņā ar to starptautiskajām saistībām ir jāpieprasa, lai uz kuģiem SOx emisijas kontroles zonās no 2010. gada 1. jūlija izmanto degvielu, kuras maksimālais sēra saturs ir 1,00 %. Lai nodrošinātu saskaņotību ar starptautisko tiesību aktiem un Savienībā garantētu jauno vispārēji noteikto sēra satura standartu pienācīgu ievērošanu, šīs direktīvas noteikumiem būtu jāatbilst pārskatītajam MARPOL VI pielikumam. Lai nodrošinātu tādas degvielas kvalitātes minimumu, kuru izmanto uz kuģiem, lai ievērotu degvielai noteiktās prasības vai tehnoloģiskās prasības, Savienībā nevajadzētu atļaut lietot flotes degvielu, kuras sēra saturs ir lielāks par vispārējo standartu 3,50 % (masas), izņemot attiecībā uz degvielu, ko piegādā kuģiem, kuri izmanto emisijas samazināšanas paņēmienus slēgtā sistēmā.

(22)

Grozījumus MARPOL VI pielikumā attiecībā uz SOx emisijas kontroles zonām ir iespējams veikt saskaņā ar SJO procedūrām. Ja attiecībā uz SOx emisijas kontroles zonu ierobežojumu piemērošanu MARPOL VI pielikumā tiks ieviestas papildu izmaiņas, tostarp atbrīvojumi, Komisijai būtu jāapsver visas minētās izmaiņas un attiecīgā gadījumā nekavējoties jāiesniedz vajadzīgais priekšlikums saskaņā ar LESD, lai šo direktīvu pilnībā pielāgotu SJO noteikumiem par SOx emisijas kontroles zonām.

(23)

Ikviena jauna emisijas kontroles zona būtu jāveido saskaņā ar SJO procedūru atbilstīgi MARPOL VI pielikuma noteikumiem un balstoties uz rūpīgi sagatavotu vides un ekonomikas pamatojumu un zinātniskajiem datiem.

(24)

Saskaņā ar pārskatītā MARPOL VI pielikuma 18. noteikumu dalībvalstīm būtu jācenšas nodrošināt šīs direktīvas prasībām atbilstīgas flotes degvielas pieejamību.

(25)

Ņemot vērā vides politikas un kuģošanas radītās emisijas pasaules mēroga ietekmi, būtu jānosaka vērienīgi pasaules mēroga emisijas standarti.

(26)

Savienība turpinās aizstāvēt pret SOx emisiju jutīgu teritoriju iedarbīgāku aizsardzību un katlu kurināmās degvielas pieļaujamā sēra satura samazināšanu SJO.

(27)

Pasažieru kuģi galvenokārt kuģo ostās vai tuvu piekrastes teritorijām, un tiem ir būtiska ietekme uz cilvēka veselību un vidi. Lai uzlabotu gaisa kvalitāti ostu un piekrastes teritorijās, minētajiem kuģiem ir jāizmanto flotes degviela, kuras maksimālais sēra saturs ir 1,50 %, līdz visiem kuģiem dalībvalstu teritoriālajos ūdeņos, ekskluzīvajās ekonomikas zonās un piesārņojuma kontroles zonās tiks piemēroti stingrāki sēra satura standarti.

(28)

Lai atvieglotu pāreju uz jaunām dzinēju tehnoloģijām, kas varētu vēl vairāk samazināt emisiju jūrniecības nozarē, Komisijai būtu jāturpina pētīt iespējas, kā nodrošināt un veicināt ar gāzi darbināmu dzinēju izmantošanu kuģos.

(29)

Lai sasniegtu šīs direktīvas mērķus, ir vajadzīga pienācīga saistību izpilde attiecībā uz sēra saturu flotes degvielā. Direktīvas 1999/32/EK ieviešanas pieredze liecina, ka šīs direktīvas pienācīgai ieviešanai vajadzīgs stingrāks monitoringa un izpildes režīms. Tādēļ dalībvalstīm jānodrošina pietiekami bieža un pareiza tirgū laistās vai uz kuģa izmantojamās flotes degvielas paraugu ņemšana, kā arī kuģu žurnālu un degvielas piegādes pavaddokumentu regulāra pārbaudīšana. Dalībvalstīm arī jāizveido sistēma iedarbīgām, samērīgām un atturošām sankcijām par šīs direktīvas noteikumu neievērošanu. Lai nodrošinātu informācijas labāku pārredzamību, ir lietderīgi arī noteikt, ka flotes degvielas vietējo piegādātāju reģistram jābūt publiski pieejamam.

(30)

Zemu sēra satura robežvērtību ievērošana flotes degvielai, jo īpaši SOx emisijas kontroles zonās, vismaz īstermiņā var ievērojami palielināt šādas degvielas cenas un negatīvi ietekmēt tuvsatiksmes kuģošanas konkurētspēju salīdzinājumā ar citiem transporta veidiem, kā arī nozaru konkurētspēju valstīs, kas robežojas ar SOx emisijas kontroles zonām. Ir jārod piemēroti risinājumi, lai samazinātu ar atbilstības nodrošināšanu saistītās izmaksas skartajās nozarēs, piemēram, jāparedz, ka var izmantot citus, rentablākus atbilstības panākšanas paņēmienus nekā ar degvielu saistītas metodes un ka vajadzības gadījumā var sniegt atbalstu. Komisijai, pamatojoties inter alia uz dalībvalstu ziņojumiem, būtu uzmanīgi jāuzrauga ietekme, ko rada kuģniecības nozares atbilstība jaunajiem degvielas kvalitātes standartiem, jo īpaši attiecībā uz iespējamo kravu novirzīšanu no jūras uz sauszemes transportu, kā arī vajadzības gadījumā būtu jāierosina attiecīgi pasākumi, lai novērstu šādu tendenci.

(31)

Svarīgi ir ierobežot kravu novirzīšanu no jūras uz sauszemes transportu, ņemot vērā, ka arvien lielāks ar sauszemes transportu pārvadājamo preču īpatsvars daudzos gadījumos būtu pretrunā Savienības mērķiem klimata pārmaiņu jomā un palielinātu sastrēgumus.

(32)

Ar jaunajām prasībām par sēra dioksīda emisijas samazināšanu saistītās izmaksas varētu izraisīt kravu novirzīšanu no jūras uz sauszemes transportu un negatīvi ietekmēt nozaru konkurētspēju. Nolūkā sniegt mērķtiecīgu palīdzību Komisijai būtu pilnībā jāizmanto instrumenti, piemēram, programma Marco Polo un Eiropas transporta tīkls, lai sniegtu mērķtiecīgu palīdzību, samazinot kravu novirzīšanas risku. Dalībvalstis var uzskatīt par nepieciešamu sniegt atbalstu operatoriem, uz kuriem attiecas šī direktīva, saskaņā ar piemērojamajiem noteikumiem par valsts atbalstu.

(33)

Saskaņā ar pašreizējām pamatnostādnēm par valsts atbalstu vides aizsardzībai un neskarot turpmākās izmaiņas tajās, dalībvalstis var paredzēt valsts atbalstu operatoriem, uz kuriem attiecas šī direktīva, tostarp atbalstu esošo kuģu modernizēšanas darbībām, ja šādus atbalsta pasākumus uzskata par saderīgiem ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 107. un 108. pantu, jo īpaši saistībā ar piemērojamajām pamatnostādnēm par valsts atbalstu vides aizsardzībai. Saistībā ar šo Komisija var ņemt vērā, ka dažu emisiju samazināšanas paņēmienu izmantošana pārsniedz šīs direktīvas prasības, samazinot ne tikai sēra dioksīda emisijas, bet arī cita veida emisijas.

(34)

Būtu jāveicina emisijas samazināšanas paņēmienu pieejamība. Minēto paņēmienu izmantošana var nodrošināt emisijas samazinājumu, kas ir vismaz līdzvērtīgs vai pat lielāks nekā ar zema sēra satura degvielas izmantošanu sasniedzamais samazinājums, ja tiem nav būtiskas negatīvas ietekmes uz vidi, piemēram, jūras ekosistēmām, un tie tiek izstrādāti, izmantojot atbilstīgus apstiprināšanas un kontroles mehānismus. Savienībā būtu jāatzīst jau zināmie alternatīvie paņēmieni, piemēram, kuģos uzstādītas izplūdes gāzu attīrīšanas sistēmas, degvielas maisījumi ar sašķidrināto dabasgāzi vai biodegvielas izmantošana. Svarīgi ir veicināt jaunu piesārņojuma samazināšanas paņēmienu izmēģinājumus un izstrādāšanu, lai papildus citiem iemesliem izvairītos arī no kravu novirzīšanas no jūras uz sauszemes transportu.

(35)

Emisiju samazināšanas paņēmieniem ir nozīmīgs potenciāls samazināt emisiju. Tādēļ Komisijai būtu jāveicina šādu tehnoloģiju testēšana un izstrāde, inter alia apsverot kopīgas ar nozari līdzfinansētas programmas ieviešanu, pamatojoties uz līdzīgu programmu principiem, kā programma Clean Sky.

(36)

Komisijai sadarbībā ar dalībvalstīm un ieinteresētajām personām būtu jāpilnveido pasākumi, kas noteikti Komisijas 2011. gada 16. septembra darba dokumentā “Jūras transporta radīto piesārņojošo vielu emisijas samazināšana un ilgtspējīga ūdenstransporta pasākumu kopums”.

(37)

Gadījumos, kad tiek traucētas jēlnaftas, naftas produktu vai citu ogļūdeņražu piegādes, Komisija var atļaut dalībvalsts teritorijā noteikt augstākus normatīvus.

(38)

Dalībvalstīm vajadzētu noteikt piemērotus līdzekļus pilnīgas šīs direktīvas noteikumu ievērošanas pārraudzībai. Komisijai vajadzētu saņemt pārskatus par sēra saturu šķidrajā kurināmajā.

(39)

Šajā direktīvā būtu jāiekļauj sīki izstrādāti norādījumi par ziņojuma saturu un formātu, lai nodrošinātu saskaņotu ziņošanu.

(40)

Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu, lai grozītu līdzvērtīgas emisiju vērtības un kritērijus emisijas samazināšanas paņēmienu izmantošanai, kas iekļauti šīs direktīvas I un II pielikumā, lai tos pielāgotu zinātnes un tehnikas attīstībai, nodrošinot stingru atbilstību attiecīgajiem SJO instrumentiem, kā arī lai grozītu šīs direktīvas 2. panta a) līdz e) un p) punktu, 13. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punktu un 13. panta 3. punktu, lai minētos noteikumus pielāgotu zinātnes un tehnikas attīstībai. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbu, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.

(41)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs direktīvas īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (10).

(42)

Ir lietderīgi, ka Kuģošanas drošības un kuģu izraisītā piesārņojuma novēršanas komiteja (COSS), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2099/2002 (11), palīdz Komisijai apstiprināt emisijas samazināšanas metodes, uz kurām neattiecas Padomes Direktīva 96/98/EK (12).

(43)

Lai īstenotu šo direktīvu, ir svarīgi noteikt efektīvas, samērīgas un atturošas sankcijas. Minētajās sankcijās dalībvalstīm būtu jāparedz naudas sodi, kurus aprēķina tā, lai nodrošinātu, ka tie vainīgajiem vismaz liedz gūt saimniecisku labumu, kas izriet no to pārkāpuma, un ka minēto naudas sodu apmērs par atkārtotiem pārkāpumiem pakāpeniski pieaug. Dalībvalstīm šie noteikumi par sankcijām būtu jāpaziņo Komisijai.

(44)

Šai direktīvai nebūtu jāskar dalībvalstu pienākumi attiecībā uz termiņiem III pielikuma B daļā minēto direktīvu transponēšanai valsts tiesību aktos,

a)

degvielu, kas paredzēta pētījumiem vai testēšanai;

b)

degvielu, ko pirms sadedzināšanas paredzēts apstrādāt;

c)

degvielu, kas jāpārstrādā naftas pārstrādes rūpnīcās;

d)

degvielu, kas tiek izmantota un laista tirgū Savienības tālākajos reģionos, ar noteikumu, ka attiecīgās dalībvalstis nodrošina, ka minētajos reģionos:

e)

degvielu, ko izmanto kara kuģi un citi karadienesta kuģi. Tomēr dalībvalstīm vajadzētu censties nodrošināt, pieņemot attiecīgus pasākumus, kas nepasliktina šādu kuģu darbības vai darbaspējas, ka minētie kuģi darbojas saskaņā ar šo direktīvu, ciktāl tas ir saprātīgi un praktiski;

f)

jebkādu degvielas izmantošanu ar īpašu mērķi – kuģa drošības nodrošināšanai vai dzīvības glābšanai jūrā;

g)

jebkādu degvielas izmantošanu uz kuģiem, ja tiem vai to aprīkojumam ir radušies bojājumi, ar noteikumu, ka pēc bojājuma parādīšanās ir veikti visi saprātīgie pasākumi, lai novērstu vai mazinātu liekās emisijas, un ka ir veikti pasākumi, lai cik ātri vien iespējams salabotu bojājumus. Šo nepiemēro, ja īpašnieks vai kapteinis ir vai nu ar nodomu radījuši bojājumus, vai rīkojušies vieglprātīgi;

h)

degvielu, ko izmanto kuģiem, kuri lieto emisijas samazināšanas paņēmienus saskaņā ar 8. un 10. pantu, neskarot 5. pantu.

a)

“smagā degvieleļļa” ir:

b)

“gāzeļļa” ir:

Šī definīcija neattiecas uz dīzeļdegvielu, kas definēta 2. panta 2. punktā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 98/70/EK (13). Šī definīcija neattiecas arī uz degvielu, ko izmanto visurgājējā tehnikā un lauksaimniecības traktoros;

c)

“flotes degviela” nozīmē visu veidu no naftas produktiem iegūtu šķidro kurināmo, kas paredzēts izmantošanai vai ko izmanto uz kuģa, ietverot tos kurināmos, kas noteikti ISO 8217. Tā aptver jebkuru šķidro degvielu, kas iegūta no naftas un ko lieto iekšzemes ūdensceļu kuģos vai atpūtas kuģos, kā definēts attiecīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/68/EK (14) 2. pantā un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/25/EK (15) 1. panta 3. punktā, kad tie atrodas jūrā;

d)

“flotes dīzeļdegviela” ir visu veidu flotes degviela, kā tā noteikta DMB pakāpei ISO 8217 I tabulā, izņemot atsauci uz sēra saturu;

e)

“flotes gāzeļļa” ir visu veidu flotes degviela, kā tā noteikta DMX, DMA un DMZ pakāpei ISO 8217 I tabulā, izņemot atsauci uz sēra saturu;

f)

“MARPOL” ir 1973. gada Starptautiskā konvencija par piesārņošanas novēršanu no kuģiem, kas grozīta ar 1978. gada protokolu;

g)

“MARPOL VI pielikums” ir pielikums ar nosaukumu “Noteikumi gaisa piesārņojuma no kuģiem novēršanai”, ko pievienoja MARPOL ar 1997. gada protokolu;

h)

“SOx emisijas kontroles zonas” ir jūras apgabali, ko Starptautiskā jūras organizācija (SJO) ir definējusi kā tādus saskaņā ar MARPOL VI pielikumu;

i)

“pasažieru kuģi” ir kuģi, kas pārvadā vairāk nekā 12 pasažierus, uz kura pasažieris ir katrs cilvēks, izņemot:

j)

“regulāri pārvadājumi” ir pasažieru kuģu pārvadājumi, kas nodrošina satiksmi starp divām vai vairākām ostām, vai jūras reisi, kas sākas un beidzas vienā un tai pašā ostā, bez pieturvietām:

k)

“karakuģis” ir kuģis, kas pieder valsts bruņotajiem spēkiem, kam ir ārējās pazīmes, kuras atšķir šādus kuģus pēc to piederības, kas ir tāda virsnieka vadībā, kuru pilnvarojusi valsts un kura vārds parādās atbilstīgā dienesta sarakstā vai tā ekvivalentā, un kura komanda pakļauta regulārai bruņoto spēku disciplīnai;

l)

“noenkurotie” kuģi ir kuģi, kas ir droši pietauvoti vai noenkuroti Savienības ostā, kamēr tie iekrauj kravu, izkrauj kravu vai darbojas kā viesnīcas, ietverot laiku, kas nav saistīts ar kravas darbībām;

m)

“laist tirgū” nozīmē piegādāt vai darīt pieejamus trešām personām, pret samaksu vai par velti, jebkurā vietā, kas ir dalībvalsts jurisdikcijā, flotes degvielas, kas paredzētas sadedzināšanai uz kuģa. Tas nenozīmē piegādāt vai darīt pieejamas flotes degvielas eksportam kuģu kravas tilpnēs;

n)

“tālākie reģioni” ir Francijas aizjūras departamenti, Azoru salas, Madeira un Kanāriju salas, kā izklāstīts LESD 349. pantā;

o)

“emisiju samazināšanas paņēmiens” ir jebkurš aprīkojums, materiāls, ierīce vai aparatūra, ar ko paredzēts aprīkot kuģi, vai citāda procedūra, alternatīva degviela vai atbilstības metode, ko izmanto kā alternatīvu šajā direktīvā noteiktajām prasībām atbilstīgai flotes degvielai ar samazinātu sēra saturu un kas ir pārbaudāma, kvantificējama un īstenojama;

p)

“ASTM metode” nozīmē Amerikas Testēšanas un materiālu biedrības (American Society for Testing and Materials) 1976. gada izdevuma naftas produktu un smērvielu kvalitātes noteikšanas standartus un tehniskos noteikumus;

q)

“sadedzināšanas iekārta” ir jebkura tehniska iekārta, kurā tiek oksidēts kurināmais, lai izmantotu tā oksidēšanās procesā iegūto siltumenerģiju.

a)

sadedzināšanas iekārtās, kas ietilpst Direktīvas 2001/80/EK darbības jomā un uz kurām attiecas minētās direktīvas 4. panta 1. vai 2. punkts vai 4. panta 3. punkta a) apakšpunkts, un kuras atbilst sēra dioksīda emisijas ierobežojumiem, kas šādām iekārtām noteikti minētajā direktīvā;

b)

sadedzināšanas iekārtās, kas ietilpst Direktīvas 2001/80/EK darbības jomā un uz kurām attiecas minētās direktīvas 4. panta 3. punkta b) apakšpunkts un 4. panta 6. punkts, un kuru mēneša vidējā sēra dioksīda emisija nepārsniedz 1 700 mg/Nm3 pie skābekļa tilpumkoncentrācijas 3 % sausās dūmgāzēs;

c)

sadedzināšanas iekārtās, uz kurām neattiecas a) vai b) apakšpunkts un kuru mēneša vidējā sēra dioksīda emisija nepārsniedz 1 700 mg/Nm3 pie skābekļa tilpumkoncentrācijas 3 % sausās dūmgāzēs;

d)

sadedzināšanai naftas pārstrādes rūpnīcās, ja mēneša vidējā sēra dioksīda emisija no visām attiecīgās naftas pārstrādes rūpnīcas sadedzināšanas iekārtām, neatkarīgi no izmantotās degvielas vai degvielas maisījuma veida, izņemot iekārtas, uz kurām attiecas a) un b) apakšpunkts, gāzturbīnas un gāzes dzinējus, nepārsniedz 1 700 mg/Nm3 pie skābekļa tilpumkoncentrācijas 3 % sausās dūmgāzēs.

a)

sadedzināšanas iekārtās, kas ietilpst Direktīvas 2010/75/ES III nodaļas darbības jomā un kuras atbilst minētās direktīvas V pielikumā šādām iekārtām noteiktiem sēra dioksīda emisiju ierobežojumiem, bet – ja saskaņā ar minēto direktīvu attiecīgās emisiju robežvērtības nav piemērojamas – kuru mēneša vidējā sēra dioksīda emisija nepārsniedz 1 700 mg/Nm3 pie skābekļa tilpumkoncentrācijas 3 % sausās dūmgāzēs;

b)

sadedzināšanas iekārtās, uz kurām neattiecas a) apakšpunkts un kuru mēneša vidējā sēra dioksīda emisija nepārsniedz 1 700 mg/Nm3 pie skābekļa tilpumkoncentrācijas 3 % sausās dūmgāzēs;

c)

sadedzināšanai naftas pārstrādes rūpnīcās, ja mēneša vidējā sēra dioksīda emisija no visām attiecīgās naftas pārstrādes rūpnīcas sadedzināšanas iekārtām, neatkarīgi no izmantotās degvielas vai degvielas maisījuma veida, izņemot iekārtas, uz kurām attiecas a) apakšpunkts, gāzturbīnas un gāzes dzinējus, nepārsniedz 1 700 mg/Nm3 pie skābekļa tilpumkoncentrācijas 3 % sausās dūmgāzēs.

a)

3,50 % (masas) no 2014. gada 18. jūnija;

b)

0,50 % (masas) no 2020. gada 1. janvāra.

a)

1,00 % (masas) līdz 2014. gada 31. decembrim;

b)

0,10 % (masas) no 2015. gada 1. janvāra.

—

kuģiem, kuri kuģo ar to karogu, un

—

visiem kuģiem, kamēr tie atrodas dalībvalsts ostā, gadījumā, ja dalībvalstis robežojas ar SOx emisijas kontroles zonu.

a)

sniedz pārskatu par darbībām, kas veiktas, lai censtos nodrošināt atbilstību; un

b)

sniedz apliecinājumu, ka tas ir centies iegādāties flotes degvielu, kas atbilst šai direktīvai, saskaņā ar tā reisa plānu un – ja tā nav bijusi pieejama paredzētajā vietā – ir īstenoti centieni, lai rastu alternatīvus šādas flotes degvielas avotus, un ka, neraugoties uz maksimāliem pūliņiem iegūt flotes degvielu, kas atbilst šai direktīvai, tā nav bijusi pieejama iegādei.

a)

uztur publiski pieejamu vietējo flotes degvielas piegādātāju reģistru;

b)

nodrošina, ka visas to teritorijās pārdotās flotes degvielas sēra saturu piegādātājs dokumentē degvielas piegādes pavaddokumentā, kam pievienots aizzīmogots paraugs, kuru paraksta saņēmēja kuģa pārstāvis;

c)

veic pasākumus pret flotes degvielas piegādātājiem, ja konstatēts, ka tie piegādājuši degvielu, kas neatbilst degvielas piegādes pavaddokumentos norādītajai specifikācijai;

d)

nodrošina, ka tiek veikta koriģējoša darbība, lai konstatēto neatbilstīgo flotes degvielu piemērotu prasībām.

a)

visiem gadījumiem, kad kuģiem saskaņā ar publicētiem grafikiem paredzēts atrasties enkurvietā mazāk par divām stundām;

b)

kuģiem, kuriem izslēdz visus dzinējus un izmanto krasta elektroenerģijas pieslēgumu, kamēr tie atrodas noenkuroti ostās.

a)

ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 16. pantu, lai grozītu I un II pielikumu;

b)

attiecīgā gadījumā pieņem īstenošanas aktus, ar kuriem nosaka sīki izstrādātas emisijas uzraudzības prasības. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 17. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

a)

SJO izstrādātās pamatnostādnes;

b)

visu saskaņā ar 10. pantu veikto izmēģinājumu rezultātus;

c)

ietekmi uz vidi, tostarp sasniedzamo emisijas samazinājumu, un ietekmi uz ekosistēmām ostu teritorijās, ostu akvatorijā un estuāros; un

d)

monitoringa un verifikācijas iespējas.

a)

Komisiju un ikvienu attiecīgo ostas valsti rakstiski informē vismaz sešus mēnešus pirms izmēģinājumu sākuma;

b)

izmēģinājumu atļauju derīguma termiņš nepārsniedz 18 mēnešus;

c)

visi iesaistītie kuģi uzstāda viltojumdrošu aprīkojumu nepārtrauktam dūmgāzu emisijas monitoringam un to izmanto visu izmēģinājumu laiku;

d)

visi iesaistītie kuģi panāk emisijas samazinājumu, kas ir vismaz ekvivalents tam, ko varētu panākt ar šajā direktīvā precizētajiem degvielas sēra satura ierobežojumiem;

e)

visā izmēģinājumu laikā tiek izmantotas attiecīgā emisijas samazināšanas paņēmiena radītajiem atkritumiem atbilstīgas atkritumu apsaimniekošanas sistēmas;

f)

visā izmēģinājumu laikā tiek novērtēta ietekme uz jūras vidi, jo īpaši uz ekosistēmām ostu teritorijās, ostu akvatorijā un estuāros; un

g)

sešu mēnešu laikā pēc izmēģinājumu beigām Komisijai tiek sniegti visi rezultāti, un tie ir publiski pieejami.

a)

kuģa žurnālu un degvielas piegādes pavaddokumentu inspekcija; un

b)

attiecīgā gadījumā – šādus paraugu ņemšanas un analīzes līdzekļus:

a)

paraugu ņemšanas biežumu;

b)

paraugu ņemšanas metodēm;

c)

pārbaudāmajai degvielai reprezentatīva parauga definīciju.

21.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 132/79

(1)

Padome 2012. gada 14. septembrī pilnvaroja Komisiju Savienības, tās dalībvalstu un Horvātijas Republikas vārdā uzsākt sarunas, lai noslēgtu Protokolu, ar ko groza Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu aviācijas nolīgumu starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Jordānijas Hāšimītu Karalisti, no otras puses (1), lai ņemtu vērā Horvātijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (“protokols”).

(2)

Minētās sarunas 2014. gada 24. aprīlī tika sekmīgi pabeigtas.

(3)

Protokols būtu jāparaksta Savienības un tās dalībvalstu vārdā, ņemot vērā tā noslēgšanu vēlāk.

(4)

Protokols būtu jāpiemēro provizoriski,

21.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 132/81

21.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 132/85

(1)

Padomes Regula (EK, Euratom) Nr. 1150/2000 (3) tika pārstrādāta ar Padomes Regulu (ES, Euratom) Nr. 609/2014 (4). Regulai (ES, Euratom) Nr. 609/2014 jāstājas spēkā dienā, kad stājas spēkā Padomes Lēmums 2014/335/ES, Euratom (5). Minētais lēmums vēl nav stājies spēkā.

(2)

Lai Komisijai (Eurostat) dotu pietiekami daudz laika izvērtēt attiecīgos datus par nacionālo kopienākumu (NKI) un lai NKI komitejai dotu pietiekami daudz laika atzinuma par NKI datiem sniegšanai, jebkurām izmaiņām NKI par konkrēto finanšu gadu vajadzētu būt iespējamām līdz ceturtā gada 30. novembrim pēc minētā finanšu gada. Apliecinošo dokumentu, kas saistīti ar pievienotās vērtības nodokli (PVN) un NKI pašu resursiem, glabāšanas termiņš arī būtu attiecīgi jāpagarina no ceturtā gada 30. septembra līdz 30. novembrim pēc finanšu gada, uz kuru tie attiecas.

(3)

Šajā regulā būtu jāatspoguļo esošā prakse, saskaņā ar kuru Regulas (ES, Euratom) Nr. 609/2014 9. pantā minētie Komisijas konti pašu resursu vajadzībām (“Komisijas pašu resursu konti”) tiek uzturēti dalībvalstu kasēs vai to valsts centrālajās bankās. Valsts kases jēdzienam būtu jāaptver arī citas publiskas struktūras, kuras pilda līdzīgas funkcijas.

(4)

Komisijas pašu resursu konti būtu jāuztur un jāapkalpo par brīvu un bez procentiem. Maksu vai negatīvu procentu piemērošana samazinātu Savienības budžetu un izraisītu nevienlīdzīgu attieksmi pret dalībvalstīm. Tāpēc gadījumos, kad Komisijas pašu resursu kontiem ir piemērojami negatīvi procenti, attiecīgajām dalībvalstīm būtu kredītā jāieraksta summa, kas ir līdzvērtīga negatīvu procentu summai. Ņemot vērā to, ka dažām dalībvalstīm nav iespējas izvairīties no finansiālās ietekmes, ko rada pienākums šādas negatīvu procentu summas ierakstīt Komisijas pašu resursu kontu kredītā, ir lietderīgi, ka Komisija, sedzot savas vajadzības pēc kases resursiem, tiecas mazināt minēto ietekmi, prioritārā kārtā izmantojot attiecīgo kontu kredītos ierakstītās summas.

(5)

Komisijas pašu resursu konti būtu jādebetē, tikai pamatojoties uz Komisijas norādījumu. Tam nevajadzētu skart negatīvu procentu piemērošanu.

(6)

Skaidrības un lasāmības labad Regulas (ES, Euratom) Nr. 609/2014 10. pants būtu jāsadala vairākos pantos.

(7)

Komisijas rīcībā jebkurā laikā vajadzētu būt pieejamiem pietiekamiem kases resursiem, lai izpildītu prasības saistībā ar maksājumiem, kuri rodas budžeta izpildes rezultātā un kuri ir īpaši koncentrēti gada pirmajos mēnešos. Komisijai jau ir iespēja aicināt dalībvalstis veikt līdz divu papildu divpadsmito daļu ātrāku ierakstu saistībā ar īpašajām vajadzībām, lai segtu Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonda (ELGF) izdevumus, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1307/2013 (6). Lai vēl vairāk samazinātu maksājumu kavējumu risku sakarā ar kases resursu īslaicīgu trūkumu, Komisijai vajadzētu būt iespējai aicināt dalībvalstis ātrāk ierakstīt līdz pat papildu pusei no vienas divpadsmitās daļas saistībā ar īpašajām vajadzībām, lai segtu Eiropas strukturālo un investīciju fondu izdevumus, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1303/2013 (7), ciktāl tas ir pamatots ar kases vajadzību izpildi. Tomēr, lai izvairītos no pārmērīga spiediena uz valstu kasēm, kopējai summai, kuru vienā un tajā pašā mēnesī var ierakstīt ātrāk, nevajadzētu pārsniegt divas papildu divpadsmitās daļas. Turklāt, ņemot vērā īpašās maksājumu prasības, kuras attiecināmas uz ELGF, šis noteikums nav piemērojams tā, ka tiktu kaitēts ELGF.

(8)

Ievērojot Regulu (EK, Euratom) Nr. 1150/2000, Komisijai ir savlaicīgi jāaprēķina PVN un NKI pašu resursu pielāgojumi un par tiem jāpaziņo dalībvalstīm, lai tās varētu ierakstīt šos pielāgojumus Komisijas pašu resursu kontā decembra pirmajā darbdienā. Pielāgojumu summas, kas bija jādara pieejamas 2014. gada decembra pirmajā darbdienā, bija nepieredzēta apjoma. Lai novērstu pārmērīgi lielus budžeta ierobežojumus dalībvalstīs īsi pirms gada beigām, ar Padomes Regulu (ES, Euratom) Nr. 1377/2014 (8) tika grozīta Regula (EK, Euratom) Nr. 1150/2000, lai dalībvalstīm ļautu noteiktos izņēmuma apstākļos atlikt šo pielāgojumu ierakstīšanu Komisijas pašu resursu kontā.

(9)

Regulu (EK, Euratom) Nr. 1150/2000, kas ir tādējādi grozīta, pārtrauks piemērot, tiklīdz stāsies spēkā Regula (ES, Euratom) Nr. 609/2014. Tomēr tam nevajadzētu skart tādu pielāgojumu ieraksta atlikšanas spēkā esamību, kas jau ir oficiāli pieprasīta saskaņā ar Regulu (ES, Euratom) Nr. 1377/2014, kamēr šī pēdējā minētā regula vēl bija spēkā.

(10)

Vienkāršošanas labad un lai samazinātu fiskālo slogu dalībvalstīm un Komisijai, jo īpaši gada beigās, PVN un NKI pašu resursu pielāgošanas procedūra būtu jāracionalizē. Vajadzētu vairāk laika starp vajadzīgo korekciju formālo paziņošanu dalībvalstīm un to ierakstīšanu Komisijas pašu resursu kontā. Šādai paziņošanai un ierakstīšanai būtu jānotiek vienā un tajā pašā gadā; minētais gads ir arī būtisks, lai reģistrētu ietekmi uz valsts kontiem un Stabilitātes un izaugsmes pakta nolūkā. Būtu jāparedz pielāgojumu kopējās summas tūlītēja pārdale dalībvalstu starpā atbilstoši to attiecīgajām daļām NKI pašu resursos. Tas novērstu vajadzību pēc atkāpes, kas ieviesta ar Regulu (ES, Euratom) Nr. 1377/2014.

(11)

Lai sasniegtu Savienības mērķus, ar procentu aprēķināšanas procedūru būtu jo īpaši jānodrošina, lai pašu resursi tiktu darīti pieejami savlaicīgi un pilnā apmērā.

(12)

Lai uzlabotu juridisko noteiktību un skaidrību, saistībā ar PVN un NKI pašu resursiem būtu jānosaka gadījumi, kuros pienākas procenti par kavētiem maksājumiem. Ņemot vērā minēto pašu resursu specifiskās iezīmes, kuru pārbaudes cikls ļauj attiecīgi izdarīt korekcijas un pielāgojumus četrus gadus ilgā laikposmā, jebkādām izmaiņām PVN un NKI pašu resursos, kas izriet no šādām korekcijām vai pielāgojumiem, nevajadzētu radīt pamatu procentu aprēķināšanai ar atpakaļejošu spēku. Tādēļ procenti attiecībā uz minētajiem resursiem būtu jāmaksā tikai par kavējumiem, kas saistīti ar ikmēneša divpadsmito daļu summu ierakstīšanu un ar to summu ierakstīšanu, kuras izriet no pielāgojumu ikgadējās aprēķināšanas par iepriekšējiem finanšu gadiem. Turklāt – lai saglabātu pienācīgu stimulu veikt koriģējošus pasākumus, procenti būtu jāmaksā arī gadījumos, kad ir kavēšanās ierakstīt summas, kuras izriet no konkrētām korekcijām PVN pārskatos, datumā, kas norādīts, ievērojot pasākumus, ko Komisija veic saskaņā ar Padomes Regulas (EEK, Euratom) Nr. 1553/89 (9) 9. panta 1. punkta otro daļu. Bez tam, ja dalībvalsts Komisijas skaidri noteiktajā termiņā nesniedz NKI datu korekcijas, kas nepieciešamas, lai risinātu gadījumus, par kuriem paziņojusi Komisija vai dalībvalsts, procenti būtu piemērojami arī jebkādam pašu resursu palielinājumam, kas izriet no pielāgojuma, kurš veikts paziņotā gadījuma risināšanas rezultātā. Šie procenti būtu jāpiemēro no brīža, kad būtu bijusi jāieraksta pielāgojuma summa, proti, no tā gada jūnija pirmās darbdienas, kas seko gadam, kurā beidzās skaidri noteiktais termiņš, līdz brīdim, kad minētā pielāgotā summa ir ierakstīta kontā. Saskaņā ar esošajiem noteikumiem un praksi – par visiem kavējumiem, izdarot ierakstus attiecībā uz tradicionālajiem pašu resursiem, būtu jāaprēķina procenti.

(13)

Procentu likmju sistēma, kas izklāstīta Regulas (ES, Euratom) Nr. 609/2014 12. pantā, paredz pamata likmes fiksētu palielinājumu par 2 procentu punktiem un pakāpenisku 0,25 procentu punkta palielinājumu par katru kavējuma mēnesi; palielināto likmi piemēro visu kavējuma laiku. Minētajai procentu likmju sistēmai ir bijusi būtiska nozīme, nodrošinot to, ka pašu resursi tiek darīti pieejami savlaicīgi un pilnā apmērā, un tāpēc būtu jāsaglabā tās galvenie elementi.

(14)

Tomēr spēkā esošo noteikumu, kas paredz arvien pieaugošu likmi, rezultātā ir radušies atsevišķi ļoti augstas procentu likmes maksāšanas gadījumi, jo kavējumi ir ilguši daudzus gadus. Lai nodrošinātu sistēmas proporcionalitāti, vienlaikus saglabājot preventīvu ietekmi, minētās pamata likmes uzkrātajam palielinājumam nebūtu jāpārsniedz gada maksimums 16 procentu punktu apmērā.

(15)

No otras puses, pastāvošais pamata likmes fiksētais palielinājums par 2 procentu punktiem, jo īpaši attiecībā uz īsiem kavējuma periodiem, var radīt šķēršļus laikus darīt pieejamus pašu resursus tādos apstākļos, kad refinansēšanas izmaksas naudas tirgū ir augstākas nekā maksājamie procenti. Tādēļ, lai vēl vairāk pastiprinātu sistēmas raitu darbību, pamata likmes fiksētais palielinājums būtu jāpaaugstina līdz 2,5 procentu punktiem un izrietošajai procentu likmei nevajadzētu būt zemākai par minēto procentuālo daļu – pat tad, ja piemērojamā pamata likme ir negatīva. Tam jo īpaši būtu jānovērš kavēšanās, darot pieejamas PVN un NKI pašu resursu ikmēneša divpadsmitās daļas, kas pašlaik veido vairāk nekā 80 % no Savienības budžeta ieņēmumiem.

(16)

Lai veicinātu Savienības finanšu interešu efektīvu aizsardzību un lai ņemtu vērā nesen ieviestos Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 952/2013 (10) noteikumus, vajadzētu būt iespējai dalībvalstis atbrīvot no pienākuma Savienības budžetam darīt pieejamas tās tradicionālo pašu resursu summas, kas izrādās neatgūstamas, jo ir atlikta ierakstīšana kontos vai ir atlikts paziņojums par muitas parādu, lai netraucētu kriminālizmeklēšanu, kas skar Savienības finanšu intereses. Komisijai ar pēc iespējas mazāku kavēšanos būtu dalībvalstīm jāpaziņo – un vajadzības gadījumā jāatjaunina – kritēriji, saskaņā ar kuriem tiks izvērtēti gadījumi, kas saistīti ar šo iespēju.

(17)

Paziņošanas robežvērtība attiecībā uz gadījumiem, kas saistīti ar tradicionālajiem pašu resursiem, kuri deklarēti vai tiek uzskatīti par neatgūstamiem, būtu jāpalielina, lai mazinātu administratīvo slogu gan dalībvalstīm, gan Komisijai.

(18)

Būtu jāprecizē, ka Komisijas iespēja, kas noteikta, ievērojot Regulas (ES, Euratom) Nr. 609/2014 14. panta 3. punktu, pārsniegt savus aktīvus, lai nodrošinātu Savienības saistību ievērošanu, vienīgi tad, kad aizdevuma saņēmējs nav izpildījis saskaņā ar Padomes regulām un lēmumiem noslēgta vai garantēta aizņēmuma līguma saistības, attiecas arī uz regulām un lēmumiem, kas pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā ir jāpieņem ne tikai Padomei, bet gan Eiropas Parlamentam un Padomei, ievērojot Līgumu par Eiropas Savienības darbību.

(19)

Neskaitot izņēmuma gadījumus, Komisijai būtu dalībvalstīm vai to valsts centrālajām bankām jāpaziņo savi naudas pārvedumu operāciju uzdevumi, kas skar kontus, kuri atvērti pašu resursu vajadzībām, vismaz vienu dienu pirms tam, kad minētie uzdevumi ir jāizpilda.

(20)

Tādēļ būtu attiecīgi jāgroza Regula (ES, Euratom) Nr. 609/2014.

(21)

Konsekvences labad šai regulai būtu jāstājas spēkā tajā pašā dienā, kad stājas spēkā Regula (ES, Euratom) Nr. 609/2014. Šajā regulā izklāstītais Regulas (ES, Euratom) Nr. 609/2014 18. panta grozījums būtu jāpiemēro no 2014. gada 1. janvāra, lai garantētu, ka turpina piemērot ar Regulu (ES, Euratom) Nr. 1377/2014 ieviesto atkāpi, līdz šīs regulas spēkā stāšanās dienai. Šajā regulā izklāstītais Regulas (ES, Euratom) Nr. 609/2014 12. panta grozījums būtu jāpiemēro gadījumos, kad pašu resursu termiņš ir pēc šīs regulas stāšanās spēkā. Tomēr proporcionalitātes apsvērumu dēļ uz dalībvalstīm būtu arī jāattiecina procentu likmes kopējā palielinājuma ierobežojums, kā arī procentu maksājumu ierobežojums par PVN pašu resursiem tikai saistībā ar Regulas (ES, Euratom) Nr. 609/2014, kā tā grozīta ar šo regulu, 12. pantā minētajiem kavējumiem, attiecībā uz pašu resursiem, kuru termiņš bija pirms šīs regulas spēkā stāšanās dienas, ja minētie pašu resursi kļuva zināmi pēc minētās dienas,