19.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 271/1

1.1.

Eiropas Ekonomiskā, sociālā un politiskā savienība vēl ir jāizveido. Monetārā savienība tika izveidota ar nepietiekami izvērstu ekonomisko un sociālo dimensiju, taču ar ievērojamām ekonomiskām un sociālām sekām. Pašlaik notiek virzība uz finanšu, fiskālo un banku savienību, taču bez attiecīgiem ES budžeta līdzekļiem politikai, kas atbalstītu no tā izrietošo ekonomisko izaugsmi un sociālo kohēziju. Tajā pašā laikā progress sociālās un politiskās savienības izveidē ir apstājies. Taču ekonomiskā, monetārā un sociālā savienība ir savstarpēji atkarīgas; tās atbalsta un pastiprina viena otru. Kopā tām būtu jāspēj veidot “konkrētāku”, reālajā dzīvē balstītu Eiropu, ar kuru iedzīvotāji varētu veidot saikni, kurai varētu uzticēties un kuras norisēs varētu iesaistīties investori, ražotāji, strādājošie un patērētāji; dinamiskāku Eiropu, kas spētu stimulēt konkurētspēju, gudru un iekļaujošu izaugsmi, saimnieciskās iespējas, nodarbinātību un nodrošināt visu sociālo tiesību ievērošanu. Bez šāda līdzsvara politiskai savienībai nebūs nākotnes.

1.2.

Laikā no 2008. gada līdz 2013. gada februārim 27 valstu Eiropas Savienībā bezdarba līmenis ir pieaudzis no 7 % līdz 10,9 % — kopumā bez darba ir 26,4 miljoni iedzīvotāju, savukārt eurozonā bezdarba līmenis ir vēl augstāks — 12 %; tas ir pieaudzis 19 valstīs un samazinājies 8 valstīs; pašlaik ES-27 bez darba ir 5,7 miljoni jauniešu (23,5 %). Salīdzinājumam — 2013. gada sākumā ASV vispārējais bezdarba līmenis bija 7,7 %, bet Japānā — 4,2 % (1). Šie skaitļi ir pretrunā mērķiem, kas izvirzīti stratēģijā “Eiropa 2020”, un EESK tāpēc uzskata, ka mūsu galvenā prioritāte ir novērst konkurētspējas samazināšanos, panākt lielāku izaugsmi, radīt jaunas darba vietas un samazināt nabadzību. Ir būtiski izveidot pastiprinātu uzraudzības mehānismu, lai sekotu ekonomiskās un monetārās politikas ietekmei uz sociālo situāciju un darba tirgu dalībvalstīs; svarīgi ir iekļaut sociālo un nodarbinātības politiku tajā uzraudzības sistēmā, kas paredzēta valstu ekonomikas politikas pārvaldībai Eiropas pusgada ietvaros. EESK uzskata, ka šāda pieeja ir steidzami jāīsteno ne tikai, ņemot vērā minētos satraucošos rādītājus, bet arī atbilstoši LESD 9. pantam par Savienības mērķiem sociālās un ilgtspējīgas attīstības jomā. EMS sociālajai dimensijai ir vajadzīgi instrumenti, skaidri noteikti rādītāji, kā arī kvalitatīvi un kvantitatīvi mērķi, kas ir tikpat efektīvi kā EMS ekonomiskās un finansiālās saistības. Svarīgākais ES politisko līderu uzdevums šobrīd ir no jauna tuvināt Eiropas ideālu iedzīvotājiem.

1.3.

Jāizvērš jauna Eiropas sociālās rīcības programma, kas papildinātu pasākumus ciešākas finansiālās, banku un fiskālās savienības izveidei. Programmā būtu jāizvirza konkrēti un sasniedzami mērķi (gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi), pamatojoties uz tiem mērķiem, kas jau noteikti stratēģijā “Eiropa 2020”, un pilnveidojot tos, it īpaši, lai atbalstītu centienus reindustrializēt Eiropas ekonomiku, samazināt un novērst masu bezdarbu, nodrošināt sociālās pamattiesības, sekmēt uzņēmējdarbību un jaunas darba vietas, apkarot nabadzību, pastiprināt sociālo iekļautību, veicināt sociālos ieguldījumus, sekmēt augstāko izglītību un apmācības, attīstīt sociālo pārvaldību un sekmēt piederības sajūtu Eiropas projektam. Jaunā Eiropas sociālās rīcības programma būtu jāizvērš, īstenojot neleģislatīvus un likumdošanas pasākumus un izvēloties piemērotākos no tiem; tas jāveic visā ES vai arī izmantojot ciešāku sadarbību. Tajā būtu jāietver Eiropas ekonomikas veicināšanas pasākumu kopums, Eiropas sociālo ieguldījumu pasākumi, Eiropas sociālās ietekmes novērtējumi, Eiropas jauniešu nodarbinātības garantija un vienota Eiropas kvalifikācijas apliecība, un tai būtu jānodrošina horizontālās sociālās klauzulas, sociālo pamattiesību un pilsoniskās līdzdalības ievērošana. Programmā būtu arī jāpievēršas Eiropas pilsoņu tiesībām uz garantēto ienākumu minimumu.

1.4.

EESK vēlas ierosināt divas jaunas izpētes iniciatīvas: 1) Eiropas sociālo obligāciju emisija finansiāli dzīvotspējīgiem sociālo ieguldījumu projektiem; minētās obligācijas būtu nododamas Eiropas sociālās rīcības fondam, kuru koordinētu kompetentas ES iestādes, taču kura īpašnieki būtu un kuru finansētu, pārvaldītu un caurskatāmi uzraudzītu pilsoniskās sabiedrības dalībnieki (privātpersonas, uzņēmumi un publiskā sektora pārstāvji); 2) Eiropas bezdarbnieku izglītības tīkls, kas piedāvātu ilgtermiņa efektīvas, kvalitatīvas un darba tirgus vajadzībām atbilstošas izglītības programmas, izdodot pārrobežu izglītības kuponus un izveidojot ERASMUS programmai līdzīgas kredītpunktu apmaiņas shēmas, lai palīdzētu bez darba palikušajām personām apgūt jaunas zināšanas, attīstīt jaunas kognitīvās un profesionālās iemaņas un pavērtu tām alternatīvas karjeras iespējas, kā arī iespējas iekļauties Eiropas darba tirgū. Vienlaikus Eiropai, kurā pastāv brīvas pārvietošanās tiesības, ir vajadzīgs drošāks un aktualizēts pamats mobilitātei (piemēram, tiesības uz informāciju un palīdzību tām personām, kuras strādā citās dalībvalstīs), lai sekmētu un atvieglotu ES iedzīvotāju pārvietošanos nolūkā meklēt darbu visā ES, nodrošinot vienlīdzīgus noteikumus un godīgu konkurenci, kā arī sociālo pamattiesību un koplīgumu noteikumu ievērošanu.

2.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālu lietu komiteja daudzkārt ir aicinājusi uz visaptverošu virzību uz ekonomisko, sociālo un politisko savienību.

2.2.

Ekonomiskajai savienībai būtu jāietver finansiālā un banku savienība ar kopēju noguldījumu garantiju fondu, kopēju noregulējuma fondu un ES mēroga uzraudzību; fiskālajai savienībai jābūt balstītai uz kopējiem parāda instrumentiem budžetārās disciplīnas, finanšu konsolidācijas un dinamiskāka Eiropas izaugsmes modeļa ietvaros; tai jābūt tādai, uz kuru varētu paļauties iedzīvotāji un kurai varētu uzticēties investori, ražotāji, strādājošie un patērētāji. Jāpārvar ilgstošā nenoteiktība attiecībā uz eurozonas integritāti, jo tā kaitē gan sabiedrības, gan uzņēmēju paļāvībai. Eiropadomes 2012. gada jūnija samits, arī izaugsmes un nodarbinātības pakts un plānotā 180 miljonu EUR piešķiršana šim mērķim, ECB paziņojumi par rīcību ar visiem iespējamiem līdzekļiem, lai pārrautu apburto loku, ko veido vājas bankas, valstu parādi un to ienesīguma nevēlamās atšķirības, ir pamats, lai rastos vairāk uzticības Eiropas ekonomikas satvara izveidei. Eiropai ir vajadzīga jauna ieguldījumu programma (2), lai līdzsvarotu resursus reindustrializācijai, izaugsmes atjaunošanai un bezdarba mazināšanai.

2.3.

Taču tā ir tikai situācijas viena puse. Tajā pat laikā taupības pasākumu īstenošana ir radījusi postošu ietekmi uz sociālo kohēziju, sociālo aizsardzību, iekļaujošu darba tirgu un nabadzības līmeni. Šobrīd ES ir 26 miljoni bezdarbnieku un 120 miljoni iedzīvotāju, kuri dzīvo nabadzībā vai sociālā atstumtībā. Bez atjaunotas sociālās dimensijas nebūs iespējams sasniegt izvirzītos mērķus — ekonomikas atlabšanu, monetāro stabilitāti, ilgtspējīgu izaugsmi un konkurētspēju. Pavasara Eiropadomes sanāksmē, kas notika 2013. gada 14. un 15. martā beidzot tika atzīta reālā situācija un dalībvalstis tika aicinātas iekļaut “sociālo politiku kā ekonomiskās pārvaldības dzinējspēku”, it īpaši, pārorientējot Eiropas pusgada uzdevumus, lai atbalstītu nodarbinātību, sociālos ieguldījumus, sociālo iekļaušanu un sociālo mērķu saskaņošanu (3). Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ņem vērā šo jauno uzsvaru uz sociālo politiku valstu līmenī, taču uzskata, ka ir nepieciešamas arī ES mēroga nostādnes sociālās rīcības, sociālo ieguldījumu un sociālo salīdzinošo rādītāju jomā.

2.4.

Tāpēc ir pienācis laiks izveidot EMS sociālo pīlāru sociālas Eiropas ietvaros, jo bez tā tiks apdraudēta ES iedzīvotāju ticība Eiropas projektam kopumā. Nav šaubu, ka Eiropas pašreizējās sociālās situācijas atšķirības ne vien apdraud ilgtspējīgus risinājumus ekonomiskās izaugsmes un sociālās kohēzijas sasniegšanai, bet arī rada ievērojamu izaicinājumu gaidāmajās 2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās starp tiem, kuri atbalsta atveseļošanas Eiropas dimensiju, un tiem, kuri balstās uz valstu līmeņa alternatīvām. Eiropas vēlēšanas mobilizēs prātus un vēlētāju balsis; ir būtiski, lai šīs vēlēšanas nevis bremzētu, bet gan būtu tramplīns ceļā uz integrētāku Eiropu (more Europe), kas tuvāka iedzīvotājiem, ģimenēm un uzņēmumiem, — ceļā uz sociāli stabilāku Eiropu.

2.5.

Sociālās pamattiesības nav atdalāmas no pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, turklāt Līgumā ir noteikts pienākums tās ievērot un sekmēt. Komisijai un ECB, kuras ir “trijotnes” dalībnieces, visās darbībās ir jāievēro saistības attiecībā uz sociālo pamattiesību ievērošanu. EMS sociālās dimensijas ietvaros Komisijai ir efektīvi jāuzrauga, jāizvērtē un jānodrošina, lai pilnībā tiktu pildītas saistības attiecībā uz sociālajām pamattiesībām.

3.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2008. gadā pēc ES prezidentvalsts Francijas pieprasījuma pieņēma izpētes atzinumu, kurā norādīja uz nepieciešamību izvērst jaunu Eiropas sociālās rīcības programmu. Atzinumā iekļauta atsauce uz Komitejas nozīmīgo lomu, jo tā palīdz veidot Kopienas Hartu par darba ņēmēju sociālajām tiesībām, 1989. gada Eiropas Sociālās rīcības programmu un tās īstenošanas rezultātā izstrādāto tiesību aktu kopumu sociālajā jomā saistībā ar vienoto tirgu, Līgumu un ES darbību kopumā. Atzinumā pausts viedoklis, ka ir vajadzīga jauna Eiropas sociālās politikas rīcības programma, “lai ES norises sociālajā jomā neatpaliktu no jaunākajām norisēm ekonomikas un tirgus attīstībā”. Diemžēl, neraugoties uz atbalstu, kas tika pausts nodarbinātības un sociālo lietu ministru neformālajā sanāksmē ES Francijas prezidentūras laikā, Komitejas priekšlikumu drīz vien aizēnoja ekonomikas krīze un pieci izmisīgi cīņas gadi, kad tika mēģināts glābt EMS un panākt ciešāku ekonomisko kohēziju eurozonā. Neapšaubāmi ir pienācis laiks no jauna pievērsties idejai par jaunas Eiropas Sociālās politikas rīcības programmas izstrādi, lai jaunajām ekonomiskās pārvaldības formām atbilstu līdzvērtīga rīcība sociālās kohēzijas un sociālās politikas jomā.

3.2.

Komiteja savā 2008. gada atzinumā aicināja īstenot jaunās Eiropas sociālās rīcības programmas “daudzlīmeņu pārvaldību”, kuras pamatā būtu likumdošanas darbības, sociālais dialogs, pilsoniskais dialogs, kopregulēšana un pašregulācija, atvērta koordinācija, sociālās politikas nostiprināšana, pastiprināta sadarbība un pilsoņu iniciatīvas tiesības. Komiteja nenorādīja darbības formu hierarhiju, jo uzskatīja, ka jāīsteno piemērotākās no tām, saglabājot Kopienas metodi un ievērojot jauno horizontālo sociālo klauzulu (LESD 9. pants). Komiteja aicināja arī noteikt finanšu saistības, piemēram, nodrošinot mērķtiecīgāku un plašāk pieejamu Eiropas Sociālā fonda izmantošanu, iespējamā Eiropas Sociālā inovāciju fonda izmantošanu, lai atbalstītu eksperimentālas iniciatīvas sociālajā jomā, kā arī, iespējams, izveidojot “Eiropas mēroga aizdevumu mehānismu sociālās infrastruktūras attīstībai”.

3.3.

Kopš tā laika Komiteja ir pastiprināti aicinājusi piemērot kopienas metodi un ievērot saistības, kas noteiktas horizontālajā sociālajā klauzulā. Komiteja īpaši ierosināja izstrādāt Eiropas sociālo investīciju paktu, lai nodrošinātu, ka taupības pasākumi un daļēji automātiskās sankcijas, kas tiek piemērotas ekonomiskās pārvaldības un Eiropas pusgada īstenošanas ietvaros, tiktu līdzsvarotas ar sociālās ietekmes novērtējumiem, sociālo pamattiesību ievērošanu, reālu apņemšanos sasniegt stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītos mērķus nabadzības mazināšanas jomā un vispārēju Eiropas “sociālās pārvaldības” attīstību.

3.4.

Komiteju iedrošina Eiropas Parlamenta nesen paustā nostāja, ka ir vajadzīgs “sociālais pakts Eiropai”, “nodarbinātības un sociālie kritēriji noteikumos par budžeta disciplīnas saistošu uzraudzību”, ka gada izaugsmes pētījumā ir jāņem vērā “sociālā modeļa ilgtspējība” un ka EMS ceļvedī kā piektais pamatelements ir jāiekļauj “integrēts nodarbinātības un sociālās politikas satvars”  (4). Komiteja atzinīgi vērtē arī Eiropadomes mērķi 2013. gada jūnija sanāksmē nākt klajā ar pasākumiem un noteiktā laikā īstenojamu ceļvedi “EMS sociālajai dimensijai” (5). Arī komisārs L. Andor nesen uzsvēra, ka ir vajadzīga “monetārā savienība ar humānu ievirzi” un ka, pēc viņa domām, “EMS sociālā dimensija jāsaprot kā EMS noteikumu, pārvaldības mehānismu, fiskālās kapacitātes un citu politisku instrumentu spēja nodrošināt, ka vienlaikus tiek panākta gan saimnieciska efektivitāte, gan sociālais taisnīgums” (6). Komiteju iedrošina arī priekšsēdētāja H. Van Rompuy secinājumi 14. marta Trīspusējā sociālo lietu samitā, proti, ka “Eiropas sociālais modelis joprojām ir nozīmīgs pluss un priekšrocība globālajā konkurences cīņā” un ka “mums jāizstrādā mehānismi, kas palīdzētu mazināt sociālās atšķirības mūsu Savienībā” (7). “Sociālo investīciju pakete”, ko publicējusi Komisija un kurā ir ietvertas vadlīnijas dalībvalstīm, lai stiprinātu sociālo aizsardzību un sociālo iekļaušanu (8), virzīta uz sociālās dimensijas rādītāju izstrādi. Tomēr Komiteja uzskata, ka arī nodarbinātības un sociālās nelīdzsvarotības pārskats norāda uz to, ka ir vajadzīgs mērķtiecīgāks satvars ES mēroga rīcībai. Tāpēc Komiteja vēlreiz atgādina, ka ir vajadzīga visaptveroša, proaktīva Eiropas sociālās rīcības programma un tās daudzlīmeņu pārvaldība, kas ietvertu kompetentu Eiropas iestāžu, struktūru un citu dalībnieku iesaistīšanu gan likumdošanas, gan neleģislatīvos pasākumos, ar mērķi vismaz sasniegt stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītos mērķus, bet vēlams — panākt uzlabojumus to īstenošanā.

4.1.

Ar Eiropas pusgadu saistītajā darbā un tajā pašā uzraudzības sistēmā, kas paredzēta ekonomikas politikas koordinēšanas un strukturālo reformu pārvaldībai, jāietver arī nodarbinātības un sociālās integrācijas kritēriji. Vajadzīgi skaitliski izsakāmi Eiropas nodarbinātības un sociālās jomas mērķi, kam jāsaskan un jābūt integrētiem ar stabilitātes un izaugsmes noteikumiem, kurus piemēro parāda un deficīta mērķiem. Lai mazinātu gan makroekonomisko, gan sociālo nelīdzsvarotību, ir jāizmanto konsekventi pielāgošanās mehānismi, kuru mērķis ir veicināt gudru un ilgtspējīgu izaugsmi, veidot kvalitatīvas darba vietas, sekmēt piekļuvi augstvērtīgiem un cenas ziņā pieejamiem vispārējas nozīmes pakalpojumiem, kā arī visā ES mazināt sociālo nevienlīdzību. Tiecoties pēc īstermiņa ekonomikas efektivitātes, nedrīkst aizmirst par ilgtermiņa ieguldījumiem sociālajā kapitālā. Fiskālās konsolidācijas pasākumi jāvērtē pēc to ietekmes uz izaugsmi, nodarbinātību un sociālo integrāciju. Strukturālās reformas jāpapildina ar Eiropas solidaritātes mehānismiem. Lai panāktu ES iedzīvotāju atbalstu reālai ekonomiskai un monetārai savienībai, valstu reformu programmas jānostiprina ar pienācīgu sociālo un pilsonisko dialogu un jāveido atbilstīgi Eiropas sociālās dimensijas dinamikai, tādējādi nestimulējot “dempingu”, kura sekas ir lejupejoša konkurence, algu deflācija un kopējā pieprasījuma mazināšanās. Ir jāgarantē kolektīvo sarunu brīvība un autonomija. Jaunās ekonomikas pārvaldības izstrādē un īstenošanā būtiska nozīme jāpiešķir Eiropas sociālajam dialogam. Ir jāuzlabo ES kopējo sociālo pamattiesību uzraudzība un ievērošana.

4.2.

Eiropas Sociālā fonda un Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošana jāpaceļ tādā līmenī, kas ir proporcionāls priekšsēdētāja H. Van Rompuy definētajai “cilvēciskajai traģēdijai un sociālajai ārkārtas situācijai” (9) Eiropas nodarbinātībā un sociālajā jomā. Ir skaidrs, ka šajā nolūkā vajadzēs “obligātu un visaptverošu DFS pārskatīšanu”, kā pieprasīts EP 13. marta rezolūcijā (10). Ņemot vērā gan tajā minētos elastības mehānismus, gan notiekošās EP un Padomes sarunas, gan ļoti vēlamo DFS strukturālo pārskatīšanu pēc jaunā Eiropas Parlamenta ievēlēšanas, Eiropas Komisijas sākotnējā priekšlikumā paredzētie apjomi ir vismaz jānosaka atkārtoti, šim nolūkam pienācīgāk izmantojot arī pieejamos ES pašu resursus un ievērojami palielinot resursus teritoriālās kohēzijas fondam, Sociālajam fondam, izglītībai un apmācībai, kā arī Globalizācijas pielāgošanās fondam.

4.3.

Vienlaikus Eiropas Savienībai būtu vairāk jāatbalsta sociāli atbildīgi ieguldījumi un jāveicina sociālās ekonomikas atbalsta funkcija, piemēram, no jauna ieviešot Eiropas apvienību un savstarpējo apdrošināšanas sabiedrību statūtus, struktūrfondu plānošanā nepārprotami iekļaujot sociālo uzņēmumu dibināšanai un attīstībai veltītas programmas, veicinot sociālā marķējuma un kompensācijas instrumentu izmantošanu, kā arī paredzot īpašus publiskā iepirkuma nosacījumus uzņēmumiem ar pierādītu sociālo lietderību. Būtu jāveido arī Eiropas Sociālo inovāciju fonds, kas dotu iespēju atjaunot vērtīgus pārvalstu izmēģinājuma projektus ar mērķi izskaust diskrimināciju un neizdevīgu stāvokli darba tirgū — aspektus, kas netika pienācīgi novērtēti, Eiropas Komisijai atsakoties no programmas EQUAL tālākas izstrādes.

4.4.

Izšķiroši svarīgi ir arī darīt visu nepieciešamo un īstenot nodarbinātības pasākumus, lai reindustrializētu Eiropu un līdz 2020. gadam sasniegtu rūpniecības mērķi — 20 % no IKP. EESK uzsver, ka būtiska nozīme ir uzņēmumu konkurētspējai, kas panākama ar saskaņotas Eiropas līmeņa sistēmas palīdzību.

4.5.

Eiropas Savienībai ir “jādodas pie jauniešiem”, vai arī viņi pilnībā un uz visiem laikiem atsvešināsies no Eiropas projekta. Eiropas jauniešu bezdarba krīzes mērogi ir tik dramatiski, ka, lai bez darba esošajiem jauniešiem, īpaši vistrūcīgākajiem, nodrošinātu darba vietas, apmācību vai izglītību, ir vajadzīgs pārliecinošāks ES budžets un nepietiek ar tiem 6 miljardiem euro, kas ierosināti Eiropas jauniešu nodarbinātības pasākumu paketē un garantijās. Bez pietiekama finansējuma Eiropas Jaunatnes garantija var sākt izskatīties pēc izlikšanās. ES vadošā loma būtu jāstiprina arī ar vienotas Eiropas kvalifikāciju apliecības izveidi, kuras pamatā būtu Eiropas kvalifikāciju sistēma un kurā tiktu ietvertas visas kvalifikācijas un prasmes, kas iegūtas gan formālajā un neformālajā izglītībā, gan ikdienējās izglītošanās ceļā. Acīm redzams, ka ir nepieciešama Eiropas skolu, uzņēmumu un sociālo partneru partnerības sistēma, tāpat kā līdzīgas ievirzes stratēģiska mijiedarbība, kurā par darba vietu izveides, prasmju neatbilstības mazināšanas un nodarbināmības, inovāciju un uzņēmējdarbības gara sekmēšanas centrālo faktoru izvirzīta augstākā izglītība un mūžizglītība. Eiropas pusgadam ir jānodrošina, ka valsts parāda un budžeta deficīta mazināšanas pasākumi neapdraud publiskos ieguldījumus izglītībā un apmācībā.

4.6.

Reālām darba vietām, pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai un sociālo tiesību pārvedamībai jāveido ilgtspējīgas Eiropas atveseļošanās programmas kodols. Eiropas sociālais modelis ir vērtība, kas Eiropai piesaista ārvalstu investīcijas un sekmē uzņēmējdarbības attīstību; šī vērtība ir jāstiprina ar fiskālo atbalstu tādai darbībai, kas veicina nodarbinātību, tostarp mikrouzņēmumiem un reālai pašnodarbinātībai. ES mēroga nodarbinātības un darba tirgus politikā ir jāsaglabā garantēti sociālie standarti. Konkurētspēja un elastīgums cieši jāsaista ar pienācīgas kvalitātes nodarbinātību un tādām algām, kas nav zemākas par nabadzības slieksni. Eiropas sociālie partneri ir īpaši atbildīgi par to, lai savā darba programmā risinātu darba ņēmēju nabadzības problēmu.

4.7.

Eiropas Savienībai nopietnāk un ar jūtamākiem rezultātiem jādarbojas nabadzības mazināšanā un izskaušanā. Nav šaubu, ka ekonomiskais un sociālais ieguvums, ko Eiropai dos aktīva nabadzības mazināšana, būs rentablāks par ilgstošo ekonomisko un sociālo kaitējumu, ko nodara bezdarbība vai tādi pasākumi, kas nabadzību tikai vēl padziļina. Eiropas pusgada ietvaros būtu vismaz aktīvi jātiecas sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīvā ietverto apņemšanos — palīdzēt izkļūt no nabadzības 20 miljoniem cilvēku, un šo mērķi nedrīkstētu apdraudēt deficīta mazināšanas pasākumi. Šim nolūkam pirmkārt vajadzīgi labāki ES mēroga kritēriji, pēc kuriem vērtēt nabadzības ietekmi un nodrošināt atbilstīgu uzraudzību, kā arī — vajadzības gadījumā — labojumus attiecībā uz valstu reformu programmām un taupības pasākumiem, kuri faktiski var novest pie nabadzības saasināšanās un apdraudēt atlabšanu. EESK patlaban izstrādā arī pārskatu par dalībvalstu garantētā ienākumu minimuma shēmām, lai visā ES apzinātu un popularizētu labu praksi. Komiteja ir arī atbalstījusi EP aicinājumu izpētīt stāvokli un pārdomāt iespējas nākt klajā ar priekšlikumu tiesību aktam, ar ko ieviestu pietiekamu ienākumu minimumu vismaz 60 % apmērā no vidējiem ienākumiem attiecīgajā dalībvalstī (11). Lai būtu vieglāk veikt šādus ienākumu atbalsta pasākumus, kā Eiropas pusgada sociālās stabilizācijas pielāgošanas mehānismu varētu izveidot īpašu Eiropas Nabadzības novēršanas solidaritātes fondu. Komiteja arī atgādina par savu priekšlikumu 20 % no visiem ESF resursiem rezervēt sociālās integrācijas un nabadzības problēmu risināšanai.

4.8.

Lai personām ar invaliditāti nodrošinātu viņu tiesības uz pārvietošanās brīvību un uz piekļuvi precēm, pakalpojumiem un infrastruktūrai, būtiska nozīme ir Eiropas Pieejamības aktam. Šajā ziņā konkrēts un iedarbīgs rīks būtu Eiropas mobilitātes karte. Komisijai vajadzētu arī izstrādāt instrumentu, ar ko izvērtēt, kāda ietekme ir ANO Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām, un rezultātus izmantot Eiropas pusgada procesā.

4.9.

Būtu jāizstrādā arī ES metodika un sistēma, kas ar salīdzināmu un izmērāmu rādītāju palīdzību Eiropas pusgada ietvaros ļautu izvērtēt dalībvalstu stāvokli veselības aizsardzības jomā un attiecībā uz nevienlīdzības mazināšanu veselības aprūpē.

4.10.

Eiropas pusgada sociālajā aspektā būtu jāintegrē arī ES mēroga sociālie standarti un labas prakses pamatnostādnes attiecībā uz darba un ģimenes dzīves saskaņošanu, bērnu aprūpes pakalpojumu pieejamību, aktīvām vecumdienām, brīvprātīgo darbu, tiesībām uz mājokli un bezpajumtniecības apkarošanu.

4.11.

Eiropas ekonomikas attīstību un labklājību labvēlīgi ietekmē viesstrādnieki. ES darbaspēka imigrācijas procedūrām jābūt likumīgām un pārredzamām. Imigrācijas tiesību aktos jāievēro cilvēktiesības un jāgarantē vienlīdzīga attieksme. EESK uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jāpastiprina gan integrācijas politika, gan cīņa pret rasismu, ksenofobiju un diskrimināciju attiecībā pret imigrantiem un minoritātēm.

4.12.

Lai panāktu ilgtspējīgu atlabšanu, viscaur Eiropas Savienībā vajadzīga lielāka ekonomiskā un monetārā simetrija un lielāka sociālā kohēzija. Eiropas Sociālās rīcības programma un konkrētie iepriekš minētie mērķi palīdzētu izveidot stabilāku sociālo pamatu, kas savukārt ļautu apvienot un no jauna tuvināt ES un tās iedzīvotājus. Tāpēc ir vēlama duāla ES un EMS sociālā izlīdzināšana, kurā tiek ievērota subsidiaritāte tās dinamiskajā nozīmē. Tomēr, ja par šādu ES sociālās dimensijas atjaunināšanu nav iespējams panākt pilnīgu vienprātību vai tam trūkst politiskās gribas, EESK vēlētos ierosināt ciešāku sadarbību EMS ietvaros, ar pašu finanšu resursiem; papildu sociālo fondu; Sociālā progresa paktu Eiropai, kura pamatā būtu gan tie paši demokrātiskās atbildības principi un stingrās līgumsaistības, kas nosaka ekonomisko un monetāro konverģenci, gan sociālie standarti, mērķi un stabilizācijas mehānismi (ir jādiskutē ar sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību par to, vai un kā var noderēt EMS bezdarba apdrošināšana vai bezdarbnieku pabalstu sistēma, ko nesen ierosinājis komisārs L. Andor), kuri saskan ar fiskālajiem, budžeta un monetārajiem stabilizācijas mehānismiem ciešākai EMS — ekonomiskajai un monetārajai savienībai ar pienācīgu sociālo dimensiju.

4.13.

Konkurētspējas un izaugsmes līgumsaistībām, ko decembrī apsprieda ES samitā, jāatbilst demokrātiskās atbildības principam, un tās nedrīkst apdraudēt Eiropas sociālo tirgus ekonomiku, kā norādīts TEU 3. panta 3. punktā. Nepieciešams arī skaidrāk definēt un izstrādāt valstu centienu atbalstīšanai domātus solidaritātes mehānismus, kas var pakāpeniski izpausties kā reāls finanšu pārskaitījums; sākotnēji paredzamais īpašais budžets varētu būt 50–100 miljardi euro, un finansēšanas instrumenti varētu būt līdzīgi Eiropas Stabilizācijas mehānisma (ESM) instrumentiem.

4.14.

Lai panāktu šādu labāku līdzsvaru un saskaņu ar sociālo tirgus ekonomiku, kas minēta Līgumā, līdzās aktīvākai ekonomikas un monetāro lietu komisāra lomai kolēģijā jāstiprina arī nodarbinātības un sociālo lietu komisāra nozīme. Turklāt pieaugošā ECOFIN padomes nozīme jālīdzsvaro ar tikpat nozīmīgu EPSCO padomes lomu.

4.15.

Šajā Eiropas ekonomikas un sociālās pārvaldības kontekstā, īpaši ņemot vērā Eiropas pusgadu un stratēģiju “Eiropa 2020”, steidzami veicams darbs ir arī Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu nozīmes pastiprināšana, turklāt visos politisko sarunu līmeņos jāgarantē plašāka sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības organizāciju iesaistīšana.

5.1.1.

Paralēli iepriekš minētajiem priekšlikumiem, iespējams, varētu plašāk pievērsties citām iespējām iesaistīt Eiropas iedzīvotājus, pilsonisko sabiedrību un korporatīvas struktūras Eiropas sociālās rīcības atkārtotā izvēršanā, konkrēti, mobilizējot tos Eiropas sociālo obligāciju emisijai. Turklāt laikā, kad publiskie līdzekļi ir ierobežoti, tā būtu iespēja piesaistīt papildu resursus precīzi definētiem mērķiem no ievērojamiem neizmantotu privātu uzkrājumu resursiem.

5.1.2.

Šī ierosme ir nodalāma no pašlaik notiekošajām diskusijām par ES stabilitātes obligāciju emisiju (lai savstarpēji palīdzētu stabilizēt parādu krīzi) un par ekonomikas atlabšanai un izaugsmei paredzētām obligācijām (kā par ES saimniecisko stimulu paketes elementu). Eiropas sociālās obligācijas netiktu apmaksātas no valstu kasēm vai līdzfinansētas, izmantojot ES budžeta mehānismus; tās iegādātos un tajās ieguldītu privātpersonas, uzņēmumi, arodbiedrības un pilsoniskās sabiedrības grupas, kas vēlas īstenot individuālu vai korporatīvu sociālo atbildību, piedaloties pašu finansētā un pašu pārvaldītā Eiropas sociālās rīcības fondā, kuram būtu noteiktas saprātīgas procentu likmes, kurš darbotos kā bezpeļņas struktūra, kurš tiktu uzraudzīts un regulēts caurskatāmi un kura darbību sekmētu un atbilstošā apjomā garantētu kompetentas ES iestādes.

5.1.3.

Obligāciju emisijas loģistika jāorganizē kompetentām ES iestādēm, tās organizēšanā jāiesaista plašas aprindas un tās pārvaldība savstarpēji jāveic privātpersonām, uzņēmējiem un publiskā sektora pārstāvjiem, kas vēlas piedalīties šajā shēmā un uzņemties atbildību par Eiropas sociālās rīcības fondu. Minētie dalībnieki pirktu, saņemtu un ieguldītu obligācijas sociālās programmās pēc pašu izvēles, vēlams, ierosinātās Eiropas sociālās rīcības programmas ietvaros, saņemot tehnisku palīdzību no attiecīgām ES iestādēm un konsultatīvajām struktūrām, lai izvērtētu un pārliecinātos par šo darbību finansiālo dzīvotspēju un iespējamo sociālo ietekmi. Šādu sociālo ieguldījumu objekts varētu būt sociālie mājokļi, kooperatīvi un sociālie uzņēmumi, atbalsts pašpalīdzības grupām, savstarpējās apdrošināšanas sabiedrības, pašvaldību sniegtie sociālie un veselības aprūpes pakalpojumi, izglītības, apmācību un pārkvalificēšanas tīkli, sociālā inovācija, pētniecība un izstrāde, aizdevumi un partnerības infrastruktūras attīstībai, lauku tūrismam, ceļojumu apmaiņai un kultūras pasākumiem, labdarības akcijas utt.

5.1.4.

Tālākā posmā varētu izvērtēt strukturētākus plānus Eiropas sociālo obligāciju attīstībai, piemēram, šādu obligāciju klāsta izvēršanu, ko vietējā un/vai valstu līmenī varētu popularizēt un pārvaldīt minētie dalībnieki. Šīs obligācijas, kuras gan mērķu, gan pārvaldes metožu ziņā atbilstu Eiropas vispārējās shēmas kritērijiem, iegūtu atbilstošu Eiropas sertifikātu, lai tās varētu iekļaut vispārējā shēmā un, pamatojoties uz to, iegūt arī iespējamas nodokļu atlaides obligāciju parakstītājiem.

5.1.5.

Eiropas sociālās rīcības fonda valdes sastāvā būtu jāietilpst shēmā iesaistītajām pusēm, kas pārstāvētas proporcionāli to ieguldījumam Eiropas sociālajās obligācijās, un tām loģistikas un konsultatīvu atbalstu sniegtu atbilstošas ES struktūras (tostarp EESK).

5.2.1.

Pat tad, ja izaugsmes prognozes līdz 2014. gadam uzlabosies un ja Eiropas mēroga izaugsmes veicināšanas pasākumi sāks dot rezultātus, masu bezdarba problēmu Eiropā nebūs iespējams atrisināt nedz īsā, nedz vidējā termiņā. Eiropas darba tirgum jākļūst efektīvākam un jāgarantē iespēja darbaspēkam brīvi pārvietoties, lai nodrošinātu prasmju izmantošanu tur, kur tās nepieciešamas, un iespēju apgūt citas prasmes, lai atgriežoties tās izmantotu un attīstītu tālāk. Būtiski ir nodrošināt, lai darbaspēks saglabātu aktivitāti, vēlams, aktīvā darbā vai nepilnas slodzes darbā, bet, ja tas nav iespējams — vismaz aktīvi iesaistītos izglītības, apmācības un pārkvalificēšanās programmās. Svarīgi parūpēties par to, lai izglītība būtu efektīva, uz nākotni vērsta, inovatīva un atbilstu darba tirgus vajadzībām. Daudzas izglītības un apmācību sistēmas šobrīd ir īstermiņa, bieži vien bez reālām darba iespējām pēc mācību pabeigšanas. Varbūtība, ka darbu zaudējuši vecāka gadagājuma cilvēki piedalīsies šādās shēmas, ir mazāka. Varētu izvērtēt ilgtermiņa pieeju ar Eiropas mēroga perspektīvu, tostarp, smeļoties pieredzi no konkrētiem Eiropas paraugprakses piemēriem, kuru efektivitāte ir pierādījusies, piemēram, pieaugušo izglītības programma, kas tika īstenota Zviedrijā no 1997. līdz 2002. gadam, vai duālā apmācības sistēma Vācijā un Austrijā. ES, iespējams, varētu sekmēt Eiropas bezdarbnieku izglītības tīkla izveidi ar mērķi piedāvāt visaptverošu divu gadu izglītības iespēju, lai bezdarbnieki varētu pārkvalificēties, piedalīties darba, mācību vai izglītības apmaiņā citās dalībvalstīs. To varētu īstenot, ieviešot pārrobežu izglītības kuponus un mācību kredītpunktu pārneses sistēmu, lai kursa noslēgumā iegūtu savstarpēji atzītu profesionālo kvalifikāciju.

5.2.2.

Šāda sistēma, ja tai tiktu piešķirti pietiekami līdzekļi un ja to plaši pieņemtu dalībvalstīs, precīzas līgumiskas vienošanās ietvaros un darba ņēmējiem brīvprātīgi iesaistoties šādās programmās, varētu radīt iespēju saglabāt kvalitatīvas darba vietas daudzām ilgstoši bez darba esošām personām, kuras noteikti nebūtu atradušas nodarbinātības iespējas. Tas kopumā pozitīvi ietekmētu gan attiecīgo personu dzīvi, gan Eiropas valstu vispārējo sociālo kapitālu.

19.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 271/8

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) uzskata, ka euro un ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) tapšana ir bijis svarīgākais posms Eiropas attīstībā. Tas bija Savienības stratēģiskā plāna elements redzējumā, kas bija pamatā EOTK un Romas līgumam. Tas bija nozīmīgs un drosmīgs pasākums un vienlaikus derības nākotnei, un tas raisīja daudzas cerības un kopumā viesa pārliecību, ka vienotas valūtas ietekme ļaus pārvarēt vēl pastāvošo pretestību, kas kavēja EMS un pilnīgas politiskas Savienības izveidi, kura būtu bijusi vajadzīga. Euro vēl aizvien ir visa minētā priekšnoteikums.

1.2.

Pēc divdesmit ilgiem gadiem tomēr jāatzīst, ka cerības nav piepildījušās, iespējams, tāpēc, ka euro visā šajā laikā nav bijis pakļauts nedz iekšējiem, nedz ārējiem nopietniem satricinājumiem, vai varbūt tāpēc, ka Eiropā nav pietiekamas uzticēšanās starp aizdevējām valstīm un parādniecēm valstīm, kas savukārt nozīmē nepietiekamu kohēziju un nepietiekamu uzticēšanos mūsu valdībām. Tā nu visi labprātāk noskaņojās uz mierīgiem laikiem un esošā labklājības līmeņa saglabāšanu, un šķita, ka viss norit gludi, tomēr miers izrādījās mānīgs. Kad starptautiskā ekonomikas un finanšu krīze skāra ES, izraisījās satraukums un gaismā nāca EMS struktūrā pastāvošie ierobežojumi un pretrunas, kas mazināja euro pievilcību. Sākotnēji tika uzskatīts: lai EMS darbotos, pietiek izstrādāt dažus “grāmatvedības noteikumus”, piemēram, Stabilitātes paktu, tomēr tā bija nevis tehniska, bet gan ekonomiska un politiska problēma.

1.3.

EESK apzinās stabilitātes nozīmi. Tomēr stabilitātei būtu jāattiecas ne vien uz cenām vai ekonomikas un finanšu iestādēm, bet arī uz politiku un sociālajiem apstākļiem. Iedzīvotājiem pamatoti šķiet, ka tieši viņiem, nevis bankām, kurām bija izšķirīga loma krīzes izraisīšanā, ir jāmaksā augstākā cena par krīzi un jāatmaksā parāds, un tas nav taisnīgi. EESK ir pārliecināta, ka taupības politiskā ilgtspēja vairs ilgi nevar turpināties. Dažās valstīs robežas jau ir pārsniegtas.

1.4.

EESK tāpēc uzskata, ka vienotā valūta ilgtermiņā spēs pastāvēt tikai tad, ja tiks panākta eurozonas valstu ekonomisko iespēju konverģence un paaugstināsies to konkurētspēja kopumā; tie ir mērķi, kuriem vajadzīga gan, ekonomiska, gan politiska rakstura apņemšanās. Nepietiek ar nelieliem pagaidu uzlabojumiem. Ir vajadzīgs kvalitatīvs pavērsiens, kurā nozīmīga loma ir ne tikai valūtai un ekonomikai, bet arī politikai, suverenitātei, cilvēkiem un spējai veidot dialogu starp Eiropas tautām. Lai atjaunotu izaugsmi un nodarbinātību un lai euro tiktu atkal uztverts kā priekšrocība, nevis traucēklis, ir vajadzīga lielāka politiskā integrācija, mazāka valstu iejaukšanās un sociālā tirgus ekonomika.

1.5.

No šā atzinuma nepārprotami izriet, ka EESK priekšlikumi ir proaktīvi, bet Komisijas un Padomes reakcija uz krīzi līdz šim lielākoties ir bijusi reaktīva. Jāatgādina, piemēram, ka Līgumā par stabilitāti, saskaņošanu un pārvaldību ir likts uzsvars uz stabilitāti, tomēr kopīgi finanšu instrumenti atveseļošanai un nodarbinātībai nav piedāvāti, lai gan vienošanās par vienotu uzraudzības mehānismu (VUM) ir nozīmīgs solis uz priekšu, pat ja trūkst uzticama un konkrēta ceļveža virzībai uz politisku savienību. Eiropai savukārt atkal jāatgriežas pie labklājības radīšanas, lai to varētu taisnīgi sadalīt. Tas ir labāks veids, kā mazināt protestus. Ar piespiedu taupību nepietiek.

1.6.

Kā EESK jau vairākkārt centusies norādīt, tā aicina apzināt REĀLO situāciju attiecībā uz euro un Eiropu (lai tos glābtu), to politiskajām un ekonomiskajām robežām, ieguvumiem, zaudējumiem un vainīgajiem, kas noveduši pie pašreizējās situācijas. Jārīkojas ātri, jo nav vairs laika tukšām runām, maldināšanai un pasakām. Tas ir vienīgais veids, kā neļaut izjukt Eiropai, kurā jau labu laiku vērojama lejupslīde. Tāpēc nebūtu jāvaino populismā tie, kas protestē pret uzlikto nastu. Eiropai jāmācās ieklausīties bez iedomības. Tā vairs nevar izlikties kurla.

1.7.

EESK uzskata, ka labākais veids, kā pilnveidot EMS, izvairīties no lejupslīdes, samazināt valstu parādu un stabilizēt budžetus, ir apvērst pašreizējo principu, uz kura balstās ES ekonomikas kultūra (stabilitāte izaugsmei), proti, sākt nevis ar taupību, bet gan izaugsmi un padarīt to par galveno mērķi, veicinot jaunu paktu (kopīgai) izaugsmei, nodarbinātībai un stabilitātei — paktu, kurā tiktu iesaistīti arī sociālie partneri (izaugsme stabilitātei). Komiteja ir pārliecināta, ka

1.8.

Jāīsteno simetriska politika, lai euro kļūtu ilgtspējīgs, un jāsamazina valstu ekonomiskās atšķirības, ieviešot solidāru plānu, ar kuru investīcijām paredzētie resursi tiktu pārvietoti uz valstīm ar vājāku ekonomiku, izmantojot mērķprojektus, vajadzības gadījumā veicot fiskālas pārbīdes, kā arī integrējot darba tirgu un sociālo politiku. Proti, jārīkojas, veicot simetriskus pielāgojumus: kopēji fondi bankrota apdraudēto banku glābšanai, Eiropas depozītu apdrošināšana, ES obligācijas, eiroobligācijas, kopēja politika ES ārējā parāda samazināšanai utt. (kompensācijai vai pielāgojumiem paredzēta kopēja fonda radīšana).

1.9.

Jāizveido ES ekonomikas valdība, atsakoties no pašreizējās pasākumu koordinēšanas metodes, kas nav devusi pozitīvus rezultātus, un Eurogrupa jāpārveido par struktūru, kura lemj ar balsu vairākumu un ir euro pārstāvis. Situācija, kad pastāv monetārā savienība un banku savienība, bet ekonomikas politikas pasākumi ir nošķirti, vairs nav ilgtspējīga. Savukārt kopīga pārvaldība (kāda paredzēta fiskālajā paktā) makrolīmenī un mikrolīmenī (rūpniecības pakta pieņemšana) var orientēt ekonomikas un fiskālo politiku uz izaugsmi, nodarbinātību un sociālo iekļaušanu.

1.10.

Eurozonā jāizveido kopīgs budžets (protams, ar kopīgiem noteikumiem), apvienojot tirdzniecības politiku un maksājumu bilanci — jomas, kas pašlaik ir ļoti atšķirīgas. Jāpanāk fiskālā konsolidācija, iedarbojoties uz multiplikatoru struktūru, lai atbrīvotu resursus izaugsmei un nodarbinātībai, un jāsāk reformas, kas ļaus palielināt produktivitāti valstīs ar vājāku ekonomiku (2).

1.10.1.

Jebkurā gadījumā jāsamazina un/vai jāmīkstina pašreizējie taupības pasākumi valstīs ar vislielāko parādu un jāveicina pieprasījuma palielināšanās aizdevējās valstīs. Lai sekmētu nodarbinātību un sociālo taisnīgumu, dalībvalstīm jārisina parāda un strukturālo reformu jautājums, savukārt no ES puses vienlaikus nepieciešams solidārs un konkrēts izaugsmes plāns. Lejupslīdes laikā nedrīkst veikt taupības pasākumus, kā to dara ES: vēl lielāks parāda samazinājums un vienlaicīgi kreditēšanas ierobežojumi kaitē ekonomikai.

1.11.

Tāpēc ir vajadzīga sistēma, kura spētu neitralizēt atsevišķu valstu kļūdas un vājās puses, kuru piemērotu reformu procesa laikā un kura mazinātu eurozonas valstu ekonomiskās atšķirības un savstarpējo nelīdzsvarotību, arī ar monetārās politikas palīdzību.

1.12.

Arī pati ECB ir cietusi no EMS ierobežojumiem. Saskaņā ar Līgumu tās pienākums bija īstenot vienotu, gandrīz federālu monetāro politiku, lai gan valstu ekonomikas sistēmas bija un ir atšķirīgas un starp tām ir liela nelīdzsvarotība. Tādēļ, kā jau teikts, būtu bijuši un joprojām būtu vajadzīgi ES korektīvie pasākumi. Tie ļautu novērst ECB pārslogošanu un padarītu efektīvāku un taisnīgāku tās darbību, kas vērsta uz cenu stabilitāti un kas ļauj ierobežot esošos kropļojumus un nelīdzsvarotību, kura var apdraudēt pat vienotās valūtas pastāvēšanu, kā to pierādīja nesenā valsts parāda krīzes epizode, ko ļāva novērst tikai ECB prezidenta izlēmīga rīcība. Tas ir nepieciešams, lai vismaz līdz brīdim, kad tiks pārvarēts pašreizējais ECB pilnvaru un ES politikas deficīts, veicinātu ekonomikas integrāciju, kas atpaliek salīdzinājumā ar monetāro integrāciju.

1.12.1.

ECB loma šobrīd ir pārslogota. Lai labāk pildītu savas funkcijas un lai tās rīcībā būtu līdzvērtīgi ieroči, tai vajadzētu piešķirt tādas pašas funkcijām un pilnvaras kā Federālo rezervju bankai jeb FED (Federal Reserve Bank), tostarp pēdējās instances aizdevējas pilnvaras, lai mazinātu procentu likmju atšķirības. Tāpēc tās rīcībā jābūt visaptverošām pilnvarām, kas vajadzības gadījumā tai ļautu veikt arī izaugsmi veicinošus pasākumus.

1.12.2.

Pašlaik notiek intensīvas centrālo banku debates par to, kādas stratēģijas būtu jāizmanto izaugsmes atjaunošanai. Tas ir senais jautājums par attiecību starp taupīšanu un izaugsmi, proti, starp inflāciju un izaugsmi, kā arī izaugsmi un nodarbinātību. Jāpiebilst, ka Federālo rezervju banka katru mēnesi laiž apgrozībā 85 miljardus USD, lai izpildītu savu uzdevumu, proti, bezdarba līmeni samazinātu līdz 6 % (līdzīgu pieeju gatavojas izmantot arī Anglijas Banka). Šāda situācija apliecina ECB vājumu salīdzinājumā ar citām centrālajām bankām, jo tai nav ne valdības, ne budžeta. Tas pats attiecas arī uz valūtu attiecību kontroli. Arī Eiropas Centrālajai bankai būtu jāuzņemas atbildība par maiņas kursa politiku. Saskaņā ar Līgumu līdz šim tikai Padomei ir tiesības slēgt oficiālas vienošanās par euro maiņas kursu attiecībā pret trešo valstu valūtām.

1.12.3.

Parāds — vēl viens svarīgs EMS aspekts. Šajā sakarā EESK jau ir izvirzījusi konkrētu priekšlikumu, t. i., no tirgus izņemt 60 % valstu parādu un tādējādi nepieļaut tirgus spekulatīvo darbību negatīvo ietekmi uz eurozonu (3). Ir skaidrs, ka pēc EMS izveides pabeigšanas un kopīga eurozonas budžeta ieviešanas varēs paredzēt arī kopīgu obligāciju emitēšanu (protams, kopīga eurozonas budžeta ietvaros).

1.13.

Attiecībā uz finanšu un banku sistēmu kopumā EESK uzskata, ka pēc iespējas ātrāk un tuvākajā laikā jāpilnveido visu ES iesākto pasākumu aspekti (4). Tie ir vieni no efektīvākajiem un svarīgākajiem instrumentiem EMS pilnīgai izveidei, tās stabilitātei un iekšējam tirgum.

1.14.

EESK uzskata, ka ES nākotne un tās institucionālā struktūra nebūtu jāsaista ar ideoloģisko modeli, pat ja federālais modelis šķiet vispiemērotākais; drīzāk būtu jāpievēršas funkcionāliem un būtiskiem jautājumiem, lai nodrošinātu pašas Eiropas idejas izdzīvošanu. Cilvēkiem un solidaritātei atkal jākļūst par svarīgāko Eiropas prioritāti, un ekonomika ir tai jāpakārto, nevis otrādi. Tāpēc ir pienācis laiks atsākt īstenot politisko, sociālo un ekonomisko savienību. Lai arī Padomes veikums ir apsveicams, tomēr Komiteja uzskata, ka tas ir bikls, neatbilstīgs un patiesi nepietiekams. Jāaptur egoisms un jāpārtrauc “interešu utopisms“, kas šķiet pārņēmis Eiropu, par labu solidaritātei. Jāpārtrauc vai jāmīkstina taupības pasākumi, lai mazinātu ciešanas, bet nodarbinātību un izaugsmi atkal izvirzītu iniciatīvu uzmanības centrā.

1.15.

Tāpēc ir jāvirzās uz politiskas un sociālas savienības konverģenci, lai, ņemot vērā iepriekš minētos priekšlikumus, pilnībā izveidotu EMS. Lēmumu pieņemšanas procesam jākļūst demokrātiskākam (lēmumus pieņemot ar balsu vairākumu) un pārredzamākam, lai integrācija būtu pozitīva un mazāk nelīdzsvarota un suverenitāte tiktu kopīgi pārvaldīta, tādējādi mazinot integrācijas procesa atšķirības. Tas ļautu Eiropas Savienībai paust vienotu nostāju starptautiskās organizācijās.

1.16.

Jauns līgums: EESK uzskata, ka lielāko daļu atzinumā minēto priekšlikumu attiecībā uz ekonomiku var īstenot, negrozot Līgumu. Lai ātrāk virzītos uz priekšu un novērstu ES izjukšanas risku jaunu ārējo uzbrukumu un taupības politikas saglabāšanas dēļ, vajadzības gadījumā var veidot ciešāku sadarbību starp valstīm, kas atbalsta priekšlikumus (kā fiskālā pakta gadījumā). Cita padziļinātas integrācijas iespēja varētu būt likumdošanas pilnvaru piešķiršana jaunievēlētajam Eiropas Parlamentam, lai par tā priekšlikumu varētu ierosināt tautas nobalsošanu vienlaicīgi visās ieinteresētajās valstīs.

1.17.

Eiropā notiekošais ietekmē arī starptautiskās norises, un otrādi. Tāpēc būtu vajadzīgas efektīvākas starptautiskas struktūras ar lielāku lemtspēju, lai nodrošinātu labāku pasaules mēroga pārvaldību. Šajā sakarā Eiropas Savienībai — vismaz no eurozonas — vajadzētu būt vienoti pārstāvētai. Piemēram, G20 vajadzētu būt iespējai izveidot ekonomikas un sociālo lietu komiteju pasaules attīstībai, lai darbotos, izmantojot nodokļu stimulus.

1.18.

Tomēr tikai cita saskaņotāka un demokrātiskāka politiskā vide, ko papildina labāka iekšējā pārvaldība, ļauj ES īstenot efektīvāku ārējo pārvaldību un tādējādi paust vienotu nostāju starptautiskā līmenī. Tas pats sakāms par attiecību starp valūtām, lai novērstu kaitējumu ES ekonomikai, un attiecībām starp citām pasaules valstu ekonomikas sistēmām, sevišķi jaunattīstības valstīs.

1.19.

Apkopjot izklāstu, euro satvara pilnīgai izveidei ir četri priekšlikumi:

2.1.

Pašlaik ES atrodas sevišķi grūtā un bīstamā situācijā, kas var radīt negatīvas sekas, kuras var būt daudz nopietnākas par pašreizējām ekonomiskajām un sociālajām sekām. Šajā pašiniciatīvas atzinumā tiek analizēta virkne jautājumu, piemēram, nepieciešamība pildīt saistības ekonomikas un sociālās kohēzijas jomā, kuras noteiktas Līgumā, veicināt jaunu ekonomikas un monetāro politiku izaugsmei un nodarbinātībai, kā arī proaktīvāku inovācijas politiku, izveidot Eiropas riska kapitāla fondu maziem un vidējiem uzņēmumiem un, visbeidzot, strādāt ES nākotnei (5).

2.2.

Arī Eiropas Savienībā lielas ekonomiskās intereses nevis tuvinās, bet gan saduras. Euro nekādā ziņā nav atbildīgs par pašreizējām norisēm (6). Euro ir valūta, kas ilgu laiku bijusi atstāta novārtā un kas joprojām gaida, ka iesaistītās puses (valdības) pieņems lēmumu.

2.3.

EESK pienākums ir reaģēt uz šiem izaicinājumiem, ar lielu tālredzību runāt atklātu un skaidru valodu, apzinoties, kas ir likts uz spēles un kādā līmenī notiek konfrontācija, un neslēpjot patieso situāciju. Ar šo atzinumu EESK vēlas aktīvi un atklāti sniegt ieguldījumu EMS pilnīgā izveidošanā un krīzes pārvarēšanā darba ņēmēju, uzņēmumu un iedzīvotāju interesēs Eiropas Savienībā, bet jo īpaši eurozonā, kas visvairāk izjūt pašreizējās krīzes sekas.

3.1.1.

Vienotas valūtas ieviešana būtu bijusi optimāla valstīs, kuras saskaras ar simetriskiem satricinājumiem vai kurām ir instrumenti asimetrisku satricinājumu absorbēšanai. Empīriski pētījumi liecina, ka asimetrisku satricinājumu iespējamība Eiropā ir lielāka nekā ASV. Protams, ECB vienotā monetārā politika, kuras galvenais mērķis ir cenu stabilitāte valūtas savienībā, nevar reaģēt uz asimetriskiem satricinājumiem atsevišķās eurozonas valstīs. Tādēļ šo satricinājumu pārvarēšanai ir vajadzīgs kāds cits pietiekami efektīvs mehānisms. Jo mazāka ražošanas faktoru mobilitāte, ekonomiku atvērtība, ekonomikas ciklu sinhronizācija, ražošanas dažādība, finanšu integrācija un savstarpējās tirdzniecības apjoms un jo lielāks darba tirgus neelastīgums un atšķirīgāki dalībvalstu inflācijas līmeņi, — jo mazāk piemērota eurozonas valstīm būs ECB vienotā monetārā politika. Jo neefektīvāki izrādīsies asimetrisko satricinājumu ietekmes mazināšanas paņēmieni (cenu un algu elastīgums, darbaspēka un kapitāla mobilitāte starp dalībvalstīm un fiskālais federālisms), jo grūtāk valstīm būs reaģēt uz monetārās politikas suverenitātes zudumu.

3.1.2.

EMS, iespējams, ir Māstrihtas līguma galvenais, bet ne vienīgais pīlārs. Savienības izveides pamatā pēc Berlīnes mūra krišanas bija ne tikai ekonomiskie, bet galvenokārt politiskie apsvērumi. Daudzas valstis tā arī palika pārsteigti un vienaldzīgi skatītāji, kas vēroja situācijas mainīšanos, tostarp arī gandrīz uzreiz notikušo Austrumvācijas uzņemšanu un abu marku paritāti (1:1), ko apstiprināja Vācijas Federālā banka. Tika noteikts vēlāk pieņemt lēmumu par pilnīgu EMS izveidi, un tādējādi nostiprinājās vispārēja nogaidīšanas nostāja, kura, kā vēlāk izrādījās, bija ilūzija, ka monetārā savienība radīs arī politisko savienību, ka euro kļūs par federālās Eiropas dzinējspēku; tomēr tas tā nenotika.

3.1.3.

Savienībai būtu vajadzējis kļūt ne tikai par euro garantu un vienota viedokļa paudēju, bet arī novērst euro trūkumus. Taču tā vietā tika uzskatīts, ka savienības darbības nodrošināšanai ir vajadzīgi tikai daži “noteikumi”, piemēram, Stabilitātes pakts ar patvaļīgiem rādītājiem. Šī pašatsauces sistēma, kas tika uzskatīta par nekļūdīgu, tomēr nedarbojās, kā bija gaidīts. Arī ECB pilnvaras ir vienpusējas un ierobežotākas salīdzinājumā ar citu centrālo banku pilnvarām. Šīs pretrunas sāka strauji izpausties līdz ar finanšu krīzi, kuru ES pamanīja ar lielu aizkavēšanos, un vēlāk arī līdz ar valsts parāda krīzi, kas euro valūtai atņēma auru un brīnumdarītājas varu, par kuru tika runāts tās radīšanas brīdī. Tādējādi euro pievilcības potenciāls tika samazināts tiktāl, ka pašlaik euro tiek uztverts kā drauds vai kā viltīgs līdzeklis, lai attaisnotu taupības politiku.

4.1.1.

Līdz 2008. gadam EMS attiecībā uz eurozonas dalībvalstīm monetārās politikas aspektā darbojās diezgan labi: tirdzniecības vienkāršošana, maiņas riska novēršana, konkurences nolūkos veiktas devalvācijas likvidēšana, cenu stabilitāte (vidējā gada inflācija 2,03 %, izņemot pārmērīgas svārstības dažās valstīs pārejas brīdī no vecās uz jauno sistēmu), valsts parāda procentu likmju samazināšanās un konverģence (līdz 2009. gadam!), izaugsme un nodarbinātība (radīti 14,5 miljoni jaunu darba vietu) (7), visa tekošā konta līdzsvars, parāda/IKP attiecība zemāka nekā Japānai un ASV, noturīgs maiņas kurss attiecībā pret dolāru (vairāk nekā 30 %) vājāku tautsaimniecību dēļ.

4.1.2.

Tas ir kopskats. Citāda aina paveras, ja aplūko situāciju katrā valstī atsevišķi. Lielākie ieguvumi bija valstīs, kuru ekonomika balstījās uz euro ieviešanās sakarā izstrādātajiem parametriem; šo valstu izaugsme un ražība pieauga, strauji palielinot eksportu (Vācijā vien par aptuveni diviem triljoniem dolāru no 2000. gada līdz šodienai) un nostiprinot šo valstu maksājumu bilanci (8). Tajā pašā laikā citas valstis ieguva daļējas priekšrocības un/vai cieta reālus zaudējumus galvenokārt ar vienoto valūtu saistītas sistēmas asimetrijas dēļ. Tādēļ valstīm, kurās ir budžeta deficīts, jāveic korekcijas, bet valstīm ar budžeta pārpalikumu — ne. Turklāt jāņem vērā, ka valstis atšķirīgi reaģēja uz apstākļiem pēc euro ieviešanas.

4.2.1.

Jāņem vērā izmaksas saistībā ar valstu konkurētspējas atšķirībām, to suverenitātes zaudēšanu makroekonomikas politikas jomā, maiņas kursu, konkurences nolūkos īstenotu devalvāciju utt.

4.2.2.

Tā kā EMS nav atbilstīga un pilnīgi izveidota, krīzes dēļ ir radušās citas izmaksas, piemēram, bankas saistību pārnešana uz valsts budžetiem, parāda palielināšanās un grūtību padziļināšanās valstīs, kurās jau bija vislielākie parādi. ES šajā situācija tika sadalīta divās daļās: no vienas puses — aizdevējas valstis, no otras — aizņēmējas valstis, kuras arvien vairāk līdzinās trešās pasaules valstīm. Faktiski aizdevējas valstis rada lielāku nabadzību galvenokārt dienvidos un lielāku bagātību ziemeļos. Jāmin kaut vai pārpalikums, ko Vācija uzkrāja, izmantojot nevis eurozonas iekšējo uzskaiti (tādā gadījumā ES budžets būtu līdzsvarā!), bet pārpalikumu attiecībā pret trešām valstīm, kas ir tik augsts, ka ilgtermiņā paši vācieši varētu būt pakļauti finanšu riskam, kurš kaitēs viņu ekonomikai.

4.3.1.

Strukturālas problēmas un valūtas pārvaldības sistēmas trūkumi ir dažādi: Stabilitātes un izaugsmes pakta ierobežojumi, kurus dažas valstis centās likvidēt, kad pakts tām radīja problēmas (Vācija, Francija un Itālija); produktivitātes rādītāju pārraudzības trūkums; krīzes pārvaldības instrumentu trūkums; izmaksas saistībā ar palikšanu eurozonā; sistēmiskais risks; valstu ekonomikas nelīdzsvarotība; nacionālo valstu nodokļu un budžeta suverenitātes saglabāšana.

4.3.2.

Starp eurozonas valstīm un eurozonā neietilpstošām valstīm, piemēram, Apvienoto Karalisti, tomēr netika likvidēts maiņas kursa risks un devalvācija konkurētspējas uzlabošanai, un diezgan īsā laikā varētu notikt Lielbritānijas mārciņas vērtības ievērojama pazemināšana attiecībā pret euro, tādējādi negatīvi ietekmējot vienlīdzīgus konkurences apstākļus, kādiem jābūt nodrošinātiem vienotajā tirgū.

4.3.3.

Ekonomiskajā aspektā vislielākā problēma ir ekonomikas nelīdzsvarotība, kas pastāvēja jau pirms 2000. gada. Šī situācija radīja neizdevīgus apstākļus vājākām valstīm, izraisot izteiktus asimetriskus satricinājumus, ko sekmēja arī kapitāla masveida plūsma uz Vāciju. ECB ar tās rīcībā esošajiem instrumentiem nevar cīnīties pret šiem asimetriskajiem satricinājumiem. Cits problēmjautājums saistīts ar starptautisko situāciju, un tas pakāpeniski parādījās tikai finanšu krīzes laikā (9).

4.3.4.

Tomēr vislielākā kļūda bija uzskatīt, ka vienota valūta ir iespējama, nekādā veidā neierobežojot valstu suverenitāti. Tas attiecas ne tikai uz budžeta suverenitāti, bet galvenokārt arī uz nodalītu parāda pārvaldību un valstu kompetencē palikušajām banku, finanšu un uzraudzības sistēmām.

4.3.5.

Visbeidzot, visnopietnākā politiskā kļūda ir tā, ka euro tika ieviests, nepiešķirot tam kopīgu mājvietu un vienotu nostāju, kaut arī ECB laiku pa laikam īsteno kādu pasākumu, lai novērstu šo trūkumu. Tādā veidā ECB no Līgumā paredzētas autonomas iestādes kļuvusi par politikas aizvietotāju, lai novērstu kaitējumu vienotajai valūtai un ES (10), tāpat kā izaugsme ir apliecinājusi visspēcīgākās valsts nozīmi.

4.3.6.

Tomēr EESK uzskata, ka euro kļūs par ilgtspējīgāku valūtu tad, ja tiks sasniegta eurozonas valstu ekonomikas rādītāju konverģence, lai sekmētu saskaņotāku izaugsmi, un ja tiks izveidota politiska savienība, kas nodrošinās, ka šīs atšķirības ir pieņemamas, jo tā nav grāmatvedības uzskaites, bet politiska problēma, kura skar arī demokrātijas jautājumu un attiecīgi arī balsstiesību vienlīdzīgāku sadalījumu starp dažādām lēmējinstitūcijām. Pievērsties tikai ekonomikas un grāmatvedības aspektam ir maldīgi un kļūdaini, un to vairs nevaram atļauties.

5.1.

Tas, kas notiek Eiropā, ietekmē arī starptautiskās norises, un otrādi. Ekonomika, parāds, finanses, tirdzniecība, valūtu attiecības utt. ir savstarpēji cieši saistīti jautājumi. It īpaši jāmin abu Atlantijas okeāna pušu ekonomikas vēl ciešākā saikne. Tā tas bija vismaz līdz 2009. gadam. Savukārt pašlaik ASV ekonomika atveseļojas, bet ES ekonomika piedzīvo lejupslīdi. Tas nav saistīts ar FED un ECB dažādajām funkcijām, bet gan ar atšķirīgajām pieejām ekonomikas jomā.

5.2.

Jebkurā gadījumā pasaules ekonomikai kopumā būtu vajadzīgas efektīvākas starptautiskas struktūras ar lielāku lemtspēju, lai nodrošinātu labāku pasaules mēroga pārvaldību (Starptautiskais valūtas fonds (SVF), Pasaules Banka (PB), Starptautiskā Darba organizācija (SDO), Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO)). Savukārt G20 struktūra būtu jāuzlabo, lai pieņemtu saistošus lēmumus, piemēram, vajadzētu būt iespējai izveidot ekonomikas un sociālo lietu komiteju pasaules attīstībai, rīkoties, izmantojot nodokļu stimulus, un pārvaldīt valūtu attiecības, lai samazinātu diskrimināciju tirdzniecībā, tostarp palielinot ECB rīcības iespējas.

5.3.

Uzkrājumu globālais pārpalikums. Izaugsme ir svarīga arī pārējo pasaules valstu ekonomikai. Īstajā brīdī un pamatots ir SVF brīdinājums, ka ES pasākumi parāda un deficīta samazināšanai jāpapildina ar izaugsmi veicinošām darbībām. Pasaules mērogā ir uzkrājumu pārpalikumi, kuriem nav atrastas ieguldījumu iespējas. Veltīgi tika meklētas iespējas, kā ieguldīt privātā kapitāla līdzekļus gandrīz 2000 miljardu ASV dolāru apmērā (11). Norvēģijā svarīgākais valsts investīciju fonds pašlaik vairāk nekā par pusi samazina ES ieguldījumu kvotu, proti, līdz divām piektdaļām (12). Āzijas svarīgākais valsts investīciju fonds “China Investment Corporation” 2011. gadā reģistrējis zaudējumus no investīcijām privātā kapitāla instrumentos, samazinājis savu privāto vērtspapīru portfeli no 50 % līdz 25 % un pašlaik meklē ilgtermiņa investīciju iespējas nevis privātajā, bet publiskajā sektorā (13).

6.5.1.

ECB “mērķis ir uzturēt cenu stabilitāti”; lai to īstenotu, tai ir jāsaglabā politiskā neatkarība, t. i., tā nevar “lūgt vai pieņemt norādījumus” no valdībām vai ES. Tas ir atbilstīgs statuss, lai gan Līgumā ir norādīts, ka Padome var slēgt oficiālus nolīgumus par euro maiņas kursu attiecībā pret trešo valstu valūtām (15). Ja nebūs šādu vienošanos — vai šādu vienošanos starplaikā —, Eiropas Centrālajai bankai būtu jāuzskata, ka maiņas kursa politika ir daļa no tās pienākumiem. ECB ir arī sekundārie mērķi, piemēram, sekmēt finanšu stabilitāti, kaut arī ECB pasākumi krīzes laikā ir attiecināmi uz primāro mērķi, jo tos pārsvarā nosaka vajadzība atjaunot monetārās politikas īstenošanas efektīvu mehānismu, tādējādi nodrošinot finanšu stabilitāti visās eurozonas valstīs.

6.5.2.

Runājot par cenu attīstību, jāatgādina, ka attiecībā uz Māstrihtas kritērijiem rodas jautājums, vai ir pareizi par inflācijas kritērija pamatu izmantot vidējo inflāciju trijās visveiksmīgākajās ES — un nevis eurozonas — valstīs.

6.5.3.

Kopumā ECB pilnvaras ir daudz ierobežotākas nekā citu centrālo banku pilnvaras. Pirmkārt, ECB nav pilnvaru, lai atbalstītu izaugsmi un nodarbinātību kā FED, pat ja to monetārā politika ir līdzīga. Tomēr budžeta politikas īstenošanā pastāv būtiskas atšķirības starp ASV (centralizēta nodokļu sistēma) un ES. Turklāt loma, ko pilda ECB kā pēdējās instances aizdevēja (lender of last resort), šobrīd aprobežojas ar banku sistēmu un neietver valdības (ES valdība), kā tas būtu valsts kontekstā. Tam vajadzētu būt iespējamam pilnīgi izveidotas EMS gadījumā. Turklāt, tā kā ES neīsteno korektīvus pasākumus, ECB vienoto monetāro politiku sarežģī ekonomikas atšķirības un nelīdzsvarotība starp dažādām eurozonas valstīm.

6.5.4.

Tomēr atzinīgi jāvērtē tas, ka, pamatojoties uz eurozonas vienotības principu, ECB ir paziņojusi, ka euro ir neatsaucams, un, kā iepriekš tika minēts, pēc asām diskusijām tai ļāva veikt pasākumus, lai, izmantojot obligāciju iegādes iespējas sekundārajā tirgū, samazinātu dažādu valstu parāda procentu likmju atšķirību. Šā uzdevuma īstenošanai vajag ne vien atjaunot izaugsmi, bet arī izstrādāt Eiropas plānu parāda samazināšanai, lai tas papildinātu katras valsts plānu (16).

6.5.5.

Šis pasākums vismaz ļauj samazināt konkurences kropļojumus, kas rodas parāda un ieguldījumu finansējuma likmju atšķirību dēļ; šīs atšķirības joprojām ir liela finansiāla starpība, kas vēl vairāk pastiprina līdzšinējo nelīdzsvarotību, tostarp maksājumu bilances nelīdzsvarotību.

6.5.6.

Turklāt EESK uzskata, ka ir jāpārskata arī jautājums par nosacījumiem, kurus izvirzījušas ECB un ES. Ir nepieņemami nodrošināt bankām likviditāti ar ļoti zemām likmēm, neizvirzot nekādus nosacījumus, piemēram, attiecībā uz līdzekļu izmantošanu. Vismaz daļu vajadzētu paredzēt investīcijām. Tajā pašā laikā (lai arī runa ir par atšķirīgu jautājumu) ECB (OMT) izvirza valstīm ļoti stingrus nosacījumus attiecībā uz valsts parāda obligāciju iepirkšanu. Šos nosacījumus pamato galvenokārt ar faktu, ka ir jāreaģē uz “tirgus” loģiku — tirgus, kas ir izkropļots un negodīgs, anonīms un ātri mainīgs un kuram ar tirgu faktiski nav nekā kopīga (17). ES nevar piedalīties šajā spēlītē: liela taupība un bardzība pret iedzīvotājiem un uzņēmumiem krīzes laikā, bet neitralitāte pret ieguldītājiem/spekulantiem, kas slēpjas aiz investīciju bankām un starptautiskajiem investīciju fondiem, izņemot ECB priekšsēdētāja stingru nostāju euro aizsardzībai viskritiskākajos uzbrukuma brīžos.

6.5.7.

Izmantojot pašreizējos instrumentus, ar ECB darbību drīzāk vajadzētu vienlīdz atbalstīt dažādu valstu ekonomiku, lai samazinātu pastāvošos kropļojumus un nelīdzsvarotību, tādējādi pārvarot pašreizējo ES pilnvaru un politisko deficītu. Piemēram, starpbanku tirgu dažās eurozonas valstīs varētu atveseļot, nosakot negatīvas procentu likmes Eiropas Centrālajā bankā veiktajiem noguldījumiem uz nakti.

6.5.8.

EESK ir pārliecināta, ka atbilstoši tās priekšlikumam nekavējoties jāatrisina parāda jautājums (18) un ka minētā mērķa sasniegšanā liela nozīme ir ECB un Padomes darbībai.

6.5.9.

Pēc Komitejas domām, ECB lēmumus vajadzētu padarīt pārredzamākus. Piemēram, varētu publiskot ECB Padomes sanāksmju balsojumu rezultātus, tādējādi palielinot eurozonas valstu centrālo banku vadītāju atbildību. Tas viņus mudinātu pieņemt lēmumus, pamatojoties uz vispārējo ekonomikas situāciju eurozonā, nevis savas paša valsts ekonomikas attīstību.

6.5.10.

Vēl viena problēma, par kuru būtu lietderīgi atgādināt, ir saistīta ar ECB Padomes balsošanas sistēmu (19), it īpaši saistībā ar nevienlīdzību starp dalībvalstu balsstiesībām un to finansiālo ieguldījumu. Tā ir problēma, kas jau izpaudusies Eiropas Stabilizācijas mehānisma (ESM) maksājumu sistēmā un nākotnē varētu atkārtoties, piemēram, banku savienības ietvaros.

7.1.

EESK uzskata, ka atveseļošanās pamatā jābūt investīcijām vides aizsardzības un sociālajā jomā  (20), un ir pārliecināta, ka stabilitāte pati par sevi nevar nodrošināt atveseļošanos, jo tā ir atkarīga gan no uzņēmumu, gan patērētāju uzticēšanas. Ņemot vērā privātā sektora ierobežotās perspektīvas un neizmantotās iespējas, uzņēmumi nevar rēķināties, ka pašreizējās investīcijas dos peļņu nākotnē. Ja savukārt iedzīvotāji nejūtas droši par darba vietas saglabāšanu vai atrašanu, viņi dod priekšroku taupīšanai vai savu parādu samazināšanai, nevis tērēšanai. Augstāks bezdarba līmenis tikai palielina to cilvēku skaitu, kuri nevar atļauties tērēt.

7.2.

Tāpēc, lai sekmētu uzņēmumu un iedzīvotāju uzticēšanos, atveseļošanas pamatā jābūt investīcijām, līdzīgi kā tas bija ASV New Deal gadījumā (21). Šajā sakarā pamatkritēriji ir tie, kurus EIB pieņēma īpašā Amsterdamas rīcības programmā (1997. g.), ar uzdevumu veicināt kohēziju un konverģenci veselības, izglītības, pilsētvides atjaunošanas, vides, kā arī Eiropas transporta un enerģētikas tīklu jomā.

7.3.

Globālā līmenī pārpalikušo uzkrājumu laišana apgrozībā ir sasniedzams mērķis, kā tas tika norādīts 5.3. punktā. Faktiski daži investīciju fondi meklē ilgtermiņa ieguldījumu iespējas uzkrājumu pārpalikumiem, kas radušies citās pasaules vietās. Tas ir abpusēji izdevīgi gan investoriem no trešām valstīm, gan ES ekonomikai. Šajā sakarā svarīga loma var būt abām Eiropas Investīciju bankas grupas radniecīgajām iestādēm, proti, EIB un Eiropas Investīciju fondam (EIF).

7.4.

Tāpēc atzinīgi jāvērtē EIB parakstītā kapitāla palielināšana. Arī projektu obligācijām var būt svarīga nozīme atveseļošanā. Tomēr globālā līmenī pārpalikušo uzkrājumu izmantošanu ES investīcijām vajadzētu saukt par euroobligācijām, pat ja tirgi droši vien lietos saīsināto formu “€ bond”. Zināma ir dažu valdību pretestība euroobligācijām, bet tā ir saistīta ar kļūdainu pieņēmumu, ka euroobligācijas, kas vajadzīgas, lai atbalstītu izaugsmi, tiks jauktas ar Savienības obligācijām, kuras paredzētas parādiem (22).

7.5.

EIF kopš dibināšanas ir uzstājis, ka tas varētu emitēt Eiropas obligācijas, lai finansētu ilgtermiņa sociālās investīcijas (23), palielinot savu parakstīto kapitālu salīdzinājumā ar pašreizējo diezgan zemo līmeni (3 miljardiem euro), un šajā sakarā nevajadzētu pārskatīt Līgumus (24). Neviena no svarīgākajām dalībvalstīm, tāpat kā eurozonas valstis, savā valsts parādā neiekļauj EIB finansējumu, un tā būtu jābūt arī EIF finansējuma gadījumā. Tāpat kā EIB emitētās obligācijas, EIF emitētās obligācijas var garantēt ar peļņu no projektu finansēšanas.

7.6.

Produktu inovācija un tirgu izveide. EESK uzskata arī, ka ES īstenotajai inovācijas politikai jābūt mazāk neitrālai. Rūpniecības politika 70. gados kļuva nepopulāra, jo valdības nevarēja dot priekšroku noteiktiem uzņēmumiem vai valsts nozīmes uzņēmumiem. Tomēr Komiteja uzskata, ka ir pamatoti iemesli pārskatīt šo pieeju (25).

7.7.

Bez tam, pirmkārt, nav teikts, ka politika, kas nav vērsta uz intervenci, ir labāka. Agrāk tās dēļ tika veiktas nepareizas investīcijas finanšu nozarē. Otrkārt, jāsāk īstenot vēl izšķirīgākus pasākumus, lai cīnītos ar klimata pārmaiņām. Treškārt, pārmērīgs pamatprogrammu ietvaros iesniegtu tehnoloģisku projektu skaits netiek pieņemts nevis satura dēļ, bet pašu resursu trūkuma dēļ. Šo problēmu varētu atrisināt, izmantojot Eiropas Riska kapitāla fondu, ko finansē, emitējot obligācijas. Ceturtkārt, jaunās tirgus ekonomikas valstis ar vērā ņemamiem panākumiem spējušas atbalstīt virkni valsts nozīmes uzņēmumu (26).

7.8.

Visām dalībvalstīm jābūt iespējai finansēt investīcijas, izmantojot pārpalikumu pārvedumu uz euroobligācijām; tas radītu kumulatīvus makroekonomiskus, sociālus, nodarbinātības un politiskus ieguvumus, apliecinot nepieciešamību veicināt “vairāk Eiropas”. Pašlaik šī pieeja izraisa pieaugošu skepsi vēlētājos un dažu valdību vidū.

7.9.

Arī izaugsme var veicināt lielāku stabilitāti. Pamatojoties uz EIB principu, ar kuru saskaņā obligāciju finansējums nav obligāti jāieskaita valsts parādā, ekonomikas atveseļošanai paredzētais euroobligāciju finansējums ļautu ātrāk samazināt valsts parādus un palielināt valstu nodokļu ieņēmumus, lai deficītu ierobežotu vai saglabātu zemā līmenī, vienlaikus nodrošinot sociālos izdevumus svarīgākajās pozīcijās. Tāpēc valstu un Eurostat uzdevums būtu definēt kopīgus parametrus un kritērijus, lai datus varētu taisnīgāk un labāk izvērtēt.

7.10.

Nav ņemts vērā arī fakts, ka “izstumšanas hipotēze” (crowding out) paredz pilnīgu nodarbinātību. Ņemot vērā to, ka pašlaik lielākajā daļā dalībvalstu ir augsts bezdarba līmenis, EIB un EIF projektu obligāciju finansējums (atsevišķs vai kopīgs) varētu radīt privātā sektora investīciju, ieņēmumu un darba vietu akumulāciju (crowding in), daudzkāršojot investīciju ietekmi līdz pat trim reizēm, un pozitīvi fiskālie multiplikatori varētu radīt tiešus un netiešus nodokļu ieņēmumus (27).

7.11.

Tā kā dažas valstis, it īpaši Grieķija un Kipra, saskaras ar grūtībām, EESK ierosina pārskatīt “trijotnes” pieprasītos īstermiņa strukturālos pielāgojumus, ņemot vērā šo valstu ilgtermiņa perspektīvas milzīgu un līdz šim pārsvarā neizmantotu naftas un gāzes rezervju dēļ, kas atklātas Vidusjūras reģiona austrumu daļā (28).

8.1.

Tāpēc EESK ir pārliecināta: nepietiek, ka ES laiku pa laikam veic vienkāršus pagaidu pasākumus. ES vairs nevar turpmāk saglabāt vakuumu, kas pastāv kopš Māstrihtas līguma, un nerisināt ar euro saistītos problēmjautājumus, kuri atklājās krīzes laikā un liecina par lielajiem iekšējiem euro trūkumiem, pirmām kārtām demokrātijas deficītu (29). Lai novērstu Eiropas idejas bojāeju, jāatjauno Eiropas integrācijas procesa mērķis.

8.2.

EESK uzskata, ka vienotā valūta būs ilgtspējīga, ja tiks panākta eurozonas valstu ekonomiskā potenciāla (rādītāju) konverģence. Tādēļ vajag uzņemties ekonomiskas un politiskas saistības. Tas nozīmē, ka ir vajadzīga politiska savienība, kas pieļauj atšķirības un vajadzības gadījumā daļu bagātības no spēcīgiem apgabaliem ļauj pārnest uz vājākajiem, izmantojot pārredzamu un demokrātisku lēmumu pieņemšanas procesu un valstu solidaritātes jaunu veidu (30).

8.3.

Pašreizējā krīze no jauna atsedz senās atšķirības starp eiropiešiem. Ir atgriezies netikums skatīties atpakaļ pagātnē, izrokot rēgus vai uzvandot stereotipus, par kuriem domājām, ka tie ir izzuduši; it kā taupība un parāds būtu kāda vaina, nevis abu pušu valdību kļūdu rezultāts. Tāpēc grūtībās nonākušās valstis nevar uzvelt ES (vai Vācijai) savu atbildības daļu, bet bagātās valstis nevar izlikties nezinām par nozīmīgām priekšrocībām, ko devis euro un kas daļēji iegūtas uz citu rēķina pastāvošo ekonomikas nelīdzsvarotību dēļ. Tāpēc ir vajadzīgas jaunas iespējas politikā, kultūrā un dialogā starp Eiropas tautām, kuras no tā iegūtu nepārprotamu savstarpēju labumu, kā to jau agrāk ierosinājis vācu dzejnieks Helderlīns (Hölderlin) (31), smeļoties iedvesmu grieķu kultūrā.

8.4.

Vajadzīgs kvalitatīvs pavērsiens. Jāapvieno ne tikai ekonomika, bet arī katras valsts politika un SUVERENITĀTE. Nav vajadzības diskutēt par Eiropas modeli, kas jāievieš, bet drīzāk par nepieciešamajiem efektīvajiem, demokrātiskajiem un pārredzamajiem lēmumu pieņemšanas instrumentiem, lai gūtu kopēju labumu un apvienotu, nevis sašķeltu Eiropas tautas.

8.5.

To pašu iemeslu dēļ EESK uzskata, ka nav pareizi jautāt, vai Līgums ir jāgroza vai nav. Tas neapšaubāmi ir atkarīgs no tā, kas vajadzīgs pilnīgai EMS izveidei. Jebkurā gadījumā lielāko daļu EESK priekšlikumu var īstenot bez Līguma grozīšanas (izaugsme, parāds u. c. jautājumi), savukārt pārējo priekšlikumu īstenošanai pietiek ar ciešāku sadarbību. Katrā ziņā svarīgākais ir sasniegt mērķi ekonomikas, euro un ES iedzīvotāju labad. Līgums ir tikai instruments. Tas ir jāizskaidro iedzīvotājiem pēc iespējas pareizāk, lēmumu pieņemšanā tos iesaistot tieši un/vai ar EP un valstu parlamentu starpniecību.

8.6.

EESK uzskata, ka eurozonai ir resursi plānot savu nākotni, balstoties uz lielāku politisko integrāciju, mazāku valsts intervenci, sociālo tirgus ekonomiku, lai atjaunotu izaugsmi un nodarbinātību, kā arī radītu politisko, ekonomisko un sociālo savienību.

9.1.

Ja netiks veikts šis papildu solis, tad krīze, kā to risina līdz šim, varētu izraisīt eurozonas un tātad arī ES dezintegrāciju. Nevar īstenot tikai taupības un ierobežojumu politiku, kāda tā ir parāda gadījumā, pat ja tā ir atbilstīga. Saskaņā ar solidaritātes principu jāizmanto arī citi instrumenti (pieprasījuma paaugstināšana aizdevējās valstīs). Attiecīgo valstu iedzīvotājos jārada izpratne, ka to budžeta pārpalikumi ir citu parādi un ka pret euro vērstie uzbrukumi nav atkarīgi no parāda līmeņa (32), lai arī tas ir jāsamazina. Savukārt dienvidos esošo dalībvalstu iedzīvotājiem jāmudina savas valdības konsolidēt parādus, rūpīgāk apieties ar valsts budžeta līdzekļiem, novērst līdzekļu šķērdēšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, samazināt nodokļus, palielināt izaugsmi, nodarbinātību, ražīgumu un savu sistēmu konkurētspēju, ne tikai veicot dažas reformas, bet arī ar vairojot solidaritāti un mainot ES un ECB ekonomikas politiku (33).

9.2.

Pretējā gadījumā neviena valsts nevarēs samazināt savu parādu un sabalansēt budžetu. Tāpēc jāvājina taupības disciplīna un jāmaina ekonomikas politika. Pretējā gadījumā riski varētu palielināties. Šajā gadījumā vēsture var mums nākt talkā (34). Jārada jaunas perspektīvas pozitīvai, nevis negatīvai, kaitīgai un piespiedu integrācijai.

9.3.

Jāņem vērā, ka pašlaik Eiropā neviens nav drošībā un ārpus briesmām, pat ja ir izveidojusies neparasta situācija. Dažu valstu ekonomiskā izaugsme, ko veicinājis arī euro, un ES iestāžu vājums ir licis Vācijai, visspēcīgākajai valstij, uzņemties galveno lomu Eiropā — valstij, kas bieži vien ir opozīcijā perifērām valstīm, it sevišķi dienvidu valstīm, bet ne tikai. “Šāda situācija citos izraisa neapmierinātību,” (H. Schmidt), jo īpaši ņemot vērā to, kā šī loma tiek uztverta. Tāpēc būtu vajadzīgi pasākumi, lai atspēkotu šādu uztveri (35).

9.4.

EESK uzskata, ka pašlaik Eiropā, šķiet, dominē egoisms un valstu intereses, it kā runa būtu par “interešu utopismu”. Ekonomiska pieeja ir ņēmusi virsroku, atstājot otrajā plānā vērtības, kuras ir Eiropas rašanās un tās pastāvēšanas pamats. Veidojas egoistiska un nesolidāra Eiropa. Pēdējā laikā jūtamā spriedze norāda uz bīstamu ES “psiholoģisku sabrukumu”, kas skar gan iedzīvotājus, gan valdības, un kas jānovērš, uzklausot bez iedomības un sniedzot konkrētas atbildes.

9.5.

Atrodamies krustcelēs. EESK pauž lielu neizpratni par to, kā tas ir iespējams, ka Eiropas, pasaules galvenās ekonomikas, vilcināšanās un šaubas apdraud Grieķijas, tās pamatprincipu šūpuļa un nenozīmīga ekonomikas dalībnieka (36), pastāvēšanu un ka Eiropa pieprasa upurēties iedzīvotājiem un uzņēmumiem, bet nepiedāvā nedz izaugsmi veicinošu atbalsta plānu, kas ir vienīgais parādu atmaksāšanas līdzeklis, nedz arī plānu, kurš ļautu risināt Grieķijas un Eiropas sabiedrības daļas sociālās problēmas. Rodas jautājums, kas tā ir par Eiropu?

19.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 271/18

1.1.

EESK uzskata, ka iekļaujošas zaļās ekonomikas attīstība ir galvenais izaicinājums, ar ko Eiropa saskarsies turpmākajos gados, ja tā arī turpmāk vēlas būt pasaules ekonomikas lielvara. “Rio+20” konferencē ES pauda atbalstu zaļajai ekonomikai kā ilgtspējīgas attīstības veidam. Tagad Eiropas Savienībai ir jārīkojas. Tādēļ ir vajadzīgs ekonomiskās attīstības modelis, kurā prioritāte ir publiskie ieguldījumi un paredzēti atbilstoši stimuli, kas veicina privātus ieguldījumus “zaļajā” infrastruktūrā, pētniecībā, izstrādē un inovācijā, tādējādi cenšoties sasniegt divus mērķus, proti, veicināt ražošanu, lai ātri izkļūtu no pašreizējās lejupslīdes, un, apzinoties savu vadošo lomu ekonomikā un sociālajā jomā, vadīt šīs trešās rūpnieciskās revolūcijas laikā notiekošās pārmaiņas.

1.2.

EESK uzskata: tā kā pārejas procesā uz iekļaujošu zaļo ekonomiku jāveic būtiskas un nepieciešamas pārmaiņas ražošanā un patēriņa jomā, šajā procesā noteikti ir jāiesaista pilsoniskā sabiedrība, un tas jādara visos līmeņos, īpaši nozaru līmenī un teritoriālajā (Eiropas, valstu un reģionu) līmenī. Jānodrošina līdzdalība šīs pārejas pārvaldībā, lai mazinātu pretestību un negatīvo ietekmi, kas nenovēršami rodas pārmaiņu procesā. Šāda līdzdalība sekmēs ekonomisko, sociālo un ekoloģisko problēmu ilgtspējīgu risināšanu.

1.3.

EESK ar bažām norāda, ka pēdējos gados finanšu taupības pasākumu dēļ nodokļu stimuli vides jomā ir būtiski ierobežoti, un tas ļoti negatīvi ietekmē saimniecisko darbību un darba tirgu. Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) atzinis, ka taupības pasākumu negatīvā ietekme uz ražošanu ir bijusi daudz lielāka, nekā tas līdz šim tika prognozēts.

1.4.

EESK uzsver, ka līdz ar iekļaujošas zaļās ekonomikas attīstību pieaugs iespējas radīt darba vietas. Runa nav tikai par tām darba vietām, kas saistītas ar kādu no jaunajām nozarēm, bet par visām darba vietām, kuras tiks radītas, mazinot nozaru ražošanas procesu un produktu ietekmi uz vidi. Lai pāreja uz zaļo ekonomiku būtu līdzsvarota, vajadzīga aktīva nodarbinātības politika, kas sekmē pienācīgas kvalitātes darba vietu izveidi. Īstenojot šādu politiku, jānodrošina arī profesionālā apmācība un mūžizglītība ekonomiski aktīviem iedzīvotājiem. Būtisks zaļās izaugsmes faktors būs jauniešu un sieviešu nodarbināšana šajās nozarēs.

1.5.

EESK uzskata, ka svarīgi ir īstenot starp sociālajiem partneriem saskaņotu rūpniecības politiku, lai varētu koordinēt centienus tehnoloģiju izstrādes jomā un veicināt ražošanas infrastruktūras pārmaiņas daudzās Eiropas nozarēs, kuras ietekmējusi pāreja uz vidi saudzējošu ekonomiku, kurā ir zems oglekļa emisiju līmenis un resursi tiek izmantoti efektīvi. Arī uzņēmumiem tādēļ būs jāveic būtiski ieguldījumi.

1.6.

EESK uzskata, ka ilgtspējīgas attīstības stratēģijas mērķi jāintegrē visās ES politikas jomās, galvenokārt stratēģijā “Eiropa 2020” un septiņās pamatiniciatīvās. Dažādās ES stratēģijas ir jāsaskaņo, un komisāriem par šo jautājumu jāpauž vienots viedoklis. It īpaši iespēja, ko paver stratēģijas “Eiropa 2020” pārskatīšana termiņa vidū, Komisijai būtu jāizmanto, lai nostiprinātu stratēģijas ilgtspējas aspektus un to pilnībā integrētu ar Eiropas Ilgtspējīgas attīstības stratēģiju. Būs jādefinē un jāizmanto izaugsmes kvalitātes rādītāji, lai varētu to uzraudzīt un novērtēt.

1.7.

EESK uzsver, ka Eiropas pusgads un katru gadu sagatavotie ziņojumi par izaugsmi ir būtiski, lai nodrošinātu ilgtspējīgas attīstības politikas pārraudzību. EESK uzskata, ka ir jāatceļ videi nelabvēlīgas subsīdijas un jāizstrādā konkrētām dalībvalstīm adresēti ieteikumi par vides nodokļu palielināšanu, kā arī ieteikumi par atkritumu un ūdeņu apsaimniekošanu un otrreizējās pārstrādes uzlabošanu. Šajās jomās dalībvalstīm jārīkojas apņēmīgāk un jāizvirza tālejošāki mērķi.

1.8.

EESK pauž bažas par būtisko pretrunu Savienības daudzgadu finanšu shēmā 2014.–2020. gadam: tās tautsaimniecības nozares, kas rada visvairāk CO2 emisijas (mājokļu celtniecība, enerģētika, rūpniecība un transports), nesaņem visvairāk ES līdzekļu, lai atvieglotu pārejas procesu uz zaļo ekonomiku, un tādēļ finansējums ir būtiski jāpalielina un jānodrošina efektīva un lietderīga tā izlietošana.

1.9.

EESK uzskata, ka īpaši svarīgi ir panākt progresu vides nodokļu jomā, tostarp paredzēt fiskālos atvieglojumus tiem uzņēmumiem, kas veido fondus ieguldījumiem klimata pārmaiņu ierobežošanā, bet šādi atvieglojumi piešķirami, ja fondu pārvaldībā tiek iesaistīti darba ņēmēji.

1.10.

Saistībā ar ES tirdzniecības politiku EESK uzskata: lai novērstu uzņēmumu pārvietošanas risku, būtu jāapsver oglekļa dioksīda nodoklim līdzīgi tarifi, kas būtu jāattiecina uz tām valstīm, kuras atsakās ievērot starptautiskās vienošanās par emisiju samazināšanu.

2.1.

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO) un ANO Vides programma (UNEP) 2011. gadā sagatavoja divus visaptverošus ziņojumus par zaļo ekonomiku; Starptautiskā Darba organizācija (ILO) uzsāka programmu “Videi draudzīgas darba vietas”, un viena no galvenajām 2012. gada konferences “Rio+20” tēmām bija “Ekoloģiska ekonomika saistībā ar ilgtspējīgu attīstību un nabadzības izskaušanu”.

2.2.

Eiropas Savienībā 2006. gadā tika pārskatīta ilgtspējīgas attīstības stratēģija un 2009. gadā pieņēma tiesību aktu kopumu attiecībā uz enerģētiku un klimata pārmaiņu ierobežošanu, lai līdz 2020. gadam par 20 % samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisiju, līdz 20 % palielinātu neizsīkstošu enerģijas avotu izmantošanu un par 20 % paaugstinātu energoefektivitāti (1). Eiropas Savienībai būtu jācenšas panākt vēl lielāku samazinājumu līdz 2025. un 2030. gadam. Komisija 2011. gadā pieņēma pamatiniciatīvas “Resursu ziņā efektīva Eiropa” (2), “Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni” (3), “ES bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2020. gadam” un “Ceļvedis par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā” (4).

2.3.

EESK vienmēr atbalstījusi viedokli, ka jāmazina ekonomikas ietekme uz vidi, tādējādi veicinot ilgtspējīgu attīstību, un uzskata, ka pilsoniskās sabiedrības priekšlikumiem, kas saistīti ar pāreju uz iekļaujošu zaļo ekonomiku, Eiropas un valstu politikā būtu jāvelta liela uzmanība, uzsverot visu sabiedrības interešu pārstāvju sadarbības nepieciešamību. Tāpēc daudzi Komitejas atzinumi veltīti dažādiem zaļās ekonomikas aspektiem un Komisijas turpmākajiem priekšlikumiem. EESK uzsvērusi, ka videi draudzīgas ekonomikas un pārvaldības uzlabošanu nedrīkst atdalīt no ilgtspējīgas ražošanas, nodarbinātības un patēriņa, no sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģijas un no ES pasākumu kopuma klimata pārmaiņu jomā.

3.1.

Iekļaujošai zaļajai ekonomikai būtu jārada līdzsvars starp ekonomisko labklājību, plašāku sociālo kohēziju un dabas resursu aizsardzību un saprātīgu izmantošanu, kas nodrošina pašreizējo un nākamo paaudžu labklājību. Šādas ekonomikas mērķis ir “dematerializēt” ražošanu, t.i., atsaistīt ekonomisko izaugsmi no dabas resursu izmantošanas, kā arī piesārņojuma un atkritumu radīšanas.

3.2.

Starptautiskā Darba organizācija norādījusi, ka videi draudzīgas darba vietas ir tās, kas mazina uzņēmumu un ekonomikas nozaru ietekmi uz vidi, līdz sasniegts ilgtspējīgs līmenis, un palīdz samazināt enerģijas, izejvielu un ūdens patēriņu, “dekarbonizēt” ekonomiku un samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas. “Videi draudzīgas darba vietas” ir diezgan dinamiska koncepcija, jo robežšķirtni starp “videi draudzīgām darba vietām” un “videi nedraudzīgām darba vietām” nosaka tehnoloģiskās inovācijas procesi. Tādēļ “videi draudzīgas darba vietas” nav tikai darba vietas kādā no jaunajām nozarēm, bet gan visas darba vietas, kuras radītas, visās nozarēs mazinot ražošanas procesu un produktu ietekmi uz vidi.

3.3.

Zaļās ekonomikas attīstību nosaka divi galvenie virzītājspēki: pirmais ir klimata pārmaiņu politika, savukārt otrais ir aizvien lielākā konkurence ar jaunietekmes valstīm, lai iegūtu resursus, kas turpina izsīkt un kļūst dārgāki.

3.4.

Zaļā ekonomika nav vienīgi centieni panākt jauno nozaru un tradicionālo nozaru līdzsvaru (tehnoloģiju virzība uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda līmeni). Tā ir arī ražošanas un patēriņa modeļu ekoloģiska modernizācija, uzņēmumu pievienotās vērtības un vides ilgtspējības palielināšanas mērķus — saistībā ar tādiem aspektiem kā resursu taupīšana, energoefektivitāte un darba organizācija, kā arī darba ņēmēju attiecības ar uzņēmumu — saistot ar produktivitātes paaugstināšanu visās jomās.

3.5.

Pēdējos gados ir noskaidrots, kādas ir Zemes maksimālās iespējas saistībā ar dabas resursu pieejamību augošā pieprasījumu apmierināšanai un spēju absorbēt atkritumus un piesārņojumu.

3.6.

Nedrīkst aizmirst, ka klimata pārmaiņas ietekmē cilvēku veselību: biežāk vērojami ekstremāli laika apstākļi, pieaug ozona līmenis un atmosfērā esošo daļiņu koncentrācija, paaugstinātās temperatūras dēļ palielinās šo daļiņu toksiskums un Eiropas kontinentā atkal izplatās jau izskaustas infekcijas slimības.

3.7.

Enerģijas ražošanas un transporta struktūru pārmaiņas ekonomiski visattīstītākajās valstīs un lielā daļā jaunietekmes valstu turpmākajos gados būs vērstas uz pāreju no ekonomikas ar augstu oglekļa emisijas līmeni uz jaunu ekonomiku, kurā ir zems oglekļa emisijas līmenis un enerģija tiek ražota galvenokārt no neizsīkstošiem enerģijas avotiem, proti, tādiem avotiem, kas nerada siltumnīcefekta gāzes un citu kaitīgu vielu emisijas.

3.8.

Plašās pārmaiņas ražošanā, ko daži dēvē par trešo rūpniecisko revolūciju, ietekmēs jo īpaši to valstu (vairuma ES valstu) starptautisko konkurētspēju, kuras ir energoresursu un izejvielu neto importētājas. Tādēļ jau kopš 2009. gada daudzu ESAO valstu valdības sāka īstenot vērienīgus ekonomikas stimulēšanas plānus, kuros galvenā uzmanība veltīta ieguldījumiem infrastruktūrā un videi draudzīgā pētniecībā, izstrādē un inovācijā, tādējādi cenšoties sasniegt divus mērķus, proti, veicināt ražošanu, lai ātri izkļūtu no pašreizējās lejupslīdes, un aktīvi ietekmēt pašlaik notiekošo ražošanas pārstrukturēšanu.

3.9.

Tomēr taupības politikas dēļ daudzās ES valstīs — arī ES budžetā — finansējums šo plānu īstenošanai tika ievērojami samazināts. SVF galvenais ekonomists atzinis, ka minētās politikas negatīvā ietekme uz ražošanas apjomu bijusi daudz lielāka, nekā līdz šim tika prognozēts. Kā liecina 28 valstīs veikts pētījums, kopš krīzes sākuma 2008. gadā fiskālais multiplikators ir robežās no 0,8 līdz 1,7 (5).

3.10.

Zaļās ekonomikas attīstības palēnināšanās varētu radīt būtiskas problēmas daudzām ES valstīm, jo pašlaik attīstīto un jaunietekmes valstu atšķirības tehnoloģiju jomā ir daudz mazākas un dinamiskākas. Eiropas valstīm kopumā netiek garantēta vieta to attīstīto valstu vidū, kurās ir ekonomika ar zemu oglekļa emisiju līmeni, un ilgtermiņā tas varētu radīt spriedzi Eiropas Savienībā, jo rastos šaubas par spēju turpināt ekonomiski attīstītākas, sociāli vienotākas un ekoloģiski ilgtspējīgākas sabiedrības izveidi. Tomēr jāuzsver, ka Eiropas Savienībai ir spēcīgas vadošās pozīcijas tehnoloģiju un ražošanas jomā vairākās rūpniecības nozarēs, kuras nepārprotami orientētas uz nākotni.

3.11.

Ar atbilstošiem ieguldījumiem un stimuliem attīstot zaļo ekonomiku, palielināsies iespējas radīt darba vietas Eiropā. Nedrīkst aizmirst pašreizējās ražošanas darbības, kas veido ES valstu ekonomikas pamatu. Daudzas no darba vietām rūpniecības nozarēs, kas pašlaik nodara ļoti lielu kaitējumu videi, būs videi draudzīgas darba vietas, ja šis nozares īstenos pasākumus, kas ļauj paaugstināt energoefektivitāti, samazina izejvielu patēriņu un radīto piesārņojumu. Daži piemēri: autotransporta nozarē uzņēmumi, kas izstrādā un ražo elektrotransportlīdzekļus un hibrīda transportlīdzekļus, kā arī sabiedriskā transporta uzņēmumi un inženiertehniskās būvniecības uzņēmumi, kas būvē ātrvilcienu dzelzceļa līnijas, tādējādi panākot būtiskus enerģijas ietaupījumus uz vienu pasažieri salīdzinājumā ar gaisa satiksmi un parasto vilcienu satiksmi. Kā piemēru būvniecības nozarē var minēt mājokļu, kuros ir liels enerģijas patēriņš, energoefektivitātes paaugstināšanu. Tas jāveic plašāka procesa ietvaros, kas ietver arī sociālo dialogu un apspriešanos, kā arī sarunas par darba koplīgumu slēgšanu, lai nodrošinātu atzīstamus rezultātus (gan kvantitāti, gan kvalitāti) nodarbinātības jomā un līdztiesības jomā (darba apstākļi un atalgojums). Tomēr tikai astoņās ES valstīs ir oficiāli definēts jēdziens “videi draudzīga darba vieta”. Atšķirīgo definīciju un metodoloģiju dēļ arī aplēses ir atšķirīgas.

4.1.

Pilnīgi jauna trešās rūpnieciskās revolūcijas iezīme ir sasniegtais ražošanas spēku attīstības līmenis un pilsoniskās sabiedrības plašā informētība un lielā ietekme uz ilgtspējības un vides jautājumu risināšanu. Vides organizāciju, patērētāju apvienību, arodbiedrību, uzņēmēju organizāciju un citu pilsoniskās sabiedrības pārstāvju organizāciju plašā attīstība Eiropā ir faktors, kas ļaus, veicot paredzamās pārmaiņas, radīt ekonomiku, kura nodrošinās no pārvaldības, sociālā un vides viedokļa daudz pārredzamāku un ilgtspējīgāku attīstību. Tas nebija iespējams iepriekšējās rūpnieciskajās revolūcijās, kad uzņēmumu lēmumi pilnībā noteica tehnoloģiskās un ražošanas pārmaiņas.

4.2.

Starptautiskās Darba organizācijas 2009. gada jūnijā pieņemtajā Pasaules nodarbinātības paktā nepārprotami norādīts, ka “sociālais dialogs ir nenovērtējams mehānisms valsts prioritātēm atbilstošas politikas izstrādē. Tas ir stabils pamats, lai sekmētu darba devēju un darba ņēmēju apņemšanos iesaistīties valstu valdību īstenotos pasākumos, kas ir ļoti svarīgi krīzes pārvarēšanā un ilgtspējīgas atveseļošanās veicināšanā”. Svarīgi ir īstenot ar sociālajiem partneriem saskaņotu rūpniecības politiku, lai koordinētu centienus tehnoloģiju izstrādes jomā un veicinātu ražošanas infrastruktūras pārmaiņas daudzās Eiropas nozarēs, kuras ietekmējusi pāreja uz vidi saudzējošu ekonomiku, kurā ir zems oglekļa emisiju līmenis un resursi tiek izmantoti efektīvi.

4.3.

Tehnoloģiskā inovācija ir zaļās ekonomikas neatņemama sastāvdaļa. Tādēļ tās nozares, uzņēmumi un tehnoloģijas, kas veicina videi nekaitīgu ekonomiku, saņems lielāku finansiālo, publisko un privāto atbalstu, jo tās stiprina Eiropas ekonomikas globālo konkurētspēju. Tāpēc Deutsche Bank noteikusi, ka privātie ieguldījumi tiks novirzīti šādām prioritārām jomām, kas saistītas ar klimata pārmaiņu ierobežošanu:

4.4.

Īpaša uzmanība jāvelta grūtībām, ar kurām saskaras Eiropas mazie un vidējie uzņēmumi, cenšoties iegūt pietiekamu finansējumu nepieciešamajiem ieguldījumiem eko-inovācijā.

4.5.

Lai inovācija būtu faktors, kas nosaka konkurētspēju, uzņēmumu organizācijas modelī jāizmanto metodes, kuras veicina darba ņēmēju līdzdalību. Jāatceras, ka darbaspēka līdzdalība darba organizācijā un uzņēmuma plānošanā ir faktors, kas nepārprotami veicina inovāciju un dod iespēju paaugstināt produktivitāti. Tāpēc ir jāmodernizē darba attiecību sistēma un pieeja sarunām par darba koplīgumu slēgšanu, kā arī attiecības ar uzņēmuma vadību.

4.6.

Darba ņēmēju līdzdalība uzņēmumos ir viens no galvenajiem aspektiem, kas veicina Eiropas tehnoloģiskā pārākuma stiprināšanu daudzās nozarēs un nodrošina eksporta apjoma saglabāšanu. Darba ņēmēju līdzdalību nevar vērtēt, ņemot vērā tikai gūto ienākumu sadales aspektu; paši uzņēmumi atzīst, ka tā ir būtisks elements ienākumu radīšanā (6). Sarežģījumi inovācijas jomā galvenokārt saistīti ar nemainīgām organizatoriskām struktūrām, kurās darba ņēmējus uzskata par “darba rīkiem”.

5.1.

Konferencē “Rio+20” Eiropas Savienība rosināja veidot iekļaujošu zaļo ekonomiku, kas ļauj virzīties uz ilgtspējīgu attīstību. Komisijas mērķis ir sekmēt ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi, kā vienu no galvenajiem pasākumiem pēc konferences “Río+20” izvirzot videi nekaitīgas ekonomikas izveidi. Šajā procesā svarīgi ir iesaistīt pilsonisko sabiedrību, tāpēc valdībām būtu jāattīsta efektīvs sociālais dialogs.

5.2.

Lai veicinātu Komisijas pamatiniciatīvas “Resursu ziņā efektīva Eiropa” un Ceļveža par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā īstenošanu, Komisija 2012. gadā izveidoja Eiropas resursu efektīvas izmantošanas platformu, kura 2013. gadā izstrādās vidusposma ziņojumu un 2014. gadā — nobeiguma ziņojumu par resursu efektīvu izmantošanu un gatavo konkrētus priekšlikumus saistībā ar pāreju uz videi nekaitīgu ekonomiku šādās jomās: “Pamatnosacījumi ieguldījumiem neizsīkstošu enerģijas avotu izmantošanā” (“Framework conditions for investment in RE”), “Mērķu izvirzīšana un sasniegumu novērtēšana” (“Setting objectives and measuring progress”) — šajā sakarā jāizveido stabila rādītāju sistēma, kas papildina IKP un atspoguļotu šo pasākumu īstenošanas rezultātus attiecīgajās nozarēs un sabiedrībā kopumā (konkurētspējas uzlabošana, darba apstākļu uzlabošana, atkārtotas pārstrādes procentuālie rādītāji, energoefektivitāte un resursu izmantošanas efektivitāte, no neizsīkstošiem avotiem iegūtas enerģijas procentuālie rādītāji, piesārņojuma samazināšana) — un “Aprites ekonomika/videi nekaitīgas ekonomikas veidošana” (“Circular economy/greening the economy”).

5.3.

Īpaši svarīgi ir turpināt vides nodokļu ieviešanu un samazināt lielās subsīdijas izrakteņu kurināmajam daudzās Eiropas valstīs, jo daudzu preču un pakalpojumu cenas neprecīzi atspoguļo ražošanas izmaksu kopsummu, jo tajās nav iekļautas piesārņojuma izmaksas. Brīvprātīga ekomarķējuma politika izrādījusies nepietiekama, īpaši tādu krīžu laikā kā pašlaik, kad pieaug to patērētāju skaits, kuriem preces cena ir svarīgāka nekā tās ekoloģiskie raksturlielumi. Lai vides nodokļu politika sabiedrībā gūtu plašu atbalstu, jāņem vērā šīs politikas ietekme uz uzņēmumu konkurētspēju un sociālā ietekme uz iedzīvotājiem (“enerģētiskā nabadzība”), kā arī jāīsteno papildu (rūpniecības politikas, tirdzniecības politikas un visnelabvēlīgākā stāvoklī esošu sociālo grupu atbalsta) pasākumi, lai mazinātu šo ietekmi. Jāparedz arī nodokļu atvieglojumi tiem uzņēmumiem, kas peļņu atkārtoti iegulda CO2 emisiju samazināšanā (veido atkārtotu ieguldījumu fondus klimata pārmaiņu un citu negatīvu vides parādību novēršanai), bet ar nosacījumu, ka fondu pārvaldībā ir jāiesaista darba ņēmēji.

5.4.

Komisija apstiprināja Septītās vides rīcības programmas projektu, kurā izklāstīts, kā vides politika sekmēs pāreju uz zaļo ekonomiku. Parlamentam un Padomei ir jāapstiprina šī programma, un EESK devusi savu ieguldījumu, izstrādājot īpašu atzinumu (7). Tomēr Savienības daudzgadu finanšu shēmā 2014.–2020. gadam ir būtiska pretruna: tautsaimniecības nozarēm, kas rada visvairāk CO2 emisijas (mājokļu būvniecība, enerģētika, rūpniecība un transports), nesaņem visvairāk ES līdzekļu.

5.5.

Saistībā ar ES tirdzniecības politiku būtu jāņem vērā šāds apsvērums: lai mazinātu uzņēmumu pārvietošanas riskus, oglekļa nodokļa paaugstināšana būtu jāsaista ar līdzvērtīgu tarifu noteikšanu tām valstīm, kas atsakās ievērot starptautiskās vienošanās emisiju samazināšanas jomā. Lai gan oglekļa nodoklis ir brīvās tirdzniecības ierobežojums, starptautiskā sabiedrība citos gadījumos to jau ir akceptējusi. Monreālas protokolā par ozona slāņa aizsardzību paredzēta iespēja noteikt tirdzniecības ierobežojumus, lai veicinātu tā ievērošanu, jo brīvā tirdzniecība nav pašmērķis, bet nozīmē ilgtspējīgu labklājības radīšanu. Nav šaubu, ka svarīgāk ir novērst klimata pārmaiņu izraisīto planētas katastrofu, nevis saglabāt pasaules tirgus atvērtus precēm, kas rada būtisku siltumnīcefekta gāzu emisijas apjomu.

19.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 271/23

1.1.

Komisijas paziņojums ir nozīmīgs ieguldījums ļoti vajadzīgo debašu par ES uzsākšanā un ievērojams progresīvs solis salīdzinājumā ar līdzšinējām metodēm un saturu attiecībā uz ekonomisko un monetāro savienību (EMS). Turklāt tajā pirmo reizi ir dotas norādes par Savienības starptautisko lomu un politisko nākotni. Tāpēc EESK atzinīgi vērtē priekšlikumu, kas var būt vēsturiska pagrieziena punkts ar nosacījumu, ka Padome pēc 20 gadiem beidzot būs tik drosmīga un parādīs nepieciešamo gribu, lai pieņemtu un īstenotu noteikumus, kuri palīdzēs strauji sasniegt izvirzītos mērķus.

1.2.

Ar 2011.–2012. gadā pieņemtajiem lēmumiem Eiropadome faktiski uzsāka svarīgu un strukturētu Eiropas pārvaldības reformu attiecībā uz pārmērīgas makroekonomiskās nelīdzsvarotības uzraudzību, grāmatvedības noteikumu nostiprināšanu un eurozonas valstu ekonomikas politikas koordināciju. Nepieciešamie instrumenti EMS stabilitātes nodrošināšanai ir netradicionāli pasākumi, par kuriem nesen izlēma Eiropas Centrālā banka (ECB) un kuros ir paredzēta grūtībās nonākušo valstu valdību vērtspapīru reglamentēta, bet neierobežota iepirkšana, vienota uzraudzības mehānisma izveide, lai nodrošinātu stingru un objektīvu prudenciālo uzraudzību un pārrautu saikni starp valstīm un bankām, kā arī banku likvidācijas noteikumi.

1.3.

EESK atbalsta Komisijas paziņojumā izklāstīto eurozonas stiprināšanas stratēģiju, kuru nesen atkārtoti apstiprināja Eiropadomes priekšsēdētājs Van Rompuy (“Ceļā uz patiesu ekonomisko un monetāro savienību”), tomēr uzskata, ka pēdējās desmitgades notikumi liecina: šī stratēģija nav pietiekama, lai dalībvalstīm, iedzīvotājiem un uzņēmumiem nodrošinātu EMS priekšrocību pilnīgu izmantošanu. Saskaņā ar Māstrihtas līgumu Padomei ir politiskas saistības, kas nopietni ierobežo atbilstoši šim Līgumam izveidoto EMS. Tieši tāpēc tagad Komisija ir nākusi klajā ar Plānu padziļinātas un patiesas EMS izveidei.

1.4.

Lai EMS piešķirtu lielāku stabilitāti un eurozonas valstīm nodrošinātu ekonomikas un nodarbinātības izaugsmi, nekavējoties (nevis vidējā termiņā vai ilgtermiņā) ir vajadzīgi izlēmīgāki pasākumi, piemēram, izaugsmes plāns un spēcīgāki ekonomikas integrācijas mehānismi, kas Padomei ir jāievieš. Tas nozīmē, ka ir nepieciešama makro- un mikropolitiku kombinācija, neatlaidīgi centieni, solidaritāte, uzticēšanās un piederības izjūta gan dalībvalstu starpā, gan starp dalībvalstīm un ES, neaizmirstot, ka apspriežamo pasākumu galvenais mērķis ir labums visiem iedzīvotājiem.

1.5.

EESK atzinīgi vērtē šo paziņojumu, tomēr norāda: pat ja izdotos īstenot visu paredzēto, būtu grūti sasniegt būtiskus rezultātus, sevišķi attiecībā uz lēmumu pieņemšanas metodi, jo trūkst konkrēta priekšlikuma par politisko savienību, kas kļūtu par euro mājvietu. Tas pats attiecas uz parādu, asimetrisku satricinājumu pārvarēšanu, izaugsmi, konkurētspēju, nodarbinātību (kurai vajadzētu paredzēt sistemātisku ietekmes novērtējumu). Visi šie faktori pašreizējā situācijā darbojas ierobežojoši.

1.6.

EESK atgādina, ka Komiteja jau ir izstrādājusi atzinumus un norādījusi risinājumus lielai daļai Eiropas Komisijas pašreizējo priekšlikumu, it īpaši priekšlikumiem par EMS un ECB ierobežojumiem, izaugsmi un valsts parādu (1). Komisijas un Padomes spertie soļi līdz šim ir bijis labs pamats darba turpināšanai šajā jomā. Tāpēc Komiteja pozitīvi vērtē to, ka Eiropas Komisija ir nolēmusi turpmāk izstrādāt norādījumus šajos jautājumos, un cer, ka Padomei tā būs atbilstoša iespēja, lai steidzami īstenotu konkrētus pasākumus parāda un izaugsmes jomā un tādējādi īstenotu īstu kvalitātes lēcienu.

1.7.

Lai gan paziņojumā minētie pēdējie ES lēmumi, kaut arī tikai daļēji, tomēr atbilst makroekonomikas sistēmai, nepiemēroti šķiet mikroekonomikas līmeņa priekšlikumi, kas attiecas uz ražošanas nozarēm, kuras ir vienīgās, kas var atjaunot izaugsmi. Ar Komisijas dokumentu iecerēts uzsākt debates par EMS — jautājumu, kas sniedzas tālāk par fiskālo konsolidāciju un makroekonomisko politiku. Būtu vajadzīgas arī mikroekonomikas rīcībpolitikas, piemēram, reāls rūpniecības pakts.

1.8.

Turklāt Komisijas priekšlikums varētu gūt lielāku atbalstu, ja dažādos grafika posmos, kas noteikti pasākumu īstenošanai ar mērķi stabilizēt EMS un uzlabot tās darbību, būtu sniegtas skaidrākas atsauces uz nepieciešamību īstenot ES rīcībpolitikas saskaņā ar šo mērķi, nosakot paredzētās rīcības jomas un jauninājumus, kuri jāievieš, lai racionalizētu ES izdevumus un palielinātu to efektivitāti.

1.9.

Komisija var sniegt un tai ir jāsniedz ieguldījums nepieciešamo reformu īstenošanā, lai palielinātu valstu ražošanas un administratīvo sistēmu konkurētspēju, pieņemot novatoriskas metodes un kritērijus pasākumiem attiecībā uz vienoto tirgu, struktūrfondu pārvaldību un galvenajām kopējās politikas jomām. Turklāt Komisijai vajadzētu izmantot ECB ieviestās inovācijas un, kā EESK ir vairākkārt norādījusi, ierosināt tikpat būtiskas izmaiņas to ES rīcībpolitiku īstenošanā, kas visvairāk skar ES visneaizsargātākās teritorijas, reģionus un nozares.

1.10.

Kas attiecas uz ECB, ir pilnībā jāizmanto tās konfigurācija par labu izaugsmei un nodarbinātībai un tās kā pēdējās instances aizdevēja funkcija. Eurozonas valstu nodoms īstenot šādu virzību palīdzētu stiprināt uzticēšanos ECB un euro, kā arī apturēt spekulatīvus uzbrukumus, it īpaši attiecībā uz valstīm, kurās ir vislielākās budžeta grūtības.

1.11.

Euro stabilitāti nevar uzticēt vienīgi ECB un kopējai monetārajai politikai, atstājot dalībvalstīm pilnīgu autonomiju nodokļu politikas un budžeta politikas jomā. EESK uzskata, ka vienota eurozonas budžeta perspektīvā fiskālās savienības izveidi nevar, kā tas paredzēts paziņojumā, atlikt uz vēlāku laiku; kopā ar vienotu valūtu un vienotu banku uzraudzību tai jākļūst par vēl vienu pīlāru, uz kā īstermiņā un vidējā termiņā veidot EMS stabilitāti un tādējādi pārliecināt tirgus par Eiropas projekta saskaņotību.

1.12.

Komisija pieliek ievērojamas pūles institucionālo priekšlikumu jomā. EESK uzskata, ka ir lietderīgi beidzot iekļaut darba kārtībā institucionālo jautājumu, tostarp arī politisko savienību, kas ir Komisijas inovatīvo priekšlikumu pamatā. Tas ir pilnīgi jauns priekšlikums. Tomēr Komiteja uzskata, ka lielākā daļa šo priekšlikumu vairāk vai mazāk atbilst pašreizējam satvaram un progress ir ļoti ierobežots, tātad, ja Padome, uzskatot tos tikai par stimulu rīcībai, nedarīs vairāk, tie neko neatrisinās.

1.13.

Komisijas priekšlikumi varētu būt kārtējais starpposms, bet EESK, kam vajadzētu būt šā procesa dalībniecei, ņemot vērā to, kas jau ierosināts un apstiprināts, uzskata, ka dažos jautājumos vairs nav laika īstenot daļējus pasākumus, bet ir strauji jāuzlabo gan politikas satura, gan lēmumu pieņemšanas procesa kvalitāte, lai tos īstenotu. Jāpārtrauc izlikties, lai vēlāk neturpinātu atkārtot, ka vajadzīga “īsta” politika, “īsta” EMS, “īsta” politiska savienība utt. Jārīkojas izlēmīgāk un ātrāk, tieši tagad, gan, lai apturētu lejupslīdi, kas aptvērusi lielu ES daļu, gan arī, lai atrisinātu kādu laiku atliktās problēmas, ko starptautiskā finanšu krīze ir saasinājusi.

1.14.

EESK, vadoties no Komisijas priekšlikumiem, aicina Padomi rīkoties drosmīgāk un skaidrāk attiecībā uz panākto vienošanos ievērošanu un priekšlikumiem, kas jāpieņem un jāīsteno, un ar mērķi grozīt Līgumu it īpaši atbalstīt vairākuma balsošanas paplašināšanu, attiecinot to uz visiem jautājumiem, sākot ar ekonomikas un nodarbinātības politiku.

1.15.

EESK priekšlikumu kopsavilkums

1.15.1.

Lai faktiski īstenotu EMS, EESK uzskata, ka nekavējoties (negrozot Līgumu) ir jāīsteno šādi pasākumi:

1.15.2.

Vidējā termiņā un/vai ilgtermiņā, vajadzības gadījumā grozot Līgumu, jāīsteno šādi pasākumi:

2.1.

Komiteja apzinās, ka šobrīd mēs apspriežam vienu no sarežģītākajiem jautājumiem. Eiropa ieiet jaunā ciešākas integrācijas posmā, un tas saistīts ar virkni drosmīgu pasākumu. EESK ļoti atzinīgi vērtē debašu par EMS nākotni uzsākšanu kā pirmo soli šajā virzienā un norāda, ka EMS makroekonomiskā realitāte ir mikroekonomikas jomā pieņemtu lēmumu rezultāts. Tāpēc makroekonomiskā un mikroekonomiskā politika būtu jāsaskaņo virzībā uz vieniem un tiem pašiem vispārējiem mērķiem.

2.2.

Līguma par Eiropas Savienības darbību 9. pantā, ko papildina 151. un 153. pants, būtībā ir paredzēts, ka, nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, ES jāņem vērā prasības, kas saistītas ar augsta nodarbinātības līmeņa veicināšanu, dzīves un darba apstākļu uzlabošanu un sociālās atstumtības apkarošanu. Komiteja ar neizpratni konstatē, ka izskatāmajā paziņojumā neviens no šiem kritērijiem nav ņemts vērā kā “padziļinātas un patiesas EMS izveides” mērķa sastāvdaļa. EESK ne vien prasa skaidri nosaukt šos mērķus, bet arī uzskata, ka ir pastiprināti jāuzrauga (ietekmes novērtējumi) ekonomiskās un monetārās politikas ietekme uz sociālo situāciju un darba tirgu; kā arī uzskata, ka ir lietderīgi izstrādāt pasākumus, ar kuriem novērst negatīvas sociālās sekas, ko šāda politika varētu radīt.

2.3.

Nevienu no Komisijas izvirzītajiem priekšlikumiem stabilākai un uzticamākai EMS faktiski nevar īstenot (ne īstermiņā, ne vidējā termiņā vai ilgtermiņā), ja dalībvalstis un jo īpaši valstis, kuras ekonomikas un finanšu krīze ir skārusi vissmagāk, neatjaunos izaugsmi un neatrisinās problēmas saistībā ar nodarbinātību un bezdarbu, kas strauji pieaug īpaši jauniešu vidū, un nesamazinās atšķirības, kuras joprojām pastāv starp dalībvalstīm. Taču neko nebūs iespējams sasniegt arī tad, ja Padome un Eurogrupa neņems vērā Komisijas ierosinājumus turpināt EMS izveides pabeigšanai nepieciešamās reformas, kas tiek gaidītas jau 20 gadu, un ja dalībvalstis šajā virzienā nepieliks visas pūles, lai kopīgi pārvaldītu daļu no katras valsts suverenitātes, kas šim nolūkam ir nepieciešams.

2.4.

Komisijas galvenās bažas joprojām ir nodrošināt dalībvalstu ekonomikas politikas koordināciju, izmantojot saskaņotu pasākumu un instrumentu kopumu, lai pastiprinātu budžeta politikas un uzraudzības sistēmu konverģenci. Tas ļautu vislielākajos parādos nonākušajām valstīm mazināt grūtības finansēt publisko parādu un ievērot Komisijas ierosinātos stingros parāda samazināšanas un tā atmaksājamības nodrošināšanas plānus, kurus nesen apstiprināja dalībvalstis (fiskālais pakts). Taču, lai atgūtu iedzīvotāju un tirgu uzticēšanos, valstu līmeņa pasākumiem jāiekļaujas Eiropas kopīgā pieejā un jārada konkrēta, pozitīva ietekme uz iedzīvotājiem un uzņēmumiem; tādēļ starp makroekonomiskajām un mikroekonomiskajām (jaunieši, darba tirgus, sociālā drošība) rīcībpolitikām ir vajadzīga lielāka saskaņotība.

2.5.

Lielā daļā eurozonas valstu ir sācies piektais negatīvas izaugsmes gads, un prognozes turpmākajiem gadiem attiecībā uz svarīgākajiem makroekonomikas mainīgajiem lielumiem liecina par ļoti nelieliem uzlabojumiem. Lai Komisijas ierosinātie priekšlikumi EMS nostiprināšanai būtu ticami un kļūtu par tematu plašai, vispārējai diskusijai par EMS nākotni, kurā piedalītos ne vien eksperti, bet visa Eiropas pilsoniskā sabiedrība, tie ir jāpapildina ar citām piezīmēm un/vai pasākumiem.

2.6.

Pildot ar ES noslēgtās saistības, eurozonas valstīm arī nākamajos gados ir jāturpina īstenot stingru budžeta politiku, ko pirmām kārtām varētu panākt ar reformām, kas vērstas uz valstu budžetu struktūras racionalizāciju gan publisko izdevumu, gan ieņēmumu jomā, pienācīgi ņemot vērā taisnīgu sadali un fiskālo multiplikatoru efektu. Tas ļautu gūt efektīvus ietaupījumus, kas budžetu ietekmētu neitrāli, nesamazinot izdevumus nozarēs, kuras ir svarīgas ekonomikas izaugsmei un sociālajai labklājībai, piemēram, veselības, sociālās drošības sistēmu, izglītības, pētniecības un inovācijas, kā arī infrastruktūras jomā (2).

2.7.

Taču šie valstu līmeņa pasākumi jāpapildina ar Eiropas līmeņa pasākumiem, kas nepieciešami ekonomikas izaugsmei, nodarbinātības veicināšanai un ieguldījumu atsākšanai, piemēram, uzlabot valstu darba tirgu darbību, lai integrētu tos eurozonā, arī izmantojot makroekonomisko dialogu (3); daļēji sadalīt valsts parādu, lai ierobežotu spekulāciju; izlaist EIB un EIF euroobligācijas, lai finansētu izaugsmi un piesaistītu globālo uzkrājumu pārpalikumus (4); iespēja no valsts parāda izslēgt dažus strukturālus ieguldījumus, kas nepieciešami pozitīva izaugsmes cikla aizsākšanai; visbeidzot, gan valstu valdībām, gan Eiropas līmeņa lēmumu pieņēmējiem pievērst pastiprinātu uzmanību rūpniecības politikai.

2.8.

Atbildība par minēto rīcībpolitiku īstenošanu gulstas uz dalībvalstu valdībām, tomēr savu institucionālo prerogatīvu un tās pārvaldībā esošo ES budžeta resursu ietvaros Komisijai jānodrošina to īstenošana, tādējādi palīdzot samazināt joprojām pastāvošo nelīdzsvarotību un atšķirības starp teritorijām.

2.9.

Turklāt EESK norāda, ka Komisijas analīzē par EMS vēsturiskajiem aspektiem nav minēti faktiskie ekonomiskie un politiskie ierobežojumi, kuri bija euro rašanās brīdī un kuri ir galvenais cēlonis krīzei, kas skar euro un ES. Tikpat dīvaini šķiet tas, ka EMS analīzē nav ne atsauces, ne novērtējuma attiecībā uz Māstrihtas kritērijiem, monetārās politikas “vienotību” un uz valstu ekonomikas asimetriju. Turklāt nešķiet pārliecinošs arguments, ka 2008. gada krīzē ir vainojams tikai parāds, nevis ES un valstu valdību politiskais vājums, it īpaši ņemot vērā, ka jau kopš EMS pirmsākumiem dalībvalstis ir sistemātiski atteikušās sākt debates par fiskālās un budžeta politikas koordinēšanu.

2.10.

Būtu steidzami jāīsteno ekonomikas savienība, proti, ES ekonomikas pārvaldība (vienlaikus ar banku savienību vai pirms tās utt.), un Komisijas paziņojums liek pamatu šai virzībai.

3.1.

Īstermiņā ir ņemti vērā un aprakstīti septiņi priekšlikumi, no kuriem daži ir jau zināmi, jo atsaucas uz nesen apstiprinātajiem ES pasākumiem: Eiropas pusgads, sešu un divu tiesību aktu priekšlikumu paketes un ECB uzticētā banku uzraudzība. Tie visi ir nozīmīgi soļi, kas ir pilnībā jāīsteno saskaņā ar attiecīgajiem Eiropas tiesību aktiem un Padomes pieņemtajiem konkrētām valstīm adresētajiem ieteikumiem. Komisijas priekšlikumi, kurus EESK uzskata par visinteresantākajiem, ir šādi.

3.1.1.

Pirmkārt, pēc vienotā uzraudzības mehānisma (VUM) ieviešanas ieviest arī vienota noregulējuma mehānismu, lai atrisinātu grūtībās nonākušo banku problēmas. Visnovatoriskākais aspekts šeit ir tas, ka noregulējuma izmaksas sedz akcionāri un kreditori; visi papildu resursi, kas nepieciešami pārstrukturēšanas procesa finansēšanai, jāsedz pašai banku nozarei, nevis nodokļu maksātājiem (5).

3.1.2.

Otrkārt, ieviest “konverģences un konkurētspējas instrumentu”, lai atbalstītu strukturālo reformu īstenošanu eurozonas valstīs. Priekšlikumā ir ļoti detalizēti aprakstīta (paziņojuma 1. pielikums) procedūra minētā instrumenta izveidei nepieciešamo vienošanos panākšanai un ievērošanai. Taču nav noteikts līdzdalības līmenis un finansiālā atbalsta apmērs, ko varētu saņemt dalībvalstis; šie divi elementi ir izšķirīgi, lai nodrošinātu instrumenta ilgtspēju, lai arī Komisija patur sev tiesības izstrādāt detalizētāku priekšlikumu par šā instrumenta īstenošanas kārtību (paziņojuma 25. lpp.). EESK uzskata, ka šāds instruments būtu jāievieš pirms strukturālajām reformām vai vismaz vienlaikus ar tām, lai mazinātu negatīvo ietekmi. EESK uzsver arī, ka konverģences un konkurētspējas instruments var būt efektīvs tikai tad, ja to piemēro pakāpeniski, saskaņojot to ar valstu līmenī veiktiem pasākumiem un iniciatīvām.

3.1.3.

Turklāt šķiet, ka priekšlikums par daudzgadu finanšu shēmu tiek uztverts kā sods tiem, kuri neievēro “paktu starp dalībvalstīm un Eiropas Komisiju”, nevis kā stimuls Eiropas līmenī izstrādāto rīcībpolitiku īstenošanai. Stingrie makroekonomikas nosacījumi, kas jāpilda dalībvalstīm, būtu jāpapildina ar jaunu izaugsmes un nodarbinātības iespēju (īpaši jauniešiem) attīstības plānu, kas jāizstrādā ar sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju aktīvu līdzdalību.

3.1.4.

ES un euro noteiktāka loma starptautisko monetāro iestāžu pārvaldībā un euro ārējās pārstāvības spēju nostiprināšana ir divi svarīgākie aspekti, uz kuriem norāda Komisija un arī EESK daudzos savos atzinumos, lai ES un vienotā valūta starptautiskajā monetārajā pārvaldībā iegūtu lielāku ietekmi un lēmumu pieņemšanas pilnvaras. Tomēr Komisija neizskaidro ne iekšējās, ne ārējās ar izskatām priekšlikumu saistītās grūtības eurozonā, ņemot vērā ASV administrācijas (kā arī Lielbritānijas) ne visai labvēlīgo attieksmi pret euro ietekmes palielināšanos (un ar to saistīto dolāra ietekmes samazināšanos), kā arī eurozonas valstu joprojām atšķirīgo pieeju specifisku ekonomisku un politisku interešu aizsardzībai daudzās jaunattīstības valstīs, kurām palīdz Starptautiskais Valūtas fonds (SVF).

3.2.

Vidējā termiņā priekšlikumi attiecas galvenokārt uz parāda dzēšanas fonda (PDF) izveidi, kas ir pakļauts stingriem nosacījumiem, lai ierobežotu morālo kaitējumu, kā arī uz valsts parāda jauna instrumenta ieviešanu eurozonai (europarādzīmes); šie priekšlikumi jau labu laiku tiek apspriesti galveno ES iestāžu un dalībvalstu diskusijās. Arī EESK savos atzinumos vairākkārt uzsvērusi nepieciešamību izmantot ES obligācijas daļējai parāda savstarpējai sadalīšanai (euroobligācijas) kā papildu instrumentu ne tikai, lai eurozonā valstīm ar vislielāko parādu atvieglotu valsts parāda finansēšanu, bet arī, lai samazinātu parāda apkalpošanas izmaksas (6).

3.2.1.

Tāpēc, pēc EESK domām, būtu bijis labāk, ja Komisija attiecībā uz ES ekonomikas ministru vai citiem priekšlikumiem būtu izvirzījusi savu priekšlikumu un/vai priekšlikumu, kurā būtu atsauce uz pašas EESK agrāk iesniegtiem priekšlikumiem, lai arī Komiteja atzīst, ka Komisijas dokumentā ir iekļauta Vācijas Ekonomikas ekspertu padomes priekšlikuma būtība.

3.2.2.

Tomēr, liekot uzsvaru uz parādu dzēšanas fondu, netiek ņemts vērā fakts, ka valsts parāda samazināšanas politika šajā gadījumā ir atkarīga ne vien no panākumiem publisko izdevumu samazināšanā, bet galvenokārt ienākumu palielināšanā. Tas ir pareizais virziens, turklāt daudz ilgākā laikposmā par vidējo, lai parāda un IKP attiecību samazinātu zem Māstrihtas līgumā noteiktā sliekšņa. Iespējams, ka vislabākais priekšlikums joprojām ir euroobligāciju ieviešana, ko Komiteja jau ir detalizēti izskatījusi (7). Taču lielākā problēma, acīmredzot, ir nevis tehniskā instrumenta, bet gan risinājuma izvēle.

3.2.3.

Turklāt priekšlikums kopumā atbilst stabilitātes pakta pieejai attiecībā uz dalībvalstīm izvirzītajām prasībām, bet ar to nav ieviesti nekādi jauninājumi, kas liecinātu par pārmaiņām šajās rīcībpolitikās, kuras vairs nevar turpināties tajā pašā virzienā.

3.3.

Ilgtermiņā , kas Komisijas dokumentā ir vismazāk izstrādātā daļa, ir paredzēta EMS attīstība virzībā uz banku, fiskālo un ekonomikas savienību. Neapšaubāmi, tie ir mērķi, kurus EESK atbalsta ar nosacījumu, ka tiek noteikta to īstenošanas kārtība. EESK piekrīt, ka jāpanāk dalībvalstu ekonomikas politikas pilnīga integrācija, sevišķi fiskālajā un ekonomikas jomā, un jāveido vienots ES budžets, kam ir pašu finanšu resursi un nodokļu autonomija.

3.3.1.

Attiecībā uz institucionālajiem aspektiem paziņojums aprobežojas ar to aprakstu, norādot, uz kādiem pamatiem būs iespējams izveidot ekonomisko un monetāro savienību ar stingrāku juridisko struktūru un galveno ekonomikas rīcībpolitiku pārvaldību, bet tajā nav minēti makroekonomiskie un mikroekonomiskie nosacījumi, ar kuriem jānodrošina priekšlikumu īstenošanas iespējamība ilgtermiņā.

3.3.2.

EESK uzskata, ka tik vērienīgu mērķi var veiksmīgi sasniegt, īstenojot ciešāku sadarbību, kas vērsta uz politiskas savienības izveidi. Šo procesu varētu atvieglot, ja starptautiskajā makroekonomiskajā kontekstā varētu pabeigt tikai daļēji veiktās reformas saistībā ar kredītu un finanšu tirgu darbības nosacījumiem, makro- un mikrouzraudzības mehānismiem un makroekonomiskās nelīdzsvarotības (sākot ar ASV deficītu un Ķīnas pārpalikumu), kas saasināja finanšu krīzi, samazināšanu. Bez vērā ņemama progresa šajā virzienā būs grūti izvairīties no citām ekonomikas un finanšu krīzēm.

4.1.1.

EESK tomēr atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas centienus pievērsties pašreizējam ES demokrātijas deficītam, kā arī apsvērumam, ka galvenā problēma ir suverenitātes nodošana. Tas nozīmē, ka jāuzsāk process, lai izveidotu politisku savienību, kas ar pārredzamākas un demokrātiskākas lemšanas procedūras palīdzību apvieno un kopīgi pārvalda dažas suverēnas rīcībpolitikas, kuras līdz šim bijušas dalībvalstu kompetencē, ar mērķi nodrošināt vienotu euro pārstāvību un Eiropas līmeņa pārvaldību — tas ir otrs EMS pīlārs, kas vēl pietrūkst.

4.1.2.

Šajā sakarā EESK uzskata, ka:

4.1.3.

Tāpēc problēma neslēpjas grūtībās iesaistīt Eiropas Parlamentu (EP), bet drīzāk gan izveidot vienotu lēmumu pieņemšanas procesu starp eurozonas valstīm, kurā tiktu attiecīgi iesaistīts EP. Vairs nav pieļaujams, ka katrā valstī tiek saglabāta neatkarīga ekonomikas un rūpniecības politika un kopēja monetārā politika, kas nostāda neizdevīgā situācijā vājāko valstu ekonomiku un kurā nav paredzēti kompensācijas mehānismi.

4.2.1.

EESK atbalsta EP un valstu parlamentu iesaistīšanu diskusijā par priekšlikumiem attiecībā uz izaugsmi. Tāpat būtu jārīkojas saistībā ar pielāgošanās programmām, neaprobežojoties ar vienkāršu informēšanu. Tomēr mēs joprojām atrodamies mākslīgām formalitātēm pilnā vidē, kas ir tālu no tā, kas būtu darāms ES lēmumu pieņemšanas procesā.

4.2.2.

Savukārt inovatīvi šķiet priekšlikumi par politiskajām partijām, kurām jākļūst eiropeiskām nevis vārdos, bet darbos un attiecīgi jārīkojas kā vienotai Eiropas struktūrai, nevis valstu specifisku īpatnību sakopojumam, kas pielāgojas atsevišķu valstu vai citu organizāciju (arodbiedrību, uzņēmēju utt.) darbībai.

4.2.3.

Būtu ieteicams, lai ne tikai partijas, kā ierosina Eiropas Komisija, bet arī Eiropas citas lielās organizācijas (piemēram, arodbiedrības, uzņēmēju apvienības utt.) vismaz eurozonā organizētos un rīkotos atbilstoši kopējas loģikas, nevis nacionāliem apsvērumiem, ņemot vērā 2014. gada vēlēšanas. Lai arī nepietiekams, tas tomēr būtu ievērojams solis uz priekšu; tomēr tas visiem būtu labs piemērs.

4.2.4.

Sakarā ar vēlēšanām EP vajadzētu piešķirt likumdošanas pilnvaras, kas tam ļautu (kopā ar Padomi) iepriekš noteiktā termiņā dot signālu par pāreju uz politisko savienību, kura paplašina vairākuma balsošanu, attiecinot to uz visām jomām un piešķirot Eiropas Parlamentam tiesības balsot arī par izaugsmes un nodarbinātības jautājumiem.

4.3.1.

EESK atbalsta ekonomikas politikas un nodarbinātības politikas, kas ir vienas medaļas divas puses, apvienošanu un saskaņošanu, lai arī tā ir ekonomiska, nevis juridiska problēma. Attiecībā uz visu ekonomikas rīcībpolitiku kopumu ir nepieciešams kopīgs lēmumu pieņemšanas process, kas apvieno stratēģiju “Eiropa 2020”, valstu budžetu koordinēšanu, makro- un mikroekonomikas rīcībpolitikas, eurozonas darba tirgu utt., lai sniegtos tālāk par pašreizējo lēmumu pieņemšanas sistēmu. Nav iedomājams, ka EP pietiek iecelt attiecīgu komisiju, lai mainītu EMS.

4.3.2.

Turklāt nav saprotams uzskats, ka, uzticot Komisijas priekšsēdētāja vietniekam, kas atbild par ekonomikas politikas jautājumiem, pilnvaras koordinēt EMS, pat sadarbībā ar EP, varētu uzlabot pašreizējo situāciju. Šajā sakarā pietiek minēt ārpolitikas piemēru. Tāpēc komisāram vai iespējamam ministram vajadzētu piešķirt faktiskas pilnvaras.

4.3.3.

Tik svarīgu jautājumu nevar atrisināt ar juridiskām un parlamentārām formalitātēm, ja vispirms netiek pieņemts lēmums par ekonomikas, monetārās un nodarbinātības rīcībpolitikas politikas suverenitātes nodošanu no valsts līmeņa uz ES līmeni, kā EESK to ir vairākkārt ierosinājusi. Vajadzētu izveidot eurozonas “ekonomisko valdību”, kuru ar lēmumu pieņemšanas pilnvarām un vairākuma balsošanu vadītu Eurogrupa kopā ar EP, kā arī veikt vajadzīgos Līguma grozījumus. Tas būtu jādara nekavējoties, tikpat steidzami, kā tika noslēgts fiskālais pakts, izskatīta banku savienība utt. Tas ļautu īstenot ekonomikas un rūpniecības politikas vienotu tirgu, izaugsmi un nodarbinātību, kuras pamatā būtu valstu kopīgs redzējums un solidāri lēmumi ES iedzīvotāju interesēs.

4.4.1.

EESK pozitīvi vērtē visus priekšlikumus par eurozonas ārējo pārstāvību. Ņemot vērā krīzes starptautisko ietekmi un attiecības starp valūtām, tas ir būtisks paziņojuma punkts. Pašlaik euro faktiski ir kā māla pods starp dzelzs traukiem. Eiropas Komisijas noteiktā stratēģija eurozonas klātbūtnes nostiprināšanai SVF pirmajā posmā paredz piešķirt tai novērotāja statusu un tikai pēc tam pieprasīt atsevišķu vietu. Runa ir par ilgiem laikposmiem, kas vājina eurozonu, kurai, gluži pretēji, nekavējoties vajadzētu nodrošināt vienotu pārstāvību dažādās organizācijās, kā EESK jau sen norādījusi. Tāpēc EK priekšlikumi, iespējams, ir reālistiski, bet nedroši un īsā un vidējā termiņā nepietiekami. Arī šajā jomā viss būs atkarīgs no Padomes rīcības.

4.5.1.

Attiecībā uz ECB izmantotā pieeja šķiet nepietiekama. Turklāt EESK nepiekrīt apgalvojumam, ka Līgumā vajadzētu “pievērsties ECB […] demokrātiskās pārskatatbildības stiprināšanai”, jo ECB ir struktūra, kurā lēmumi jau tagad tiek pieņemti ar balstu vairākumu (atšķirībā no Padomes). Turklāt ECB ir cita rakstura problēmas un loma, un nevar atsaukties vienīgi uz uzraudzību, kā tas, šķiet, ierosināts Komisijas paziņojumā. Šīs problēmas skar ECB pilnvaru paplašināšanu, līdztekus stabilitātei un inflācijai iekļaujot tajās arī izaugsmi un nodarbinātību.

4.5.2.

Minētajā nolūkā arī jānodrošina, lai mehānismi ECB politikas pārnešanai uz reālo ekonomiku pienācīgi darbotos. Nesenie netradicionālie ECB veiktie pasākumi šo mehānismu efektivitātes paaugstināšanai, kas ietvēra gan likviditātes nodrošināšanu banku sistēmai (nodrošināto obligāciju iegādes programma (CBPP) un ilgtermiņa refinansēšanas operācijas (ITRO)), gan valstu vērtspapīru pirkšanu sekundārajā tirgū (vērtspapīru tirgus programmas (VTP) un tieši monetārie darījumi), uzskatāmi par pirmo soli vēlamajā virzienā, taču tie vēl neveido ECB kā pēdējās instances aizdevēja statusu, kurš spētu, kad tas ir vajadzīgs, pieņemt patstāvīgus un autonomus lēmumus, kam (kā zināms) būtu nepieciešami Līgumu grozījumi.

4.5.3.

Ir jānostiprina ECB lēmumu pieņemšanas autonomija un rīcības instrumenti, ko tā var izmantot, pildot pēdējās instances aizdevēja funkciju, nevis nolūkā palielināt dalībvalstu vai ES parādu, bet gan tādēļ, lai palielinātu euro uzticamību un ierobežotu spekulatīvus uzbrukumus parādos visdziļāk nonākušo valstu parādiem. It īpaši saistībā ar ECB pasākumu ietekmi uz valsts parāda ilgtspēju EESK atgādina, ka tikai paziņojums par šo manevru faktiski palīdzēja samazināt spriedzi gan eurozonas valstu valsts parāda vērtspapīru tirgū, gan finanšu un kredītu tirgos.

4.6.1.

EESK atzinīgi vērtē Tiesas lomas pastiprināšanu, taču ne paziņojumā ierosinātajā jomā (pienākumu neizpildes procedūra pret dalībvalstīm). Tas nozīmē iemūžināt pārliecību, ka ekonomiskās problēmas (tostarp arī parāds) ir tehniskas un juridiskas, nevis politiskas problēmas, kas jārisina demokrātiskā un pārredzamā ES lēmumu pieņemšanas procesā, kurā suverenitāte pieder iedzīvotājiem.

19.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 271/31

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (turpmāk tekstā —“EESK”) atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu pielāgot esošo Eiropas tiesisko regulējumu, ņemot vērā izmaiņas starptautiskajos standartos, kas paredzēti, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai. Noziedznieki, kuri finanšu sistēmu un iekšēja tirgus iespējas izmanto nelikumīgi, būtībā apdraud mūsu sabiedrības pamatus. EESK uzskata, ka Eiropas Savienībai un dalībvalstīm noteikti ir vajadzīgi efektīvi līdzekļi finanšu darījumu integritātes un pārredzamības sekmēšanai. No šāda viedokļa raugoties, Komisijas priekšlikumi pavisam noteikti ir solis pareizajā virzienā.

1.2.

EESK pauž gandarījumu par precizējumiem attiecībā uz uzticamības pārbaudēm, kas profesionāļiem jāveic par uzņēmumu faktiskajiem īpašniekiem; tādējādi var panākt lielāku pārredzamību gan par tām fiziskajām personām, kuras darbojas fiktīvas juridiskas personas aizsegā, gan par politiski ietekmējamām personām, kurām var rasties paaugstināts korupcijas risks saistībā ar viņu amata pienākumiem. EESK atzinīgi vērtē arī azartspēļu pakalpojumu sniedzēju iekļaušanu to profesionāļu sarakstā, uz kuriem attiecināmas uzticamības pārbaudes, jo arī šos pakalpojumus var izmantot nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai.

1.3.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas mērķi panākt, lai Eiropas Savienība būtu vadošā cīņā pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorismu pasaulē. EESK uzskata, ka visu ieinteresēto personu kopīgi centieni ir viens no veidiem, kā nodrošināt Eiropas jaunā tiesiskā regulējuma efektivitāti, un tādējādi ES varētu kļūt par paraugu cīņā pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. Komiteja atzinīgi vērtē priekšlikumā iekļautos precizējumus, kuru mērķis ir nodrošināt proporcionalitāti attiecībā uz MVU. EESK arī uzskata, ka, izmantojot starpniekstruktūras, piemēram, profesionāļu palātas, apvienības un federācijas, mazajiem atbildīgajiem subjektiem būtu jāpiedāvā tāds tehnisks un profesionāls atbalsts, kas tiem ļautu izpildīt priekšlikumā minētos pienākumus.

1.4.

ESKK ir gandarīta, ka Komisija pievērsusies sarežģītajam jautājumam par divu tādu problēmu līdzsvaru, kas pēc būtības ir grūti savienojamas, proti, personas datu aizsardzība un cīņa pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. Plašs loks profesionāļu vāc un analizē informāciju, tostarp arī personas datus, un tas tiek darīts tikai un vienīgi noziedzīgu darbību atklāšanas nolūkā. Profesionāļiem tāpēc iespēju robežās ir jāaizsargā klientu privātā dzīve, un vienlaikus jāsniedz atbalsts valsts iestādēm cīņā pret noziedzību, šo darbību uzskatot par prioritāti.

1.5.

EESK atzinīgi vērtē priekšlikumu Eiropas līmenī saskaņot finanšu nozarē piemērojamās sankcijas. Jānodrošina, lai noziedzības apkarošanas pasākumi būtu īpaši efektīvi un lai profesionāļiem tiktu piemērotas preventīvas un legalizētajam nelikumīgi iegūtu līdzekļu apjomam proporcionālas sankcijas. Tāpēc EESK aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt administratīvo sankciju un sodu saskaņotu un pareizu piemērošanu.

2.1.

Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana, teroristu finansēšana un masu iznīcināšanas ieroču izplatīšana apdraud pasaules drošību un finanšu sistēmas integritāti. Finanšu darījumu darba grupa (turpmāk tekstā — FATF) ir struktūra, kas starptautiskā līmenī atbild par pasākumu — tā saucamo ieteikumu — izstrādi, lai novērstu un apkarotu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, teroristu finansēšanu un pēdējā laikā arī cīņu pret masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas finansēšanu.

2.2.

Gandrīz triju gadu laikā FATF ieteikumi ir vairākkārt grozīti, lai pastiprinātu preventīvos pasākumus un vēl labāk aizsargātu finanšu sistēmu, nodrošinot valdībām vēl spēcīgākus instrumentus smagu pārkāpumu sodīšanai. 2012. gada februārī FATF pieņēma jaunus ieteikumus (1).

2.3.

Turpmāk minētas būtiskās izmaiņas, ko paredz FATF jaunie ieteikumi.

2.4.

Sākot no 2014. gada FATF uzsāks jaunu ciklu savu dalībnieku savstarpējā novērtēšanā un jo īpaši pievērsīsies jauno ieteikumu īstenošanas efektivitātei.

3.1.

Priekšlikumi i) ceturtajai NILL/TF apkarošanas direktīvai un ii) otrajai regulai par naudas līdzekļu pārskaitījumiem pievienoto informāciju iekļaujas Eiropas tiesiskā regulējuma atjaunināšanā, un to mērķis ir atspoguļot izmaiņas, kas saistītas ar FATF ieteikumiem.

3.2.

Galvenās izmaiņas, ko šie priekšlikumi paredz Eiropas tiesiskajā regulējumā, ir šādas:

3.3.

Ierosinātās izmaiņas jo īpaši balstās uz pētījumu (3), kas veltīts trešās NILL/TF apkarošanas direktīvas piemērošanai un ko veicis neatkarīgs revīzijas uzņēmums, kā arī uz nostāju izklāstiem, ko Komisija saņēma sabiedriskās apspriešanas laikā.

3.4.

Paredzēts, ka direktīvas un regulas priekšlikumi aizstās esošo direktīvu un regulu, kas tiks atceltas.

4.1.

EESK apstiprina nepieciešamību pielāgot esošo Eiropas tiesisko regulējumu jautājumā par cīņu pret NILL/TF, ņemot vērā starptautiskā līmenī notikušās izmaiņas. EESK apzinās, ka NILL/TF parādība attiecas uz visām ekonomikas nozarēm, un jo īpaši liela uzmanība joprojām ir jāpievērš tam, cik efektīvi tiesiskais regulējums spēj novērst finanšu sistēmas izmantošanu krimināliem nolūkiem.

4.2.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas mērķi panākt, lai Eiropas Savienība būtu vadošā cīņā pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorismu pasaulē. Komiteja atgādina savu nostāju, ko tā izteica jau iepriekšējā atzinumā, proti, “Komiteja atzinīgi vērtē tālāku attīstību likumu izstrādes jomā, lai aizkavētu naudas atmazgāšanu un teroristu finansēšanu; šie likumi ir Eiropas Savienības simbols, nodrošinot augstus indivīda un sabiedrības godīguma un rīcības standartus. Direktīva ir ne vien praktisks solis finanšu vadības jomā, bet tā nozīmē arī Eiropas Savienības nostiprināšanu” (4).

4.3.

EESK uzskata, ka to robežvērtību pazemināšana (no EUR 15 000 uz EUR 7 500), kas nosaka, vai preču tirgotājam piemērojamas direktīvas priekšlikumā paredzētās prasības, ir tālāks solis pareizajā virzienā, kurš veicinās bezskaidras naudas maksājumus. EESK jau iepriekšējā atzinumā (5) norādīja, ka skaidra nauda tiek uzskatīta par ēnu ekonomikas veicinātāju un ka bezskaidras naudas maksājumi no fiskālā un ekonomikas viedokļa ir pārskatāmāki, turklāt sabiedrībai kopumā lētāki, ērtāki, drošāki un inovatīvāki.

4.4.1.

EESK atzinīgi vērtē to, ka NILL/TF apkarošanas pienākumi tiek attiecināti uz īpašuma izīrēšanas aģentiem un azartspēļu pakalpojumu sniedzējiem, neraugoties uz to, ka šie subjekti FATF ieteikumos nav iekļauti.

4.4.2.

Komiteja atzinīgi vērtē priekšlikumā iekļautos precizējumus, kuru mērķis ir nodrošināt proporcionalitāti attiecībā uz MVU. Lai nodrošinātu, ka mazie atbildīgie subjekti spēj izpildīt direktīvas priekšlikumā minētos pienākumus, EESK ierosina iesaistīt tādas starpniekstruktūras kā profesionāļu palātas, apvienības vai federācijas, lai tās valsts līmenī pārstāvētu mazo atbildīgo subjektu intereses; šādām starpniekstruktūrām būtu jāuztic konsultēšanas, atbalsta un starpniecības pilnvaras. Būtiski ir nodrošināt atbalstu mazajiem atbildīgajiem subjektiem, lai izvairītos no tā, ka tie kļūst par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizētāju prioritāro mērķi.

4.5.1.

Personu identificēšanas pienākums jāpilda šo personu fiziskā klātbūtnē. Ja tā nenotiek, profesionāļiem jāveic pastiprināti uzticamības pārbaudes pasākumi atkarībā no riska, ko rada no attāluma noslēgts darījums. EESK pauž bažas par to, vai šīs prasības līmenis atbilst mūsu sabiedrības tendencei “visu digitalizēt”.

4.5.2.

EESK aicina Komisiju pārdomāt pasākumus, kas ļautu saskaņot klientu identificēšanas pienākumus ar elektronisko maksājumu un sakaru arvien plašāko izmantošanu.

4.6.1.

EESK uzsver, ka ir svarīgi saskaņot intereses, kas saistītas ar personiska rakstura datu aizsardzību, no vienas puses, un finanšu sistēmas integritātes aizsardzību, izmantojot cīņu pret NILL/TF, no otras puses.

4.6.2.

Tā kā cīņas pret NILL/TF koncepcija pamatojas uz informācijas, tostarp personiska rakstura datu, vākšanu un analīzi, ko īsteno plašs profesionāļu spektrs, EESK uzskata, ka priekšlikumi kopumā atbilst prasībām, kas izvirzītas dalībvalstīm un profesionāļiem, lai nodrošinātu vislabāko līdzsvaru starp problēmjautājumiem, kas pēc būtības ir grūti savienojami.

4.6.3.

Attiecībā uz direktīvas priekšlikuma 39. pantā paredzēto pienākumu piecus vai desmit gadus pēc komercdarbības attiecību izbeigšanās iznīcināt savāktos dokumentus un informāciju, EESK aicina dalībvalstis savos tiesību aktos noteikt situācijas (piemēram, kriminālvajāšana, bankrots, mantošana), uz kurām šis pienākums neattiecas, lai neapdraudētu sabiedrības intereses.

4.6.4.

EESK ierosina, lai direktīva paredzētu nepārprotamu pienākumu stingri ievērot to personu identitātes konfidenciālo raksturu, kuras sniedz ziņojumus par aizdomīgiem darījumiem, izņemot gadījumus, kad šīs personas ir piekritušas savas identitātes izpaušanai vai tās izpaušana ir būtiska, lai nodrošinātu taisnīgu lietas izskatīšanu tiesā kriminālprocesa ietvaros.

4.7.1.

EESK secina, ka Eiropas uzraudzības iestādes Eiropas līmenī iesaistās NILL/TF risku analīzē un var izstrādāt pamatnostādnes un regulatīvus standartus dalībvalstīm un finanšu iestādēm. EESK uzsver, ka apspriešanās un sadarbība ar Eiropas uzraudzības iestādēm, kas darbojas NILL/TF apkarošanas jomā, ir būtiska, taču tā arī norāda, ka šo iestāžu pilnvaras pārstāvēt un regulēt finanšu nozari ir ierobežotas. Daudzi profesionāļi, uz kuriem attiecas minētie pienākumi, nav piederīgi finanšu nozarei un tātad Eiropas līmenī nemaz nav pārstāvēti. EESK arī ierosina, lai Komisija kļūst par Eiropas līmeņa ieinteresēto pusi, analizējot riskus un izstrādājot norādījumus to ar finanšu nozari nesaistīto profesionāļu vārdā, uz kuriem attiecas NILL/TF apkarošanas pienākumi.

4.7.2.

EESK ir pārliecināta, ka vajadzīgi skaidrojoši un saskaņoti Eiropas līmeņa ieteikumi un standarti, lai nodrošinātu NILL/TF apkarošanas noteikumu vienotāku piemērošanu dalībvalstīs.

4.8.1.

Priekšlikumos ir iekļauts administratīvo sodu saraksts saskaņā ar Komisijas 2010. gada 8. decembra paziņojumu par “sankciju režīma pastiprināšanu finanšu pakalpojumu nozarē”, par ko EESK sniedza atzinumu (6), un tas ir iekļauts arī citos nesenos Komisijas priekšlikumos (7).

4.8.2.

EESK aicina Eiropas līmenī saskaņot sodus, ko piemēro finanšu nozarē. Jāatzīst, ka noziedzības apkarošana noziedzību neaptur. Tāpēc svarīgi ir, lai noziedzības apkarošanas pasākumi būtu īpaši efektīvi un lai profesionāļiem, kuri nepilda NILL/TF apkarošanas pienākumus, tiktu piemērotas preventīvas un legalizētajam nelikumīgi iegūtu līdzekļu apjomam proporcionālas sankcijas.

4.8.3.

EESK bažījas par šo sankciju izteikti administratīvo “dabu” un pauž raizes, ka var tikt apšaubīts ierosināto administratīvo sodu smagums, ņemot vērā juridisko standartu hierarhiju un sodu samērīgumu krimināltiesiskā izpratnē. Lai gan paredzētajām administratīvajām sankcijām ir preventīvs raksturs un tās atbilst Eiropas mēroga saskaņošanas mērķim, kriminālsodi par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas noziegumiem dažādās valstīs tomēr arvien vēl ir atšķirīgi. EESK aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka saskaņoti un pareizi tiek piemēroti administratīvie sodi profesionāļiem par pienākumu nepildīšanu cīņā pret NILL/TF, un sodi, ko piemēro pārkāpumiem par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu.

4.8.4.

EESK bažījas, ka var tikt apšaubīta šīs administratīvo sodu sistēmas atbilstība Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta 1. punktam un 7. pantam, raugoties no viedokļa, vai neradīsies risks, ka daži administratīvie sodi tiks pārkvalificēti par “sodiem”, kurus drīkst piespriest tikai neatkarīga tiesa pēc taisnīga tiesas procesa — šo nosacījumu kompetentās administratīvās iestādes nespēj izpildīt. EESK arī iesaka Komisijai rast atbilstošus tiesiskos risinājumus, lai panāktu, ka ierosināto sankciju sistēma nekāda veidā nebūtu apšaubāma.

4.8.5.

EESK uzskata, ka tādu noteikumu iekļaušana priekšlikumā, kuru pamatā ir pamatprincipi un kuri attiecas uz administratīvo pasākumu īstenošanu un sodu piemērošanu, liecina par pieeju, kas palielina ES kā vienota veseluma īstenoto pasākumu efektivitāti.

5.1.

EESK iesaka paplašināt teroristu finansēšanas definīciju, kas iekļauta direktīvas priekšlikuma 1. panta 4. punktā, lai paredzētu “visas citas darbības”, kas nav minētie pārkāpumi saskaņā ar FATF 5. ieteikuma tekstu.

5.2.

EESK norāda, ka direktīvas priekšlikuma pielikumos ir noteikts to riska faktoru un elementu saraksts, kas profesionāļiem jāpārbauda, pildot NILL/TF apkarošanas pienākumus. EESK uzskata, ka pielikumos iekļautie saraksti nav pilnīgi un profesionāļiem saskaņā ar pieeju, kas balstīta uz riskiem, būtu jāņem vērā arī citi faktori, kas cieši saistīti ar dalībvalstīm un atšķirīgajiem apstākļiem, kādos tajās veic darījumus.

5.3.

EESK uzskata, ka būtiskākais veids, kā risināt pirātisma problēmu, ir izsekot un apturēt iesaistītās finanšu plūsmas. ES būtu jāizveido no pirātisma iegūto līdzekļu legalizēšanā iesaistīto finanšu iestāžu “melnais saraksts”. Pasaules Banka, Interpols un Eiropols var palīdzēt izsekot izpirkuma maksu plūsmas; turklāt vajadzētu izsekot un konfiscēt šādas izpirkuma maksas, lai pirātisms vairs nebūtu pievilcīgs ienākumu gūšanas veids (8).

19.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 271/36

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) saskaņā ar Eiropas Parlamenta (1) un Reģionu komitejas (2) pausto nostāju un saviem iepriekš sniegtajiem atzinumiem (3) atzinīgi vērtē Komisijas atjaunināto priekšlikumu ieviest pasaulē pirmo reģionālo finanšu darījumu nodokli (FDN).

1.2.

EESK būtu devusi priekšroku FDN piemērošanai pasaules mērogā, taču uzskata, ka tā piemērošana reģionālā līmenī (ES 11+ zonā), iesaistot Eiropas Savienības (ES) 11 dalībvalstis (4), varētu būt ļoti nozīmīga, lai nākotnē veicinātu tā piemērošanu pasaules mērogā.

1.3.

EESK uzsver, ka ir būtiski piemērot ciešākas sadarbības metodi kā instrumentu, kas var ļaut dalībvalstīm panākt pēc iespējas plašāku vienošanos par dažām Līgumos ietvertajām jomām (5) un pārvarēt blokādi, kas rodas nepieciešamās vienprātības dēļ un bieži ir novedusi Eiropas Savienību politiska un ekonomiska strupceļa situācijā.

1.4.

EESK uzskata, ka viena no ieteiktā FDN pozitīvajām iezīmēm ir tā, ka šim nodoklim ir plaša bāze un divas zemas likmes, kas mazina tā negatīvo izkropļojošo ietekmi. EESK uzskata, ka nodokļa ieviešana ES 11+ dalībvalstu zonā veicinās vienota finanšu tirgus izveidošanu, tāpēc nodoklim vajadzētu stāties spēkā no 2014. gada 1. janvāra, un nodokļa pakāpeniskās ieviešanas formas ir nepiemērotas.

1.5.

EESK uzskata: lai nodoklis maksimāli ietekmētu ekonomikas izaugsmi, nodokļa ieņēmumi būtu jānovirza tādas valstu un Eiropas investīciju programmas finansēšanai, kas īsā laikā var nodrošināt ekonomikas un nodarbinātības atveseļošanu.

1.6.

EESK īpaši atzinīgi vērtē to, ka ar mērķi neitralizēt vai vismaz līdz minimumam samazināt finanšu darbības pārvirzes risku Komisija jaunajā priekšlikumā par FDN rezidences jeb teritoriālajam principam (ietverts sākotnējā versijā) ir pievienojusi emisijas principu, kuru izvirzīja Eiropas Parlaments un savā iepriekšējā atzinumā (6) atbalstīja EESK. Komiteja norāda, ka šo principu kumulatīva piemērošana nozīmē, ka dažos gadījumos arī neiesaistīto dalībvalstu finanšu iestādes varētu būt apliekamas ar nodokli. EESK uzskata, ņemot vērā Eiropas Parlamenta priekšlikumu, šis jautājums jāskata padziļināti un jāsāk attiecīgas sarunas ar trešām valstīm, lai atvieglotu FDN iekasēšanu.

1.7.

EESK tāpat kā Eiropas Parlaments uzskata, ka būtu lietderīgi rezidences principu un emisijas principu papildināt ar īpašumtiesību nodošanas principu. Minētais princips izvairīšanos no FDN spēj efektīvi pārvērst par riskantu un dārgu pasākumu, tādējādi nodrošinot labāku nodokļa piemērošanu.

1.8.

EESK pozitīvi vērtē Komisijas ieviestos grozījumus, lai uzlabotu nodokļa administrēšanu, cīnoties pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu nemaksāšanu. EESK atbalsta ieteikumu atbrīvot no nodokļa primārā tirgus darījumus ar pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu (PVKIU) un alternatīvu ieguldījumu fondu (AIF) daļām, lai veicinātu uzņēmumu finansēšanu.

1.9.

EESK pauž nožēlu, ka FDN piemērošanas mikroekonomisko un makroekonomisko seku novērtēšana ir paredzēta tikai pēc trim gadiem no izskatāmā tiesību akta spēkā stāšanās brīža, un aicina Komisiju nodrošināt pastāvīgu kontroles un uzraudzības darbību (ikgadējo uzraudzību). Tādējādi būtu pieejams FDN ietekmes tūlītējs novērtējums un varētu laikus veikt iespējami nepieciešamās korekcijas FDN piemērošanā.

1.10.

EESK bija paudusi kritiku par FDN sākotnējam priekšlikumam pievienotajiem nepietiekamajiem novērtējuma pavaddokumentiem un atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija ir daļēji novērsusi šo trūkumu. EESK uzsver, ka priekšlikuma ietekmes kvantitatīvajā novērtējumā Komisijai būtu jāuzlabo pašlaik pieejamie modeļi un tie jāpielāgo alternatīvu politikas pieņēmumu novērtējumam. EESK jo īpaši aicina Komisijas dienestus, kur tas ir iespējams, izstrādāt ar konkrētu priekšlikumu faktiskajām iezīmēm saistītas aplēses.

1.11.

EESK izsaka nožēlu, ka FDN nepiemērošana visās ES 27 dalībvalstīs atņem ES budžetam vienu no pašu resursu sistēmas pamata pīlāriem. Tā ir sistēma, kurai būtu jāpalīdz no jauna nodrošināt nepieciešamo ES finanšu autonomiju, kā sākotnēji bija noteikts Romas līguma 201. pantā.

1.12.

Komiteja norāda, ka attiecīgajām administratīvajām struktūrām FDN piemērošanā, izmantojot nepieciešamo koordināciju starp dalībvalstīm, vajadzētu līdz minimumam samazināt nodokļu nemaksāšanas un apiešanas risku un pazemināt attiecīgās administratīvās izmaksas.

1.13.

EESK gan uzsver nepieciešamību rūpīgi uzraudzīt nodokļa ietekmi uz pensiju fondiem un personām, kas turpmāk pensionēsies un saņems pensiju no šiem fondiem, tomēr neprasa atbrīvot tos no FDN piemērošanas.

1.14.

Pildot Komisijas, Eiropas Parlamenta un Padomes padomdevējas struktūras funkcijas, EESK vēlreiz apstiprina savu apņemšanos pastāvīgi uzraudzīt procesu, kurā Komisijas priekšlikums kļūs par tiesību aktu.

2.1.

Eiropas Komisijas direktīvas priekšlikuma (7) pamatā ir iepriekšējais 2011. gada septembrī izstrādātais priekšlikums (8). Lai arī šis priekšlikums neguva Padomes vienbalsīgu atbalstu, tas tomēr ir mobilizējis ES 11 dalībvalstis 2012. gada 28. septembrī iesniegt Komisijai oficiālu pieprasījumu uzsākt ciešāku sadarbību FDN piemērošanas jomā.

2.2.

Kad Komisija bija novērtējusi šā pieprasījuma iespējamību un konstatējusi, ka ciešākai sadarbībai saistībā ar FDN nebūtu negatīva ietekme ne uz iekšējo tirgu, ne pārējo dalībvalstu pienākumiem, tiesībām un kompetencēm, tā 2012. gada oktobrī pieņēma akceptējošu lēmumu, ko tā 2012. gada decembrī paziņoja Eiropas Parlamentam un ko 2013. gada janvārī apstiprināja ECOFIN padomē.

2.3.

Komisijas priekšlikums būtībā atspoguļo sākotnējo priekšlikumu, kurā veikti daži grozījumi ar mērķi: i) ieviest lielāku normatīvo skaidrību; ii) stiprināt regulējumu ļaunprātīgas izmantošanas un nodokļu apiešanas novēršanas jomā, kā to pieprasa 11 dalībvalstis.

2.3.1.

Ir apstiprināti un pastiprināti trīs sākotnējie mērķi: i) stiprināt vienoto tirgu, neitralizējot atšķirīgās valstu pieejas; ii) nodrošināt finanšu nozares taisnīgu ieguldījumu valsts sektora ieņēmumos vienlīdzīgi ar citām nozarēm; iii) veicināt finanšu sistēmas investīcijas reālajā ekonomikā.

2.3.2.

Tāpat kā sākotnējā priekšlikumā nodokļa bāze ir plaša un minimālās likmes ir zemas: 0,1 % — finanšu darījumiem ar akcijām, obligācijām, kolektīvo ieguldījumu vērtspapīru daļām, naudas tirgus instrumentiem, pārdošanas ar atpirkšanu līgumiem, vērtspapīru aizdevuma nolīgumiem; un 0,01 % — finanšu darījumiem ar atvasināto instrumentu līgumiem.

2.3.3.

Lai neradītu šķēršļus reālās ekonomikas normālai darbībai, nodokli nepiemēros: i) iedzīvotāju un uzņēmumu ikdienas finanšu darbībām (aizdevumiem, maksājumiem, apdrošināšanai, depozītiem utt.); ii) tradicionāliem banku investīciju pakalpojumiem kapitāla piesaistīšanas jomā vai finanšu darījumiem pārstrukturēšanas jomā; iii) pārfinansēšanas, monetārās politikas un valsts parāda pārvaldības darbībām; iv) primārā tirgus darījumiem ar PVKIU un AIF daļām. Tāpēc no nodokļa tiks atbrīvoti darījumi ar Eiropas Centrālo banku, valstu centrālajām bankām, Eiropas Finanšu stabilitātes instrumentu, Eiropas Stabilizācijas mehānismu un finanšu operācijas ar ES.

2.3.4.

Priekšlikumā ir apstiprināts rezidences jeb teritoriālais princips, uz kuru balstoties, darījumam piemēro nodokli, ja darījumā iesaistītās finanšu iestādes rezidence ir FDN piemērošanas zonā vai tā darbojas tādas iestādes vārdā, kuras rezidence ir šajā zonā, neatkarīgi no ģeogrāfiskās vietas, kur darījums tiek veikts.

2.3.5.

Lai neveicinātu pārvietošanas mēģinājumu ārpus FDN piemērošanas zonas, ir ieviests emisijas princips, ko pieprasīja Eiropas Parlaments un atbalstīja EESK, — princips, uz kuru balstoties, darījumam piemēro FDN, ja darījuma finanšu produktu ir emitējusi kāda no 11 dalībvalstīm, kas piedalās ciešākā sadarbībā, neatkarīgi no tā, vai darījuma subjekti ir rezidenti FDN piemērošanas zonā, un neatkarīgi no darījuma veikšanas vietas.

2.3.6.

Abu principu (rezidences principa un emisijas principa) vienlaicīga darbība neitralizē vai vismaz ievērojami samazina noslieci pārvietoties ārpus FDN zonas, lai izvairītos no nodokļa. Lai finanšu iestāde izvairītos no nodokļa, tai būtu jāatsakās gan no saviem klientiem, kas ir FDN zonas rezidenti, gan no darbībām ar visiem finanšu produktiem, kas ir emitēti šajā zonā. Jāatgādina, ka šī zona saražo gandrīz 2/3 no Eiropas Savienības IKP un 90 % no eurozonas IKP. Tas ir faktors, kas neveicina stratēģiju nesadarboties ar šo tirgu, kurā saskaņota nodokļu piemērošana finanšu tirgos būs nozīmīgs ieguldījums vienotā tirgus īstenošanā.

2.3.7.

Saskaņā ar Komisijas aplēsēm nodokļa ieņēmumiem vajadzētu būt aptuveni 30–35 miljardiem euro gadā. Tas ir aptuveni 60 % no ieņēmumiem, kas tika rēķināti iepriekš, pieņemot, ka nodoklis tiktu piemērots visās ES dalībvalstīs (atgādinām, ka tie bija 57 miljardi euro). Ieņēmumi tiktu sadalīti šādi: 13 miljardi euro no akcijām un vērtspapīriem; un 21 miljards euro no atvasinātajiem instrumentiem.

3.1.

Pēdējos gados vairākas ES dalībvalstis ir apstiprinājušas dažādus FDN piemērošanas veidus, tādējādi palielinot nodokļu diversifikācijas risku, kas kaitē iekšējam tirgum (šauras nodokļa bāzes, dažāda veida atbrīvojumi no nodokļa), tāpēc reģionālā FDN ieviešana veicinās faktiski vienota finanšu tirgus izveidošanu bez neefektīvu nodokļu sistēmu izraisītiem konkurences kropļojumiem.

3.1.1.

Šā iemesla dēļ EESK uzskata, ka FDN jāstājas spēkā Komisijas paredzētajā termiņā, proti, 2014. gada 1. janvārī, neparedzot pakāpeniskas ieviešanas formas, kas ES 11+ dalībvalstīs spēkā esošo valstu tiesību aktu dēļ varētu veicināt kavēšanos un tehniska rakstura problēmas.

3.2.

FDN ieviešana ES 27 dalībvalstīs būtu bijusi vēlama, taču tā ir izrādījusies nerealizējama, tāpēc tā piemērošana ciešākas sadarbības ietvaros, neradot negatīvu ietekmi pārējām dalībvalstīm — ir pareizais ceļš, lai nākotnē nodrošinātu tā piemērošanu Eiropas un pasaules līmenī.

3.3.

Nodokļa nepiemērošana ES dalībvalstīs dažos gadījumos var radīt nodokļu dubultu uzlikšanu neiesaistītajās valstīs. Tas attiecas uz nelielu darījumu daļu un jebkurā gadījumā to var atrisināt ar divpusējiem savstarpējo prasījumu nolīgumiem.

4.1.

EESK uzsver, ka Komisijas dienesti ir būtiski mainījuši sākotnējās aplēses par FDN makroekonomisko ietekmi ilgtermiņā (40 gadi) uz Eiropas ekonomiku, pārejot no negatīvas aplēses – 1,76 % no IKP uz pozitīvu aplēsi aptuveni + 1 %.

4.1.1.

Sākotnējā priekšlikumā ietvertā aplēse ir mainīta, iekļaujot novērtējumā ierosināto faktisko likmju ietekmi, kā arī “mīkstinošo” ietekmi. Tas ir ļāvis pāriet no – 1,76 % uz – 0,53 % no IKP (9).

4.1.2.

Komisija pēc tam ir grozījusi arī šo novērtējumu, uzskatot, ka tajā nav ņemtas vērā priekšlikuma specifiskās iezīmes, turklāt aprēķini bijuši balstīti uz nereāliem darbības pieņēmumiem (piemēram, ka visas uzņēmumu jaunās investīcijas tiktu finansētas ar instrumentiem, kuriem piemēro FDN). Ar šo labojumu ilgtermiņa faktiskā ietekme uz IKP samazinājās vēl vairāk un sasniedza – 0,28 %. Šīs analīzes ietvaros Komisija veica ietekmes papildu novērtējumu, ņemot vērā arī FDN ieņēmumu izmantošanas ietekmi gan kā alternatīvu citiem nodokļu veidiem, gan kā iespējamu valsts investīciju instrumentu. Ar šo novērtējumu, pieņemot, ka ieņēmumi ir 0,16 % no IKP, FDN ietekme uz IKP kļuva pozitīva aptuveni starp 0,2 % un 0,4 % (10).

4.1.3.

Tomēr šis pēdējais pieņēmums joprojām uzskatāms par nelabvēlīgu, jo kopējo ieņēmumu jomā nav ņemti vērā ieņēmumi no atvasināto instrumentu nodokļa, kas savukārt ir ietverti Komisijas priekšlikumā un kopējos ieņēmumus paaugstinātu no 0,16 % līdz 0,4 % no IKP ar izrietošu FDN pozitīvu ietekmi uz IKP, paaugstinot to līdz 1 % (11).

4.2.

No Komisijas veiktās analīzes izriet, ka FDN ieviešana ES ekonomiku visefektīvāk ietekmē tad, ja nodokļa ieņēmumus gan Eiropas, gan valstu līmenī izmanto, lai finansētu tādu valsts investīciju programmu, kas spēj nodrošināt spēcīgāku ekonomikas un nodarbinātības izaugsmi.

4.3.

Pēdējos piecos gados, kas bija arī krīzes gadi, EESK ir izstrādājusi vairākus atzinumus, kuros paudusi nepieciešamību atjaunot Eiropas makroekonomisko rīcībpolitiku līdzsvaru, veicinot ieguldījumu politiku izaugsmes un nodarbinātības atbalstam (12). Ja tiktu ievēroti EESK norādījumi, ieņēmumiem no FDN piemērošanas varētu būt maksimāla ietekme, ja tos izmantotu lielas valstu un Eiropas līmeņa ieguldījumu programmas finansēšanai.

4.4.

EESK uzskata, ka viena no FDN pozitīvajām iezīmēm ir tā, ka šim nodoklim ir plaša bāze un divas zemas likmes. Šī iezīme var līdz minimumam samazināt nodokļu negatīvo ietekmi, kas, sašaurinot bāzes jomu un paaugstinot likmes, spēcīgi kropļotu tirgus. Šā iemesla dēļ EESK uzskata, ka, pirmkārt, pēc iespējas jāsamazina izslēgšana no nodokļa bāzes un izslēgšana no aplikšanas ar nodokli, un, otrkārt, mudina 11 iesaistītās dalībvalstis, piemērojot ierosinātās nodokļu likmes, uzsākt posmu, kura noslēgumā konkrēti īstenosies funkcionējošs vienotais tirgus.

4.5.

EESK uzskata, ka ir lietderīgi iekļaut īpašumtiesību nodošanas principu, uz kuru pamatojoties, finanšu darījums, kurā notiek izvairīšanās no FDN, kļūst juridiski neizpildāms un tā rezultātā nenotiek attiecīgā finanšu instrumenta īpašumtiesību nodošana.

4.6.

EESK atbalsta domu izslēgt no nodokļa bāzes darījumus ar PVKIU un AIF daļām, jo tie ir instrumenti, kas tieši saistīti ar uzņēmumu finansēšanu, kā arī, lai ievērotu Direktīvas 2008/7/EK noteikumus. Tā uzsver, ka šīs izslēgšanas rezultātā ieņēmumi no nodokļa samazinātos par aptuveni 4 miljardiem euro.

4.7.

EESK, ņemot vērā, ka jākontrolē iespējamais spiediens uz valsts parāda procentu likmēm, atbalsta priekšlikumu saglabāt atbrīvojumu attiecībā uz primārajā tirgū emitētiem publiskajiem vērtspapīriem, apliekot ar nodokli darbības ar publiskā apgrozībā esošiem vērtspapīriem sekundārajā tirgū; uzskata, ka sekundārajā tirgū būtu atbalstāms tikai atbrīvojums publisko struktūru deleģētām iestādēm, kas veic ar valsts parāda pārvaldību saistītus darījumus.

4.8.

Attiecībā uz pensiju fondiem EESK jau izteikusi nepieciešamību pakļaut FDN ietekmi uz pensiju fondiem atbilstošai uzraudzībai. PVKIU un AIF daļu atbrīvošana no nodokļa bāzes tāpat kā valsts parāda vērtspapīru primārajā tirgū atbrīvošana no nodokļa, ņemot vērā pensiju fondu portfeļa struktūru, noteikti ir tiem labvēlīgs faktors.

4.9.

EESK saprot, ka ir rūpīgi jāuzrauga nodokļa ietekme uz pensiju fondiem un personām, kas nākotnē pensionēsies un saņems pensiju no šiem fondiem, tomēr neprasa atbrīvot tos no FDN piemērošanas.

4.10.

FDN piemērošana, neskarot sistēmas likviditāti, veicina pensiju fondu investīcijas ilgtermiņa stratēģijās, samazinot tādus destabilizējošus elementus kā bieži finanšu darījumi (13).

4.11.

Jaunā nodokļa piemērošanā īpaša uzmanība jāpievērš attiecīgajām administratīvajām procedūrām, lai līdz minimumam samazinātu gan nodokļu nemaksāšanas un apiešanas risku, gan administratīvās izmaksas dalībvalstīm un nodokļu maksātājiem. Šajā nolūkā gan dalībvalstīm, gan Komisijai, izstrādājot īstenošanas aktus attiecībā uz nodokļa maksāšanas un pārbaudes procedūrām, vajadzētu nodrošināt, ka administratīvās izmaksas tiek samazinātas līdz minimumam, kā arī cieši sekot līdzi to attīstībai. Ņemot vērā priekšlikuma ietekmi, EESK aicina Komisiju ierosināt neiesaistīto dalībvalstu finanšu iestāžu un nodokļa saņēmēju dalībvalstu sadarbības nosacījumus.

4.12.

EESK bija paudusi kritiku par FDN sākotnējam priekšlikumam pievienotajiem nepietiekamiem novērtējuma pavaddokumentiem un atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija ir daļēji novērsusi šo trūkumu septiņos ietekmes analīzes paskaidrojumos, kas bija pievienoti iepriekšējam priekšlikumam (14) un kas būtu jāpapildina ar pašreizējam priekšlikumam pievienoto ietekmes novērtējumu (15). Tomēr EESK uzsver, ka joprojām trūkst analītisku un pašreizējo situāciju finanšu tirgos attiecībā uz nodokļiem un ieņēmumiem dažādās valstīs un jo īpaši ES 11+ raksturojošu dokumentu. Jo īpaši būtu vajadzīgs plašāks vērtējums par iespējamo ietekmi uz noguldītājiem un nākamajiem pensionāriem, ņemot vērā dažādos veidus, kādos nodoklis varētu tikt virzīts.

4.13.

EESK uzsver, ka priekšlikuma ietekmes kvantitatīvajā novērtējumā Komisijai būtu jāuzlabo pašlaik pieejamie modeļi un tie jāpielāgo alternatīvu politikas pieņēmumu novērtējumam. Tādēļ Komiteja aicina Komisijas dienestus, kur tas ir iespējams, izstrādāt ar konkrēto priekšlikumu faktisko ietekmi saistītas aplēses.

19.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 271/42

1.1.

EESK nepiekrīt argumentiem, kurus Komisija izvirzījusi, lai pamatotu šo priekšlikumu. Tā kā trūkst zinātnisku datu, kas pamatotu apgalvojumu, ka, izmantojot soda apmēru atšķirības viltošanas jomā, viltotāji izvēlas labvēlīgākas tiesas, Komiteja uzskata, ka ir pilnīgi nepamatoti pārskatīt 2000. gada pamatlēmumu un noteikt ES soda minimālo apmēru, kura paredzamā “atturošā iedarbība” Komitejai šķiet apšaubāma.

1.2.

EESK norāda: par ieganstu izmantojot noteikumu minimumu, ar direktīvas priekšlikumu faktiski tiek izveidots ļoti pilnīgs tiesībaizsardzības instruments viltošanas apkarošanai; šķiet, ka tas pārsniedz Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 83. panta 1. punktā paredzēto, vēl jo vairāk tāpēc, ka priekšlikums attiecas arī uz jurisdikciju un procesu.

1.3.

Papildus jautājumam, vai šāda represīva pieeja, kas pēc definīcijas var apdraudēt pamattiesības un brīvības, ir vajadzīga, Komiteja arī pauž šaubas par minētās pieejas efektivitāti, jo, neraugoties uz soda minimālā apmēra noteikšanu, sods vienmēr tiks interpretēts atšķirīgi atkarībā no dalībvalstu tiesību tradīcijām un tiesneša rīcības brīvības.

1.4.

Vispārīgi runājot, EESK izsaka kritiskas piezīmes saistībā ar to, ka direktīvas priekšlikumā pietiekami nav ņemtas vērā (kā tas prasīts LESD 82. panta 2. punktā) tiesību tradīciju un tiesību sistēmu atšķirības, un jo īpaši tas attiecināms uz priekšlikumā paredzēto pasākumu ietekmi uz indivīda tiesībām un brīvībām.

1.5.

Kā iestāde, kas pārstāv ES pilsonisko sabiedrību, EESK vērš uzmanību uz faktu, ka likumpārkāpēji var būt labticīgi iedzīvotāji, kas, pašiem nezinot, saņēmuši viltotu naudu un ir spiesti aizstāvēties. EESK norāda uz risku, ka uz šiem cilvēkiem, kas, pašiem negribot, no upuriem būs kļuvuši par pārkāpējiem, attieksies nesamērīgi pasākumi, un uzskata, ka primāri būtu jāņem vērā nodoms, nevis rīcība, un tas direktīvas priekšlikuma apsvērumos nav pietiekami uzsvērts.

1.6.

EESK pauž bažas, ka attiecībā uz procesu direktīvas priekšlikumā nav paredzēta to līdzekļu gradācija (līdzīgi kā sodu definīcijā), ko atkarībā no pārkāpuma smaguma izmanto izmeklēšanas dienesti. Tāpēc Komiteja uzskata, ka direktīvas priekšlikumā vajag precizēt, ka izmeklēšanas līdzekļi, kas paredzēti attiecībā uz organizēto noziedzību, tiek izmantoti tikai vissmagāko nodarījumu gadījumos.

2.1.

Izskatāmā direktīvas priekšlikuma mērķis ir pastiprināt spēkā esošo regulējumu par kriminālvajāšanu sakarā ar euro vai citas valūtas viltošanu. Izskatāmais priekšlikums, kas ES teritorijā papildina 1929. gada Ženēvas konvenciju un nosaka, ka dalībvalstīm ir jābūt šīs konvencijas līgumslēdzējām pusēm, aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2000/383/TI, kas tika grozīts ar 2001. gada Pamatlēmumu 2001/888/TI, kurš priekšlikumā ir papildināts ar dažiem svarīgiem noteikumiem.

2.2.

Priekšlikumā jo īpaši ir paredzēts cīnīties pret labvēlīgākas tiesas izvēles iespēju, ko saskaņā ar ietekmes novērtējuma datiem izmanto noziedzīgie tīkli, meklējot vissaudzīgākos tiesību aktus. Šajā sakarā un pamatojoties uz LESD 83. panta 1. punktu, priekšlikumā ir noteikts kopējs minimālais soda apmērs, kas ir brīvības atņemšana uz vismaz sešiem mēnešiem par viltotas naudas izgatavošanu un izplatīšanu (sākot no 10 000euro). Vienlaikus maksimālais sods — brīvības atņemšana uz vismaz astoņiem gadiem, kas jau ir paredzēts par izgatavošanu, ir attiecināts arī uz izplatīšanu (sākot ar 5 000euro).

2.3.

Ja nodarījums ir izdarīts juridisko personu vārdā, tām piemēro sodus, kas var būt tiesību saņemt valsts pabalstu vai atbalstu liegšana vai pat [juridiskas personas] likvidēšana.

2.4.

Izskatāmajā priekšlikumā paredzēts padarīt stingrāku arī pašreizējo regulējumu attiecībā uz procesuālajiem tiesību aktiem. Izmeklēšanas un kriminālvajāšanas dienesti varēs izmantot izmeklēšanas līdzekļus, kas paredzēti organizētās noziedzības vai citu smagu noziegumu gadījumos. Turklāt tiesu iestādēm tiesvedībā būs pienākums nosūtīt izņemtās viltotās naudas paraugus tehniskas analīzes veikšanai, lai atklātu pārējos apgrozībā esošos viltojumus.

2.5.

Visbeidzot, priekšlikumā ir paredzēts, ka katrai dalībvalstij, kuras valūta ir euro, būs jāīsteno universāla jurisdikcija attiecībā uz nodarījumiem, kas saistīti ar euro un izdarīti ārpus ES, ja likumpārkāpējs atrodas tās teritorijā vai ar nodarījumu saistītie euro viltojumi ir atklāti tās teritorijā.

3.1.

Lai gan EESK atzīst, ka euro viltošana, izmantojot arvien sarežģītākus un modernākus līdzekļus, ir satraucoša problēma, ar kuru ir svarīgi efektīvi cīnīties, Komitejai tomēr ir nopietni iebildumi gan pret izskatāmas iniciatīvas saturu, gan tās pamatotību.

3.2.

Labvēlīgas tiesas izvēles arguments, kas ir Komisijas direktīvas priekšlikuma pamatā, nepārliecina EESK, jo ietekmes novērtējums liecina, ka zinātnisku datu par šo jautājumu nav. Komiteja apšauba, gan to, ka ES pastāvošās atšķirības starp piemērojamo sankciju apmēriem kaut kādā veidā izskaidro viltošanas apjoma palielināšanos, gan to, ka viltotāju darbības vietas izvēli prioritārā kārtā nosaka valsts tiesību akti kriminālsodu jomā. Lai izskaidrotu viltotas naudas drukātavu atrašanās vietu, jāņem vērā citi, materiāli vai loģistikas faktori.

3.3.

EESK apšauba izskatāmā direktīvas priekšlikuma pamatotību arī tāpēc, ka nav precīzas analīzes, kurā tiktu pamatots apgalvojums, ka ES pastāvošās atšķirības starp piemērojamo sankciju apmēriem kaitē tiesībaizsardzībai un tiesu iestāžu sadarbībai, kā arī viltošanas apkarošanas efektivitātei trešās valstīs.

3.4.

Turklāt EESK vēlas uzsvērt, ka noteikumi, kas izstrādāti, pamatojoties uz šiem argumentiem, ir īpaši apgrūtinošs tiesībaizsardzības mehānisms. Papildus tam, ka tiek noteikts viltošanas nodarījumu kopums un paredzēts gan minimālais, gan maksimālais sods par nodarījumiem, kuri saistīti ar izplatīšanu, direktīvas priekšlikumā ir skarti arī jurisdikcijas un procesa aspekti.

3.5.

EESK jo sevišķi pauž neizpratni par pasākumiem attiecībā uz jurisdikciju un procesu, kuri pārsniedz gan paskaidrojuma rakstā pausto, gan LESD 83. panta 1. punktā paredzēto, proti, izstrādāt “noteikumu minimumu noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanai”. Turklāt Komiteja konstatē: minētajiem noteikumiem, kas paredz ārkārtas līdzekļu izmantošanu, ir ļoti liela tiesībaizsardzības nozīme, jo to rezultātā tiek radīta universāla jurisdikcija, kura pēc definīcijas veido atkāpi no vispārīgiem risinājumiem attiecībā uz euro viltošanas nodarījumiem, kā arī izmantoti izmeklēšanas līdzekļi, kas attiecas uz organizētu noziedzību.

3.6.

EESK uzskata, ka šis aspekts rada vislielākās problēmas. Direktīvas priekšlikumā netiek nošķirti atšķirīgi nozieguma smaguma līmeņi, lai pamatotu tādu izmeklēšanas instrumentu izmantošanu, kas piemērojami saistībā ar organizēto noziedzību. Komiteja uzskata, ka šādi noteikumi var radīt nopietnus proporcionalitātes principu un pamattiesību pārkāpumus (1).

3.7.

Lai izvairītos no ļaunprātīgas izmantošanas, Komiteja ES likumdevējam vēlas atgādināt par nepieciešamību ņemt vērā visu dalībvalstu demokrātijas tradīcijas (dažas senākas, citas ne tik ļoti) un to jutību pret personas brīvību ievērošanu.

3.8.

Vispārīgāk runājot, EESK atgādina, ka Eiropas krimināltiesību telpas veidošana nozīmē arī aizstāvības tiesību vienlaicīgu stiprināšanu, piemēram, Eurojust un Europol ietvaros, lai atbilstu pamattiesību ievērošanas prasībām, kuras nosaka Līgumi (LESD 67. panta 1. punkts un 83. panta 3. punkts).

3.9.

Kā iestāde, kas pārstāv ES pilsonisko sabiedrību, EESK vērš uzmanību uz faktu, ka likumpārkāpēji var būt labticīgi iedzīvotāji, kas, pašiem nezinot, saņēmuši viltotu naudu un ir spiesti aizstāvēties. EESK norāda uz risku, ka uz šiem cilvēkiem, kas, pašiem negribot, no upuriem būs kļuvuši par pārkāpējiem, attieksies nesamērīgi pasākumi, un uzskata, ka primāri būtu jāņem vērā nodoms, nevis rīcība, un tas direktīvas priekšlikuma apsvērumos nav pietiekami uzsvērts.

3.10.

EESK atzīst, ka sodu gradācija, kas paredzēta šajā priekšlikumā atkarībā no arestētās summas (sevišķi 5. panta 2. punktā), daļēji ļauj ņemt vērā šos gadījumus. Neraugoties uz to, Komiteja tomēr uzskata, ka direktīvas priekšlikumā saglabājas risks attiecībā uz personas brīvību nopietniem pārkāpumiem. Faktiski neizskatās, ka priekšlikumā būtu ņemta vērā ES tiesību tradīciju un sistēmu daudzveidība un jo īpaši izmeklēšanas procedūru īpatnības, kad policija apsūdzēto personu (arī sīku noziedzīgu nodarījumu gadījumos) var aizturēt uz ilgāku laiku pirms tā stājas tiesas priekšā.

4.1.

Attiecībā uz noteikumu, kas paredz, ka minimālais soda apmērs ir brīvības atņemšana uz sešiem mēnešiem (priekšlikuma 5. panta 4. punkts), un kas ir priekšlikuma galvenais pasākums, lai risinātu labvēlīgas tiesas izvēles problēmu, EESK šaubās par tā lietderību, ciktāl ar direktīvu (kuras adresāts pēc definīcijas ir likumdevējs, nevis tiesnesis) dalībvalstīm nevar noteikt par pienākumu šo sodu reāli piespriest. Šajā sakarā EESK ar gandarījumu konstatē, ka paskaidrojuma rakstā ir minēti principi attiecībā uz nepieciešamo soda individualizāciju (šo principu ir nostiprinājusi Eiropas Savienības Tiesa), kā arī uz tiesneša pilnīgu rīcības brīvību.

4.2.

EESK vēlas piebilst, ka minimālā soda apmēra (pat ja tas nav obligāts) noteikšana ir pretrunā tiesiskajai tradīcijai dažās dalībvalstīs, kuras neparedz minimālo sodu, izņemot gadījumus, kad tie ir obligāti.

4.3.

EESK iesaka grozīt priekšlikuma 9. pantu šādi: “Attiecībā uz 3. un 4. pantā minētajiem vissmagākajiem viltošanas nodarījumiem dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka personām, struktūrvienībām un dienestiem, kas ir atbildīgi par nodarījumu izmeklēšanu vai ar tiem saistīto kriminālvajāšanu, ir pieejami efektīvi izmeklēšanas līdzekļi, piemēram, tādi, kurus izmanto organizētās noziedzības vai citos smagu noziegumu gadījumos.”

19.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 271/45

1.1

Komiteja nosacīti atzinīgi vērtē abus Komisijas paziņojumus par tematu “Ceļā uz padziļinātu un patiesu ekonomisko un monetāro savienību”, proti, “Konverģences un konkurētspējas instrumenta (KKI) ieviešana” (1) un “Svarīgāko ekonomikas politikas reformu plānu iepriekšēja koordinēšana” (2). Tie ir turpinājums debatēm par diviem jautājumiem, kas ir analizēti dokumentā “Plāns padziļinātas un patiesas EMS izveidei. Eiropas debašu sākums” (3), proti, pilnveidot pārvaldības sistēmu ekonomikas politikas koordinēšanai.

1.2

Komiteja pauž nožēlu, ka šajos paziņojumos ir maz detaļu, kas papildinātu jau minētajā plānā ieskicētās idejas, un tāpēc tos ir grūti vērtēt.

1.3

Komiteja pauž bažas, ka jau tā pārpildītā ekonomikas pārvaldības instrumentu programma, kurā ietilpst Stabilitātes un izaugsmes pakts (SIP), fiskālais pakts, sešu tiesību aktu kopums, divu tiesību aktu kopums, stratēģija “Eiropa 2020”, Eiropas pusgads, gada izaugsmes pētījums (GIP), brīdināšanas mehānisma ziņojumi (BMZ), valstu reformu programmas (VRP), stabilitātes un konverģences programmas (SCP), konkrētai valstij adresēti ieteikumi, pārmērīga deficīta novēršanas programmas (EDP), makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūra utt., ir kļuvusi vēl sarežģītāka, turklāt pievienotā vērtība ir salīdzinoši maza.

1.4

Atzīstot, ka abi priekšlikumi varētu palīdzēt grūtībās nonākušām dalībvalstīm, Komiteja pauž bažas, ka to ietekme uz izaugsmes un kapacitātes atjaunošanu apgabalos, kur tas visvairāk nepieciešams, var tikt traucēta vai aizkavēta, jo galvenā uzmanība ir pievērsta tam, lai īstenotie pasākumi sniegtu labumu arī visai eurozonai kopumā.

1.5

Komiteja skeptiski raugās uz iespēju, ka dalībvalstis piekritīs ieviest jaunu finanšu instrumentu KKI finansēšanai, un nav skaidrs, kādu pievienoto vērtību tas sniegs papildus esošajiem struktūrfondiem.

1.6

Komitejai nav skaidrs, cik lielā mērā ierosinātā iepriekšējā koordinēšana uzlabos Eiropas pusgada norises un kādu papildu birokrātijas slogu tā radīs.

1.7

Komiteja pauž bažas, ka iepriekšējā koordinēšanā izmantojamie kritēriji varētu ietekmēt dalībvalsti, kas īsteno reformu pasākumus, jo tie izmaina relatīvo konkurētspēju citā dalībvalstī.

1.8

Komiteja uzskata, ka kritērijs “blakusietekme finanšu tirgū” iepriekšējā koordinēšanā nav piemērots; visi centieni būtu jāorientē uz banku savienības izveidi.

1.9

Komiteja uzskata, ka priekšlikumi, kuru mērķis ir padziļināt ekonomisko un monetāro savienību, ir būtiski Eiropas Savienības nākotnei; tāpēc Komiteja vēlas turpināt debates un nākotnē nākt klajā ar priekšlikumiem atbilstoši attīstības tendencēm.

2.1

Vispārīga informācija. Minētajā paziņojumā Komisija ierosina, ka tām eurozonas dalībvalstīm, kas ir nonākušas grūtībās un kurās ir vajadzīgas strukturālas reformas konkurētspējas un izaugsmes veicināšanai, bet šo reformu neīstenošana radītu negatīvu blakusietekmi uz citām eurozonas dalībvalstīm, būs pieejamas līgumiskas savstarpējas vienošanās un solidaritātes mehānisms. Tā būtu speciāla finansiālā atbalsta sistēma, ko sākotnēji finansētu no daudzgadu finanšu shēmas un pēc tam, iespējams, no jauna fonda/finanšu instrumenta, kura pamatā ir nacionālais kopienākums (NKI). Tas uzlabotu fiskālo spēju.

2.2

Komiteja uzskata, ka ir grūti spriest par ierosinātā KKI ietekmi, ja nav kvantificēts ierosinātais apmērs un nav novērtējuma par to, vai šāds fonds dalībvalstīm ir pieņemams. Priekšlikums, ka finansējums nāktu galvenokārt no daudzgadu finanšu shēmas, liecina, ka tā apjoms būtu neliels un tam būtu maza ietekme.

2.3

Ņemot vērā lielās grūtības sarunās par daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam, Komiteja skeptiski vērtē iespēju, ka dalībvalstis piekritīs mērķim ieviest jaunu finanšu instrumentu, ar kuru, pamatojoties uz NKI, paredzēts stiprināt finansiālo spēju, lai finansētu KKI.

2.4

Komiteja piekrīt, ka savstarpēji izdevīgs un paātrinošs konverģences mehānisms ir lietderīgs, bet pauž šaubas par nepieciešamību ieviest jaunu instrumentu, proti, KKI, ja pašreiz nav skaidrs, kādu pievienoto vērtību tas sniegs papildus jau esošajam atbalstam no struktūrfondiem, piemēram, Kohēzijas fonda vai Eiropas sociālā fonda (ESF).

2.5

Ierosinātā instrumenta līgumiskais raksturs maz atšķiras no jau pastāvošajiem līgumiskajiem noteikumiem, kas regulē struktūrfondu izmaksu. Vajadzīgi daži konkrēti piemēri, kāda veida projekti, kas rada plašāku blakusietekmi, ir atbalstāmi un kā tie varētu atšķirties no projektiem, ko jau finansē no citiem fondiem. EESK pauž bažas, ka atsevišķu no Konverģences un konkurētspējas instrumenta finansētu projektu neīstenošana varētu ietekmēt ar VRP saistītu projektu finansēšanu. Ir svarīgi, lai šis ierosinātais instruments radītu redzamu pievienoto vērtību, nevis vēl vienu birokrātijas līmeni.

2.6

KKI ir paredzēts kā instruments eurozonai, kurā lielāka ekonomikas konverģence ir būtiska eurozonas darbībai. Ņemot vērā fonda nelielo apjomu, Komiteja ierosina tos piešķirt konkrēti tām eurozonas valstīm, kas nonākušas grūtībās, neizslēdzot iespēju atbalstīt arī projektus ar īpaši pozitīvu pārrobežu ietekmi. Tas būtu sevišķi jāorientē uz valstīm, kuru ekonomikas nelīdzsvarotība īpaši apdraud eurozonas darbību. Nav skaidrs, kāpēc dalībvalstis, kurām tiek piemērota makroekonomikas korekciju programma, nevar saņemt šāda veida atbalstu, jo tām finansiāls atbalsts acīmredzami ir nepieciešams visvairāk.

2.7

Ja Eiropas pusgads darbosies, kā paredzēts, un konkrētām valstīm adresētus ieteikumus apspriedīs valstu parlamentos, būs jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka valsts valdība, kas parakstīs līgumisku vienošanos saskaņā ar ierosināto KKI, to vispirms apspriež parlamentā atbilstoši attiecīgās dalībvalstis praksei tieši tāpat, kā tiek apspriesta jebkura struktūrfondu programma. Komisiju varētu uzaicināt uz debatēm vai uzstāties valstu/vietējā līmeņa struktūru sanāksmēs. Apspriešanā jāiesaista arī pilsoniskā sabiedrība, tajā skaitā sociālie partneri, tāpat kā tad, kad tiek apspriesti citi kopīgi ES un valstu valdību projekti. Parlamenta, pilsoniskās sabiedrības, tajā skaitā sociālo partneru, dalībai procesā jāparedz pietiekami daudz laika.

3.1

Vispārīga informācija. Minētajā paziņojumā Komisija norāda, ka koncepciju par svarīgāko ekonomikas politikas reformu plānu iepriekšēju koordinēšanu ieviesa ar Līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā. Pašreizējā ES ekonomikas uzraudzības sistēmā ietilpst ekonomikas politikas koordinēšanas process, bet nav paredzēts strukturēti iepriekš apspriest un koordinēt svarīgākos ekonomikas politikas reformu plānus. Šis paziņojums ir ieguldījums debatēs starp iesaistītajiem dalībniekiem — īpaši Eiropas Parlamentu, dalībvalstīm un valstu parlamentiem — par iepriekšējas koordinēšanas īstenošanas veidiem.

3.2

Komiteja uzskata, ka ikviens lietderīgs uzlabojums ekonomikas politikas koordinēšanā ir vēlams un eurozonā tā ir nepieciešamība. Komiteja paziņojumu kopumā vērtē atzinīgi, vienlaikus atzīstot, ka atsevišķu dalībvalstu politiku koordinācija ir tālu no īstas ekonomikas pārvaldības. Priekšlikumus novērtēt ir grūti, jo Komisija nesniedz pietiekami detalizētu informāciju par to, ko nozīmē “būtiski reformēt ekonomikas politiku”. Nav skaidrs, kas uzskatāms par būtisku un kas — par mazāk svarīgu. Svarīgākās reformas, ko paredzēts apsvērt, aptver gandrīz visus vienotā tirgus aspektus, tostarp finansiālo un fiskālo ilgtspēju.

3.3

Komitejai nav skaidrs, kā šī jaunā iniciatīva, kas attiecas uz svarīgāko ekonomikas reformu koordinēšanu, būtībā atšķirsies no valstu reformu programmām (VRP) un konkrētai valstij adresētiem ieteikumiem, kas ir Eiropas pusgada sastāvdaļas. Tai jāsniedz uzskatāma pievienotā vērtība jau tā pārpildītajā Eiropas pusgada programmā. Raugoties no pārredzamības un vienkāršības perspektīvas, ir svarīgi nepievienot vēl vienu uzraudzības līmeni utt. Komiteja uzskata, ka šis process jāiekļauj Eiropas pusgadā un valstu reformu programmās, kas savukārt jāpadara stingrākas; iepriekšēja koordinēšana varētu būt praktisks veids, kā to sasniegt.

3.4

Komiteja atzīst, ka saskaņā ar šo jauno priekšlikumu varētu būt lietderīgi, ja pēc tam, kad ar dalībvalstīm panākta vienošanās par tām adresētajiem ieteikumiem, Komisija un Padome varētu ieteikt izmaiņas dalībvalstu reformu plānos, ja ir sagaidāms, ka to īstenošana negatīvi ietekmētu Ekonomikas un monetāro savienību vai citas dalībvalstis. Tomēr demokrātiskās leģitimitātes ievērošanas nolūkā šajā procesā ņem vērā valsts pilnvaras pieņemt lēmumus, un lēmumu par reformu plānu pieņem pati attiecīgā dalībvalsts. Jāparedz iespēja un pietiekami ilgs laiks, lai konsultācijās varētu iesaistīties valstu parlamenti un pilsoniskā sabiedrība, tostarp sociālie partneri, kā arī jānodrošina, ka galīgo lēmumu par reformu īstenošanu pieņem valsts parlaments. Komiteja pauž bažas, ka šai norādei uz demokrātisko leģitimitāti trūkst īsta seguma, jo pārmērīgas nelīdzsvarotības novēršanas procedūras ietvaros var piemērot sankcijas, ja Padome secina, ka dalībvalsts nav īstenojusi ieteikto korekcijas pasākumu.

3.5

Iepriekšējas koordinēšanas mērķis ir pēc iespējas palielināt vienā dalībvalstī īstenoto svarīgāko ekonomikas reformas plānu pozitīvo blakusietekmi uz citām dalībvalstīm un pēc iespējas samazināt negatīvo blakusietekmi. Koordinēšanā ir ierosināta triju kritēriju sistēma, kuras pamatā ir galvenie kanāli, caur kuriem var izplatīt blakusietekmi. Komiteja šajā saistībā pauž zināmas bažas.

3.6

Pirmais kritērijs ir tirdzniecība un konkurētspēja. Ja dalībvalsts sekmīgi īsteno reformu pasākumus, lai uzlabotu savu konkurētspējas pozīciju, nav izslēgts, ka vienlaikus pasliktināsies citu dalībvalstu pozīcija. Paziņojumā detalizēti jānorāda, kādos apstākļos Komisija var iejaukties, lai attiecīgo dalībvalsti atrunātu no šo pasākumus īstenošanas. Un vai tā ir tikai vienpusēja pieeja? Vai Komisija adresēs ieteikumus dalībvalstij, kas jau ir īstenojusi tādus pasākumus savas konkurētspējas uzlabošanai, kuri snieguši pozitīvus rezultātus, bet negatīvi ietekmē eurozonu?

3.7

Otrs kritērijs attiecas uz blakusietekmi finanšu tirgos; Komiteja pauž šaubas, vai tas šeit ir piemērots. Komiteja uzskata, ka būtu daudz efektīvāk, ja visus pieejamos resursus pārvirzītu pasākumiem, kuru mērķis ir izveidot funkcionējošu banku savienību.

3.8

Trešais kritērijs, proti, politekonomijas apsvērumi un “iekšējā pretestība reformām” prasa paskaidrojumus. Pastāv risks, ka paredzētā “savstarpējā mācīšanās” un “paraugprakses apmaiņa” — lai arī pēc būtības lietderīgas — būs tikpat neefektīvas kā Lisabonas stratēģija.

3.9

Komiteja uzskata, ka ir vajadzīgāki pārliecinošāki argumenti, lai reformās, uz kurām attiecas iepriekšēja koordinēšana, iekļautu jomas, kurās Eiropas Savienībai nav kompetences. Arguments, ko min šīs pieejas aizstāvēšanai, proti, ka lēmumu dalībvalstis arī turpmāk pilnībā pieņem pašas, lielā mērā zaudē ticamību, ņemot vērā makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūras.

3.10

Iepriekšējas koordinēšanas ietvaros vajadzētu paredzēt arī sociālo dimensiju, kas it īpaši jāvērš uz svarīgāko ekonomikas reformu ietekmi uz bezdarba līmeni.

19.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 271/48

1.1.

EESK atgādina un vēlreiz uzsver viedokli, kas jau pausts atzinumā (1) par Zaļo grāmatu par tiešsaistes azartspēlēm iekšējā tirgū (2), un pauž nožēlu, ka Komisija tikai daļēji ir ņēmusi vērā tajā ietvertos secinājumus. EESK jo īpaši norāda, ka cīņa pret nelikumīgām azartspēlēm, kuras ir lielākie draudi patērētāju aizsardzībai, nav paziņojuma prioritāte.

1.2.

EESK aicina Komisiju prioritārajos jautājumos, uz kuriem paziņojumā jāsniedz atbildes, iekļaut jaunu darba vietu izveidošanu un saglabāšanu nozarē, to kvalitāti un tiešsaistes azartspēļu dēļ iespējamo darba vietu zaudējumu bezsaistes azartspēļu nozarē.

1.3.

Azartspēles palīdz palielināt dalībvalstu nodokļu ieņēmumus. Sabiedrībai derīgu mērķu finansēšana no valsts loteriju un spēļu namu ieņēmumiem nodrošina atbalstu labdarības, sabiedriskiem un sporta pasākumiem un tūrisma veicināšanai, kā arī palīdz saglabāt kultūras, mākslas arheoloģijas mantojumu. EESK uzskata, ka jebkurai Eiropas līmeņa darbībai attiecībā uz azartspēlēm jābūt vērstai uz tādu Eiropas sociālo modeli, kas ļauj iedzīvotājiem izklaidēties veselīgi līdzsvaroti.

1.4.

EESK pauž lielas bažas par azartspēļu izraisīto augsto risku sabiedrības veselībai. Šajā saistībā tā atkārto savu prasību Komisijai visā ES teritorijā pētīt un uzraudzīt atkarības un veselības traucējumus, kas saistīti ar tiešsaistes azartspēlēm, un iesaka dalībvalstīm daļu no spēļu ieņēmumiem izmantot informēšanas kampaņu, profilakses pasākumu un terapeitiskas aprūpes pret azartspēļu atkarību finansēšanai.

1.5.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu uzlabot administratīvo sadarbību un informācijas, pieredzes un labas prakses apmaiņu starp dalībvalstīm un regulatīvajām iestādēm.

1.6.

EESK atbalsta Komisijas mērķi, ka katrai dalībvalstij jābūt savai regulatīvajai iestādei, kurai ir konkrētas kompetences un kura nodrošina ciešu sadarbību ar līdzvērtīgām iestādēm citās dalībvalstīs.

1.7.

EESK uzskata, ka jāatrod līdzsvars starp nozares īpaši tehnoloģisko un tāpēc pārrobežu raksturu un ar to saistītajiem riskiem publiskās un sabiedriskās kārtības, likumības, pārredzamības un iedzīvotāju veselības jomā, pieņemot iniciatīvas, kas ir saistošākas par Komisijas ierosinātajiem ieteikumiem.

1.8.

EESK norāda, ka specifisks ES regulējums tiešsaistes azartspēļu nozarē šobrīd nav iedomājams. Lai arī Komiteja atbalsta Komisijas ieteiktās iniciatīvas dalībvalstu efektīvai sadarbībai, tā tomēr cer, ka dažās jomās, kurās ir dalīta kompetence, tiks izveidoti efektīvāki reglamentējošie instrumenti, ieteicams — direktīvas, lai nodrošinātu patērētāju un neaizsargātāko kategoriju aizsardzību un cīnītos pret nelikumīgiem spēļu organizatoriem un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu.

Tādā veidā tiktu radīts minimālais patērētāju aizsardzības standartu kopums. Dalībvalstīm arī turpmāk jābūt tiesīgām jebkurā laikā noteikt augstākus patērētāju aizsardzības standartus savos valstu tirgū vai turpināt piemērot jau esošās izdevīgākos standartus (3).

Tāpēc EESK aicina Komisiju, Eiropas Parlamentu un Padomi, ievērojot subsidiaritātes principu, rīkoties šādās jomās:

1.9.

EESK atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir ņēmusi vērā tās prasību paplašināt nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas direktīvas piemērošanas jomu, ietverot visus azartspēļu veidus (4).

1.10.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos izskatīt regulas par IMI  (5) izmantošanu piedāvātās iespējas un cer, ka tas palīdzēs uzlabot administratīvo sadarbību starp valstu regulatoriem un datu apmaiņu starp attiecīgajām valstu un Eiropas iestādēm.

1.11.

EESK uzskata, ka novērtējums, ko Komisija veiks par personas datu apmaiņas iespēju starp dalībvalstīm, ir solis pareizā virzienā, jo lielu daļu datu, ko organizatori reģistrē, kompetentās iestādes var izmantot, lai tos sasaistītu ar citiem datiem un veicinātu kontroli.

1.12.

EESK uzskata, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis, vienojoties ar regulatīvajām iestādēm, uzsāktu informēšanas un izglītošanas kampaņas patērētājiem ar nolūku vērst pieprasījumu uz likumīgām tiešsaistes azartspēlēm. Šī darbība būtu jāpapildina ar pasākumiem cīņai pret nelikumīgiem organizatoriem, kā arī ar valsts regulatīvo iestāžu izveidotu melno un/vai balto sarakstu publicēšanu, lai patērētāji pēc azartspēļu vietnes sākumlapā (homepage) uzrādīta valsts regulatīvās iestādes logo varētu labāk atpazīt atļautu, kā arī nelikumīgu azartspēļu tīmekļa vietnes.

1.13.

Lai nodrošinātu patērētāju aizsardzību, EESK aicina tiešsaistes azartspēlēs izmantotajām programmatūrām piemērot ES kopējiem obligātajiem standartiem atbilstošu sertificēšanu, ko veic specializētas ārējas struktūras, kuras izmanto vienus parametrus un standartus. EESK arī aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm noteikt obligātu Eiropas standartu azartspēļu informātikas platformām un aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai aizsargātu spēlētāju datus un atļautu tikai tādus maksāšanas veidus, kas garantē ar tiešsaistes azartspēlēm saistīto darījumu vislielāko drošību un izsekojamību.

1.14.

EESK ļoti atzinīgi vērtē Komisijas sākto eksperimentu izveidot tiešsaistes azartspēļu ekspertu grupu pieredzes un labas prakses apmaiņai kibernoziedzības jomā, jo pat sākuma stadijā tas ir izrādījies veiksmīgs instruments efektīvas sadarbības uzsākšanai starp dalībvalstīm. EESK cer, ka šī grupa no sava pašreizējā neoficiālā statusa kļūs par struktūru ar skaidri noteiktām pilnvarām un uzdevumiem.

1.15.

EESK ir vienisprātis ar Komisiju par to, ka dalībvalstīm jāveicina atbilstoša tiesu iestāžu darbinieku izglītošana jautājumos par krāpšanu un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, izmantojot azartspēles.

1.16.

EESK aicina Komisiju atjaunināt un pārskatīt noteikumus paziņojumā minētajās rīcības jomās, ņemot vērā norises saistībā ar noteikumu īstenošanu dalībvalstīs, proti, ko un kā dalībvalstis ir īstenojušas, un ar valstu līmenī sasniegtajiem rezultātiem.

1.17.

EESK aicina dalībvalstis piešķirt Komisijai pilnvaras risināt sarunas un aktīvi atbalstīt starptautiskās konvencijas projektu par sporta integritātes aizsardzību un veicināšanu, kuru sāks apspriest sarunās Eiropas Padomē.

2.1.

Paziņojumā ir runa gan par nepieciešamību ievērot Eiropas regulējumu pakalpojumu brīvas sniegšanas jomā, gan par konkrētu iedzīvotāju grupu aizsardzību.

2.2.

Telemātisku instrumentu izmantošana ar tiešu piekļuvi tīklam ir ļāvusi būtiski pieaugt tiešsaistes azartspēļu spēlēšanai, kas turpina strauji paplašināties. ES kopējie ieņēmumi no tiešsaistes azartspēlēm 27 valstīs 2011. gadā bija 9,3 miljardi euro, kas ir 10,9 % no Eiropas azartspēļu tirgus, un šo ieņēmumu palielināšanās tiek prognozēta līdz 13 miljardiem euro 2015. gadā.

2.3.

Izmantojot internetu, Eiropas iedzīvotājs savā rezidences valstī faktiski var piekļūt un būt pakļauts viena vai vairāku organizatoru, kas saņēmuši licenci citā ES valstī vai trešā valstī, piedāvātajiem nelikumīgajiem pakalpojumiem. Šo eksteritoriāla un starptautiska rakstura situāciju nevar risināt katra atsevišķa valsts, bet ir nepieciešama integrēta rīcība un labāka sadarbība. Lai nodrošinātu garantijas iedzīvotājiem un patērētājiem, ir svarīgi izstrādāt nelikumīgu azartspēļu kopēju definīciju. Jāatgādina, ka spēlētāja rezidences valstī neatļautu azartspēļu piedāvāšana vai azartspēļu piedāvāšana bez attiecīgajā valstī nepieciešamās licences saņemšanas ir nelikumīga gan tad, ja tās organizators ir reģistrēts vai saņēmis licenci kādā no ES dalībvalstīm, gan trešā valstī (6). Organizators ir nelikumīgs arī tad, ja tas ir pilnībā nekontrolēts un neregulēts.

2.4.

Par atšķirību starp neatļautu azartspēļu organizatoru un nelikumīgu azartspēļu organizatoru skatīt Komisijas paziņojuma 15. zemsvītras piezīmi.

2.5.

Atzinīgi vērtējams ir Komisijas lēmums izveidot azartspēļu ekspertu grupu, lai apmainītos ar pieredzi un praksi starp dalībvalstīm, pētītu nelegālas un nelikumīgas azartspēļu izmantošanas radītas problēmas, organizētu specifiskas un aktualizētas apmācības tiesu iestāžu darbiniekiem, labāk informētu patērētājus un palielinātu likumīgo piedāvājumu.

2.6.

Šie pasākumi ir pirmais lietderīgais posms cīņā pret organizatoriem, kas rīkojas nelikumīgi, veicinot krāpšanu, noziedzību un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu.

3.1.

Paziņojumā ir uzsvērta valstu regulējumu daudzveidība un ieteikta rīcība, kas ietver prioritārus valstu un ES pasākumus, dalībvalstu sadarbību un kopdarbu, norādot iespējamus pasākumus un sniedzot ieteikumus, arī attiecībā uz dalībvalstu administratīvo koordināciju un integrāciju.

3.2.

Galvenais mērķis ir ar tiešiem pasākumiem un ieteikumiem dalībvalstīm nodrošināt Eiropas tiesību aktu ievērošanu un īstenošanu valstu regulējumos. Tāpēc Komisija

3.3.

Komisija uzskata, ka dalībvalstu interesēs ir izveidot efektīvu krāpšanas un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas apkarošanas un sporta integritātes aizsardzības politiku cīņai pret sporta pasākumu un sacensību rezultātu sarunāšanu, arī izmantojot pieredzes apmaiņu kibernoziedzības un informātikas tīklu jomā.

4.1.1.

EESK pirmām kārtām pauž lielas bažas par tiešsaistes azartspēļu pieaugošo izplatību un spēļu piedāvājuma nesamērīgo palielināšanos, kas piesaista arvien plašākus iedzīvotāju slāņus un nopietni ietekmē ģimeņu ienākumus. Tāpēc ir jāizveido efektīvs aizsargfiltrs pret dažādiem reklāmas veidiem, galvenokārt televīzijā, tiešsaistē un transportlīdzekļos.

4.1.2.

Azartspēļu starptautisko piedāvājumu piegāde un izmantošana ir saimnieciska darbība, kas ietilpst iekšējā tirgus brīvas aprites sistēmā (LESD 56. pants). Tomēr ar LESD 52. pantu sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības aizsardzības interesēs ir pieļauti ierobežojumi 56. pantā noteiktajai brīvībai sniegt pakalpojumus.

4.1.3.

EESK atgādina, ka dalībvalstīm ir galvenā kompetence organizēt un reglamentēt azartspēles savā teritorijā. Azartspēles ir potenciāli ļoti bīstama darbība patērētājiem un tikpat vilinoša tādiem noziedzīgiem mērķiem kā nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana, ja tās nav pareizi reglamentētas vai ja regulējums netiek stingri piemērots. Šajā saistībā, lai arī saskaņā ar EKL 49. pantu (7) azartspēles ietilpst pakalpojumu brīvas sniegšanas jomā, atšķirības starp valstu tiesību aktiem pašlaik neļauj izveidot ES regulējumu attiecībā uz tiešsaistes azartspēlēm. Atbalstot Komisijas ierosinātās iniciatīvas, jo īpaši dalībvalstu efektīvas sadarbības jomā, EESK tomēr cer, ka dažās jomās (sk. 1.8. punktu) tiks izmantoti efektīvāki instrumenti, ieteicams — direktīvas, lai aizsargātu patērētājus un neaizsargātākās grupas, cīnītos pret nelikumīgiem azartspēļu organizatoriem un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu.

4.1.4.

EESK atgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas apjomīgo judikatūru azartspēļu darbību ierobežojumi var būt pamatoti ar tādām sevišķi svarīgām vispārējām interesēm kā patērētāju aizsardzība, kā arī krāpšanas un iedzīvotāju mudināšanas tērēt pārmērīgus līdzekļus saistībā ar azartspēlēm novēršana (8). Dalībvalstis var sašaurināt vai ierobežot visu vai dažu veidu tiešsaistes azartspēļu pārrobežu pakalpojumu sniegšanu, pamatojoties uz sabiedrības interešu mērķiem ar nolūku nodrošināt aizsardzību saistībā ar azartspēlēm (9).

4.1.5.

Azartspēļu pakalpojumi nav regulēti ar vienotiem ES noteikumiem, un valstu tiesību akti būtiski atšķiras katras valsts kultūras, sociālo un vēsturisko īpatnību dēļ. Dažās valstīs tiešsaistes azartspēles ir aizliegtas, citās ir atļautas tikai dažas azartspēles, savukārt vēl citās pastāv publiska vai privāta organizatora pārvaldīta ekskluzīva monopola režīms. Tā kā trūkst aktualizētu datu par atšķirīgo situāciju valstīs (10), EESK aicina Komisiju apzināt stāvokli dalībvalstīs (veikt kartēšanu).

4.1.6.

Tiesas judikatūrā ir skaidri noteikts, ka dalībvalstis, kas izvēlas kontrolētu nozares liberalizāciju, ar iepriekšēju administratīvu atļauju var likumīgi izveidot atļauju piešķiršanas sistēmu, kas balstīta uz katras valsts objektīviem, pārredzamiem un nediskriminējošiem kritērijiem (11).

4.1.7.

Tā kā tiešsaistes azartspēlēs starp patērētāju un organizatoru nav tiešas saskarsmes, palielinās risks, ka organizatori nodarbojas ar krāpšanu, kaitējot patērētājiem (12). Nelikumīga un tāpēc nekontrolēta azartspēļu piedāvājuma pieejamība rada nopietnus draudus patērētājiem. Tāpēc galvenā garantija un labākais instruments patērētāju aizsardzībai ir dalībvalstu stingri piemēroti pasākumi cīņā pret nelikumīgiem organizatoriem.

4.1.8.

Dalībvalstīm ir brīva izvēle nospraust savas azartspēļu politikas mērķus un noteikt aizsardzības līmeni. Tomēr to uzliktajiem ierobežojumiem jāatbilst Tiesas judikatūras nosacījumiem, un tiem jābūt proporcionāliem, nediskriminējošiem un tādas politikas sastāvdaļai, kuru piemēro sistemātiski un saskaņoti.

4.1.9.

Tā kā atsevišķu dalībvalstu tiesību akti ir atšķirīgi un šobrīd nav iespējams izveidot ES regulējumu par tiešsaistes azartspēlēm, jātuvina valstu regulējumi un jāpalīdz dalībvalstīm panākt spēkā esošo tiesību aktu ievērošanu, lai nodrošinātu lielāku tiesisko noteiktību patērētāju, nepilngadīgo un neaizsargāto grupu aizsardzības, reklāmas un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas jomās. Dalībvalstis jāmudina apmainīties ar labu praksi cīņā pret nelikumīgiem organizatoriem.

4.1.10.

Saskaņā ar subsidiaritātes principu ES ir jāiesaistās, ja tās rīcība uzlabo stāvokli un dalībvalstu regulējuma sistēmām nodrošina pievienoto vērtību. Ņemot vērā nozares specifiku un ar interneta lietošanu saistītās pārmaiņas, EESK uzskata, ka ES rīcībai būtu jāizpaužas kā ilgstošai dalībvalstu sadarbībai un labas prakses veicināšanai cīņā pret nelikumīgiem organizatoriem, kurā nepieciešama starptautiska rīcība.

4.2.1.

ES jāpastiprina kontrole, administratīvā sadarbība un tiešsaistes azartspēlēm piemērojamo tiesību aktu reāla piemērošana, un dalībvalstīm jāsadarbojas, lai sasniegtu šo mērķi.

4.2.2.

Lai veicinātu kontroli, ir svarīgi nodrošināt piekļuvi organizatoru reģistrētajiem personas datiem un to apmaiņu, vienlaikus garantējot datu aizsardzību. Jārosina dalībvalstu administratīvā sadarbība, apmainoties ar vispārīgu informāciju un izmantojot paraugpraksi, lai veicinātu zināšanu un pieredzes apmaiņu un radītu savstarpēju uzticēšanos un ieinteresētību.

4.2.3.

Tiešsaistes azartspēļu informātikas platformu sertificēšana valstu līmenī nodrošina azartspēļu tirgus uzraudzību. Ir būtiski uzlabot dalībvalstu sadarbību un katrā valstī izveidot tiešsaistes azartspēļu regulatīvu iestādi ar konkrētām kompetencēm, kas nodrošina ciešu koordinēšanu ES līmenī.

4.2.4.

Jāizvērtē, vai valstu politikas ir saskaņotas ar ES tiesību aktiem un judikatūru, kā arī licencēšanas shēmu pārredzamība un nediskriminācija. Neatbilstību gadījumā jāuzsāk pienākuma neizpildes procedūras.

4.2.5.

EESK uzskata, ka preventīvie un represīvie pasākumi, ko dalībvalstis līdz šim piemērojušas cīņai pret tiešsaistes azartspēlēm, kuras piedāvā nelicencēti jeb nelikumīgi organizatori, nav pietiekami, lai risinātu šo problēmu. Tāpēc EESK iesaka noteikt valsts pamata regulējumu attiecībā uz principiem, kas nodrošinātu tīmekļa vietņu likumību un pārredzamību un paredz: nelikumīgo tīmekļa vietņu atpazīšanu un iekļaušanu melnajā sarakstā; to tīmekļa vietņu noteikšanu, kas ir atļautas saskaņā ar katras dalībvalsts tiesību aktiem, un iekļaušanu baltajā sarakstā; nelikumīgu tīmekļa vietņu bloķēšanu, slēgšanu, aresta uzlikšanu un likvidēšanu (13); finanšu plūsmu no un uz šādām tīmekļa vietnēm iesaldēšanu; nelikumīgu spēļu komercpaziņojumu un reklāmu aizliegšanu.

4.3.1.

EESK pauž nozēlu, ka tās aicinājums Komisijai un dalībvalstīm izstrādāt iedarbīgus pasākumus efektīvai cīņai pret nelikumīgiem organizatoriem, kas ir vislielākais drauds patērētājiem, Komisijas paziņojumā ir palicis bez atbildes. Tāpēc EESK atkārtoti aicina pēc iespējas ātrāk izstrādāt iedarbīgus pasākumus labas prakses iedibināšanai tādā jomā kā nelikumīgu azartspēļu profilakse un apkarošana.

4.3.2.

Komisija 2013. gadā plāno pieņemt ieteikumu par patērētāju aizsardzību un atbildīgu azartspēļu reklāmu un norāda četras rīcības jomas: panākt, ka patērētāji neizmanto neregulētus un iespējami kaitīgus piedāvājumus; aizsargāt nepilngadīgos, liedzot viņiem piekļūt azartspēļu vietnēm; aizsargāt citas neaizsargātās grupas un novērst tādu veselības traucējumu attīstību, kas saistīti ar azartspēlēm. EESK aicina, lai Komisija pēc katrā dalībvalstī veikta novērtējuma par patērētājiem visbīstamākajiem azartspēļu veidiem ietvertu minētajā ieteikumā labu praksi tādās jomās kā cīņa un pret nelikumīgām azartspēlēm un to profilakse.

4.3.3.

EESK atzinīgi vērtē paziņojumā pievērsto uzmanību patērētāju aizsardzībai un neaizsargāto personu grupām, arī saistībā ar reklāmu un azartspēļu atkarību. Šajā saistībā EESK uzstāj, ka ir jāizstrādā paaugstināta aizsardzības līmeņa pasākumi, un norāda, ka paredzētie instrumenti ir pārāk vāji, tāpēc iesaka izveidot saistošākus instrumentus. Pieejamais nelikumīgo azartspēļu piedāvājums, kas pēc būtības ir nekontrolējams un bīstams, ir lielākie draudi patērētājiem, tāpēc EESK prasa katrā dalībvalstī izstrādāt stingrus noteikumus, lai cīnītos pret nelikumīgiem organizatoriem, kuri neievēro valsts tiesību aktus, kas ir galvenā un labākā garantija patērētāju aizsardzībai.

4.3.4.

Komisijas rīcības galvenajam mērķim jābūt nodrošināt to, ka dalībvalstis pilnībā īsteno savas kompetences un atbildību un ka visā ES un visiem organizatoriem, kuriem ir atļauts piedāvāt šāda veida pakalpojumu, tiek noteikts tāds tiesiskais regulējums, ar kuru novērš problemātiskus azartspēļu veidus un nosaka vecuma ierobežojumus attiecībā uz piekļuvi jebkurai azartspēlei; ar kuru ir aizliegtas azartspēles uz kredīta bīstamākajos azartspēļu un derību veidos (tiešsaistes kazino, starpības derības, betting exchange) un reklāmas veidi, kuru mērķauditorija ir nepilngadīgie un neaizsargātas grupas.

4.3.5.

EESK aicina Komisiju un dalībvalstis savā teritorijā efektīvi un stingri cīnīties pret nelikumīgu spēļu piedāvājumu. Komiteja aicina dalībvalstis izmantot tādus pasākumus kā melnais saraksts un nelikumīgu tīmekļa vietņu bloķēšana, drošu un izsekojamu maksāšanas veidu noteikšana, finanšu darījumu iesaldēšana, kā arī nelikumīgas reklāmas pilnīgs aizliegums. Šajā saistībā jāuzsver, ka šo pasākumu efektivitāte lielā mērā ir atkarīga no to piemērošanas kopumā, kas stiprina to ietekmi uz nelikumīgiem organizatoriem.

4.3.6.

Katrā dalībvalstī ir vēlams izveidot regulatīvu iestādi, kurai ir konkrētas pilnvaras uzraudzīt un nodrošināt Eiropas un valstu tiesību aktu par patērētāju aizsardzību un cīņu pret nelikumīgām azartspēlēm īstenošanu. Valstu regulatīvo iestāžu esamība ir priekšnoteikums efektīvai koordinācijai un administratīvajai sadarbībai. Dalībvalstīm jāuzrauga, lai to regulatīvā sistēma, kurā ņemtas vērā valstu īpatnības un tiesiskais regulējums, būtu spējīga nodrošināt iepriekš minētā īstenošanu. EESK sagaida, ka katra dalībvalsts uzticēs savai regulatīvajai iestādei uzdevumu noteikt kritērijus atļauju piešķiršanai savā tirgū.

4.3.7.

Eiropas Savienības patērētājiem jārada apstākļi, lai viņi ikvienā dalībvalstī varētu atšķirt nelikumīgu azartspēļu tīmekļa vietnes no likumīgu azartspēļu tīmekļa vietnēm, arī tāpēc, lai varētu iesniegt sūdzības. Šajā saistībā EESK iesaka visām dalībvalstīm likt visiem organizatoriem, kuriem ir atļauts piedāvāt tiešsaistes azartspēles, savā tīmekļa vietnē redzamā vietā un pastāvīgi izvietot no valsts regulatīvās iestādes saņemtās atļaujas numuru un apzīmējumu, kas norāda, ka organizatoram ir licence attiecīgajā dalībvalstī.

4.3.8.

EESK aicina izveidot visplašākās normatīvās garantijas nepilngadīgo aizsardzībai, kas paredz atbilstošus vecuma noteikšanas instrumentus un nodrošina, ka organizatori veic efektīvu kontroli. Vecāki jāinformē par interneta lietošanas riskiem un programmu filtrēšanu mājās. Līdzvērtīgas garantijas jāizveido tādu neaizsargātu personu aizsardzībai, kuras daudz laika pavada mājās — pensionāri, mājsaimnieces un bezdarbnieki.

4.3.9.

Pašreizējā krīze aizvien lielākam skaitam cilvēku ir pamudinājums spēlēt tiešsaistes azartspēles, radot ilūziju, ka ekonomiskās problēmas var atrisināt ar viegli gūtiem laimestiem, bet tas rada lielu garīgā līdzsvara apdraudējumu, jo izraisa atkarību un apmātības virzītu uzvedību. Lai cīnītos ar šiem veselības traucējumiem, EESK iesaka daļu no azartspēļu ieņēmumiem ieguldīt informēšanas kampaņās, kā arī pret azartspēļu atkarību vērstos profilakses un terapeitiskos pasākumos.

4.3.10.

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas ieceri pieņemt ieteikumu par atbildīgu azartspēļu reklāmu, papildinot Negodīgas komercprakses direktīvu, lai ļautu patērētājiem saņemt pareizu informāciju, kaut arī tā uzskata, ka ir vajadzīgs iedarbīgāks un saistošāks instruments. EESK uzsver, ka rīcībai šajā jomā jāietver tādi pret nelikumīgiem organizatoriem vērsti pasākumi kā reklamēšanās aizliegums tiem organizatoriem, kas piedāvā spēles bez licences, ko izdevusi tās valsts regulatīvā iestāde, kurā atrodas patērētājs.

4.3.11.

Jāatrod pareizs līdzsvars starp prasību kontrolēti paplašināt atļautu azartspēļu izplatību — lai sabiedrībai kļūtu pievilcīgs azartspēļu piedāvājums likumīgos kanālos — un nepieciešamību pēc iespējas samazināt azartspēļu atkarību.

4.3.12.

Reklāmai būtu jākļūst atbildīgākai un labāk regulētai, galvenokārt, lai aizsargātu nepilngadīgos, ne tikai tāpēc, ka tā ir ļoti bīstama veselībai, īpaši garīgajai veselībai, bet arī kropļojoša un maldinoša, jo sabiedrībai liek domāt, ka spēlēt tiešsaistes azartspēles ir “normāli”, un tādējādi veicina neveselīgu sociālo uzvedību.

4.3.13.

EESK norāda, ka, neraugoties uz projektu Alice Rap  (14), vēl nav pieejami konkrēti dati par dažādu ar azartspēlēm saistītu veselības traucējumu apjomu un veidiem. Komiteja uzsver nepieciešamību pastāvīgi uzraudzīt atkarības un saistītos veselības traucējumus, lai iegūtu pietiekamus datus, kas ļautu valsts un ES likumdevējiem izstrādāt efektīvus un mērķtiecīgus pasākumus, lai cīnītos ar šo problēmu un to novērstu.

4.4.1.

Problēmas, kas saistītas ar to personu atpazīšanu, kuras iesaistās tiešsaistes azartspēlēs lielu zaudējumu un lielu laimestu gadījumos un attiecīgi varētu slēpt nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas darbības, jārisina, personas iepriekš identificējot un izveidojot atsevišķu azartspēļu kontu katram spēlētājam.

4.4.2.

Identitātes zādzības ir izplatīta problēma, kas ir saistīta ne tikai ar tiešsaistes azartspēlēm, bet arī ar visu datu apstrādes un apmaiņas sistēmu interneta un telemātiskajā vidē.

4.4.3.

Nejaušās atlases skaitļa ģeneratoriem (Random Number Generator) jābūt stingri sertificētiem, lai tie atbilstu neparedzamības principam un vienlaikus piedāvātu drošību, ka izveidotā kombinācija ir vienīgā iespējamā un to nav iespējams viltot. Tas ļautu aizsargāt spēlētājus un ievērot dalībvalstu noteiktos standartus attiecībā uz laimestiem.

4.4.4.

Lai palielinātu tiešsaistes azartspēlēs izmantoto programmatūru drošību, EESK iesaka ieviest ES kopēju obligāto sertificēšanu, ko veic specializētas ārējas struktūras, kuras piemēro vienus parametrus un standartus, arī lai noteiktu nelikumīgas azartspēles ārzonās un tās apgrūtinātu.

4.4.5.

Viens no aizsardzības veidiem attiecībā uz piekļuvi azartspēlēm var būt IP adrešu (Internet Protocol Address) noteikšana. Ja persona pieslēdzas spēles sistēmai valstī, izmantojot citu valstu IP sistēmas, tehniski ir iespējams spēli bloķēt.

4.4.6.

Tā kā tiešsaistes azartspēles ir saistītas ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un krāpšanas problēmām, ir vēlams sabiedriskās kārtības aizsardzības iestādēm nodrošināt piekļuvi lielajam organizatoru reģistrēto plūsmu un datu apjomam, lai tos varētu sasaistīt ar citiem datiem un veicināt kontroli.

4.5.1.

Derības saistībā ar sporta pasākumu un sacensību rezultātu sarunāšanu ir īpašs krāpšanas veids, kas ir pretējs sporta klubu, fanu, patērētāju un likumīgo azartspēļu organizatoru interesēm.

4.5.2.

Komisija atbalsta EESK ieteikumu par to, ka ir jāizveido visu ieinteresēto personu centienu koordinācijas sistēma, lai visaptveroši risinātu šo problēmu un novērstu resursu pārklāšanos, un uzsver ciešākas sadarbības nepieciešamību starp derību organizatoriem, sporta organizācijām un kompetentajām iestādēm, tostarp valsts un starptautisko azartspēļu regulatīvajām iestādēm.

4.5.3.

EESK atkārto ieteikumu izveidot sistēmu, kas neaprobežojas tikai ar ziņojumu apkopošanu par aizdomām attiecībā uz konkrētu sporta pasākumu, bet arī veic aizsardzības, izglītošanas un piespiedu pasākumus, ar kuriem var efektīvi cīnīties pret šo problēmu.

4.5.4.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu līdz 2014. gadam pieņemt ieteikumu par labu praksi profilaksē un cīņā pret derībām ar rezultātu sarunāšanu, lai arī tā uzskata, ka izvēlētais normatīvais instruments ir nepietiekams. Rezultātu sarunāšana ir sporta sacensību vienlīdzības principa pārkāpums, un tas tiek uzskatīts par noziegumu visās dalībvalstīs, tomēr ir reģistrēts šādu nelikumīgu un aizdomīgu darbību pieaugums. Tāpēc cīņā pret rezultātu sarunāšanu ir jāizstrādā ietekmīgāki pasākumi, izmantojot dalībvalstu instrumentus, kompetences un resursus, kas darbotos savstarpējā sinerģijā un sinerģijā ar ES.

4.5.5.

EESK aicina dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, korupciju sportā, rezultātu sarunāšanu un manipulēšanu ar sporta rezultātiem atzīt par noziegumu, par kuru piemērojamas sankcijas, un aicina Komisiju vienoties ar dalībvalstīm par šo sodāmo pārkāpumu kopīgu definīciju.

19.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 271/55

1.1.1.

Eiropā pašreiz ir smaga ekonomikas un sociālā krīze, kuras sekas skar visus sabiedrības līmeņus.

1.1.2.

Uzņēmumu dzīvotspējas veicināšana ir viens no pasākumiem, ko Eiropas Savienība noteikusi krīzes pārvarēšanai. Bankrota sekas ne tikai negatīvi ietekmē attiecīgos uzņēmumus; tās ir daudz plašākas un skar dalībvalstu ekonomiku kopumā un jo īpaši iedzīvotājus – nodokļu maksātājus, darba ņēmējus un darba devējus.

1.1.3.

EESK atbalsta Komisijas paziņojumā izvirzītos mērķus, tomēr uzskata, ka tajā minētā “otrā iespēja” būtu jādod tiem uzņēmējiem, kuri ir ņēmuši vērā iepriekšējo neveiksmīgo pieredzi un spēj atjaunot uzņēmējdarbību, balstoties uz pārdomātu uzņēmējdarbības projektu.

1.1.4.

Komiteja atbalsta arī priekšlikumu regulai, bet pauž nožēlu, ka tā nav pietiekami vērienīga.

1.1.5.

Ir vajadzīgs vairāk pārdomu un konkrētu pasākumu, lai aizsargātu kreditoru tiesības, vienlaikus cenšoties nodrošināt uzņēmēju un darba ņēmēju interešu līdzsvarotību, lai veicinātu uzņēmumu pārstrukturēšanu, novērstu labvēlīgākās tiesas izvēles (forum shopping) iespēju un lai uzlabotu uzņēmumu grupu maksātnespējas procedūru koordinēšanu.

1.2.1.

EESK uzskata, ka iespējamie risinājumi uzņēmumu maksātnespējas tiesību saskaņošanai ir interesanti, tomēr pauž nožēlu, ka paziņojumā trūkst efektīva risinājuma, lai pārvarētu ekonomikas un sociālo krīzi, kas skar ES uzņēmumus un iedzīvotājus.

1.2.2.

Komiteja priekšroku dod jēdzienam “jauns sākums” (Fresh start) saskaņā ar ASV maksātnespējas tiesību galveno koncepciju, nevis Komisijas atbalstītajam “otrās iespējas” jēdzienam. Komiteja aicina pārdomāt šā jēdziena pārņemšanas iespēju ES maksātnespējas tiesībās.

1.2.3.

Komiteja uzskata, ka efektīvāka aizsardzība būtu jāparedz darba ņēmējam un jāatzīst tam priviliģēta kreditora statuss.

1.2.4.

Pārdomās jāiekļauj arī jautājums par neatbilstīgu atbalstu grūtībās nonākušiem uzņēmumiem, un šajā sakarā EESK uzsver, ka par nepamatota atbalsta piešķiršanu atbildīgas var būt ne tikai bankas, bet arī citas personas. Tāpēc Komitejai aicina Komisiju pienācīgi izvērtēt šos aspektus.

1.2.5.

Komiteja uzskata, ka maksātnespējas tiesības nav vēlams saistīt ar krimināltiesībām, jo tas palielinātu maksātnespējas procedūru tiesvedību un pagarinātu lietu izskatīšanas termiņus.

1.2.6.

Komiteja uzskata, ka sistemātiska vēršanās tiesu iestādēs nebūtu labākais risinājums. Komiteja aicina Komisiju apsvērt ideju par jaunu struktūru izveidi; piemēram, ar ekonomikas jomu saistītas struktūras, kurām būtu daudzdisciplinārs (ekonomikas, finanšu, juridiskais) sastāvs, varētu labāk izprast situāciju un ātrāk rīkoties, lai uzņēmumiem palīdzētu pārvarēt finansiālās grūtības.

1.2.7.

Visbeidzot, Komiteja aicina Komisiju izvērtēt Eiropas Parlamenta 2011. gada 11. oktobra rezolūcijā (1) iekļautos priekšlikumus par likvidatora statusa saskaņošanu.

1.3.1.

EESK atbalsta priekšlikumu regulai, kaut arī tas attiecas vienīgi uz procedūras noteikumiem, un tā mērķis nav saskaņot valstu tiesības, ko piemēro uzņēmumu maksātnespējas gadījumos.

1.3.2.

Komiteja atzinīgi vērtē dalībvalstīm noteikto obligāto prasību uzlabot noteikumus par pārrobežu maksātnespējas lietās pieņemto tiesas nolēmumu publiskošanu elektroniskā reģistrā, kā arī valstu maksātnespējas reģistru savstarpējo savienojamību.

1.3.3.

Vienlaikus Komiteja aicina Komisiju raudzīties, lai tulkošanas apjoms, izmaksas un termiņi nepalēninātu maksātnespējas procedūras, jo tās būs veiksmīgas tikai tad, ja šīs procedūras īstenos ātri.

1.3.4.

Komiteja atbalsta pārmērīgu parādsaistību civiltiesisko procedūru integrēšanu, taču vienlaikus jānodrošina, ka tas nekaitē individuālajiem parādniekiem. Uzņēmumu tiesībām, kas paredzētas tirdzniecības prasību apmierināšanai, pēc būtības ir zemāks aizsardzības līmenis nekā patērētāju tiesībām. Komiteja iesaka Komisijai būt ļoti uzmanīgai šā jautājuma risināšanā.

1.3.5.

Visbeidzot, Komiteja aicina Komisiju raudzīties, lai deleģēšanas procedūrā, ko izmanto regulas pielikumu grozīšanas nolūkā, tiktu ņemts vērā LESD 290. pants un tiesu prakse saistībā ar jēdzienu “galvenie pasākumi”.

2.1.1.

Tiesību aktu kopumā ietvertās iniciatīvas ir daļa no pasākumiem, ko ES paredzējusi īstenot, lai pārvarētu ekonomikas un sociālo krīzi, kas skar ES uzņēmumus un iedzīvotājus. Šo iniciatīvu mērķis ir veicināt uzņēmumu dzīvotspēju un uzņēmējiem maksātnespējas gadījumā sniegt otru iespēju.

2.1.2.

Eiropas Komisija izvēlējusies metodi, ar kuru paredzēts grozīt Padomes 2000. gada 29. maija Regulu (EK) Nr.1346/2000 (2) – tā dēvēto “Maksātnespējas regulu”, kas galvenokārt attiecas uz starptautisko privāttiesību noteikumiem, ko piemēro maksātnespējas pārrobežu procedūrām, un sākt apspriešanos, balstoties uz paziņojumu “Jauna Eiropas pieeja neveiksmīgai uzņēmējdarbībai un maksātnespējai”.

2.1.3.

EESK ir nolēmusi paust savu nostāju par abiem dokumentiem vienā atzinumā.

2.2.1.

Pamatojoties uz secinājumu, ka 2000. gada 29. maija“Maksātnespējas regula” ir novecojusi, un ņemot vērā, ka šajā regulā apzināti pieci būtiski trūkumi (4), Komisija ierosina to pārskatīt.

2.3.1.

Komisija pamatoti secina, ka tās 2012. gada 12. decembra priekšlikums regulai tikai aktualizē 2000. gada 29. maija“Maksātnespējas regulu”, un tajā vienīgi apskatīti jautājumi, kas saistīti ar procedūru noteikumu atzīšanu un saskaņošanu koordinēšanu attiecībā uz maksātnespējas gadījumiem vienas valsts ietvaros, neparedzot to valstu tiesību saskaņošanu pēc būtības, ko uzņēmumiem piemēro maksātnespējas gadījumos.

2.3.2.

Lai mēģinātu šo trūkumu novērst, Komisijas paziņojumā ierosinātas iespējas, kā efektīvāk saskaņot uzņēmumu maksātnespējas tiesības, ņemot vērā, ka tās attiecas vienīgi uz pārrobežu maksātnespējas gadījumiem.

3.1.1.

Tās pamatā ir nepieciešamība sniegt otro iespēju uzņēmējiem un saglabāt darba vietas.

3.1.2.

EESK uzskata, ka uzņēmumu bankrots un uzņēmumu dibināšana citur ir ekonomikas aprites cikla un tirgus dinamikas sastāvdaļa. Tāpēc būtu nepareizi to uzskatīt par negatīvu parādību, kas noteikti ir jānovērš.

3.1.3.

No šāda viedokļa EESK uzskata, ka Komisijas minētā “otrā iespēja” būtu jādod tiem uzņēmējiem, kuri ir ņēmuši vērā iepriekšējo neveiksmīgo pieredzi un spēj atjaunot uzņēmējdarbību, balstoties uz pārdomātu uzņēmējdarbības projektu.

3.1.4.

Komiteja arī norāda, ka uzņēmuma bankrotam var būt gan iekšēji iemesli, piemēram, slikta vadība, gan ārēji iemesli, kas saistīti ar pārmērīgu un neatbilstīgu regulējumu. Tāpēc zināmā mērā par bankrotu atbildīga ir arī valsts, jo tai ir gan likumdevēja funkcija, gan līgumslēdzējas pilnvaras publiskā iepirkuma jomā (5).

3.1.5.

Komiteja priekšroku dod jēdzienam “jauns sākums” (Fresh start) saskaņā ar ASV maksātnespējas tiesību galveno koncepciju (6), nevis Komisijas atbalstītajam “otrās iespējas” jēdzienam. Fresh start – pēc savas būtības kultūras, nevis juridiska koncepcija – paredz, ka zināmos apstākļos parādnieks tiek atbrīvots no personīgas atbildības par saviem parādiem. Tas ļauj izvairīties no procedūras, kurā tiesa pieņem nolēmumu par uzņēmuma bankrotu, un parādnieks tādējādi var sākt jauna projekta īstenošanu un netiek uzskatīts par bankrotējušu.

3.1.6.

No paziņojuma savukārt var saprast, ka “otrā iespēja” nozīmē darbības turpināšanu. Taču, pēc EESK domām, nebūtu lietderīgi mākslīgi uzturēt ekonomikas struktūrā uzņēmumus, kādi tie ir, dodot tiem “otro iespēju”, ja pieredze liecina, ka izvēlētais modelis nav piemērots.

3.1.7.

Šāds pasākums negatīvi ietekmētu arī kreditoru un piegādātāju uzticēšanos un galarezultātā kaitētu ekonomikas dalībnieku godīgai konkurencei.

4.1.1.

Valstu tiesību atšķirības maksātnespējas jomā rada neizdevīgus konkurences apstākļus, īpaši uzņēmumiem, kas veic pārrobežu darbību, un tas varētu kavēt ekonomikas atveseļošanu.

4.1.2.

Šāda noteikumu daudzveidība rosina izvēlēties labvēlīgāko tiesu un līdz ar to vājina iekšējā tirgus stāvokli.

4.1.3.

EESK pievienojas Eiropas Parlamenta aicinājumam (7) saskaņot atsevišķas maksātnespējas tiesību jomas.

4.1.4.

Arī EESK prasa, lai Komisija saskaņā ar LESD 50. pantu, 81. panta 2. daļu vai 114. pantu iesniegtu vienu vai vairākus tiesību aktu priekšlikumus efektīvam ES uzņēmumu maksātnespējas regulējumam, neaprobežojoties vienīgi ar privāto starptautisko tiesību procesuālajiem noteikumiem.

4.1.5.

Maksātnespējas sekas ne tikai negatīvi ietekmē attiecīgos uzņēmumus; tās ir daudz plašākas un skar dalībvalstu ekonomiku kopumā un jo īpaši iedzīvotājus – nodokļu maksātājus, darba ņēmējus un darba devējus.

4.2.1.

Kolektīvo procedūru sākotnējais mērķis neiespaidot kreditoru prasījumu izpildi pakāpeniski pārorientēts uz mērķi nodrošināt uzņēmuma darbības nepārtrauktību, darba vietu saglabāšanu un parādu nomaksu. Jaunākā tendence Eiropas likumdošanā ir novērst problēmas uzņēmumos pirms tie pārtrauc maksājumus.

4.2.2.

Kolektīvās procedūras uzsākšana pret parādnieku rada bažas kreditoram, jo viņš nezin, vai izdosies atgūt parādu. Pirmā problēma saistīta ar to, ka kolektīvās procedūras uzsākšana nereti nozīmē, ka pret parādnieku nevar celt prasību par parādsaistībām, kas radušās pirms nolēmuma par procedūras sākšanu, un ka tiek apturēta uzsāktā tiesvedība. Katram kreditoram likumā noteiktā termiņā ir jādeklarē pieprasītā parāda summa (8).

4.2.3.

Otrā problēma kreditoram rodas gadījumos, kad aktīvu apjoms nav pietiekams. Praksē kolektīvās procedūras laikā kreditoriem bieži vien ierosina izvēlēties vai nu tūlītēju maksājumu, atsakoties no nozīmīgas parāda summas daļas, vai parāda pakāpenisku nomaksu noteiktā laika periodā.

4.2.4.

Kreditoram ideālais risinājums ir novērst jebkuru maksātnespējas iespēju, piemēram, līgumu slēdzot, atsevišķiem darījumiem paredzēt nodrošinājumu, pieprasot garantijas no trešās puses (9), pieprasot depozītus, ķīlas vai hipotēkas attiecībā uz uzņēmuma aktīviem (10).

4.3.1.

Uzņēmuma bankrots pirmām kārtām skar tā darbiniekus. Ne vienmēr viņu darba alga ir izmaksāta pirms maksātnespējas pieteikšanas, un šādā nestabilā situācijā viņu personīgais finansiālais stāvoklis ir sarežģīts.

4.3.2.

Uzsākot kolektīvo procedūru, parasti ievēlē darba ņēmēju pārstāvi, kura uzdevums ir pārbaudīt informāciju par neizmaksātajām darba algām. Līdzās tradicionālajām darba ņēmēju pārstāvības struktūrām uzņēmumā šis pārstāvis ir starpnieks informācijas apmaiņā starp personālu, tiesu un procedūrā iesaistītajiem dalībniekiem.

4.3.3.

Pirms kolektīvās procedūras uzsākšanas darba ņēmējiem neizmaksātās summas jāiekļauj uzņēmuma pasīvos. Taču valstu likumdošanas un prakses atšķirību dēļ šis vispārējais pasākums netiek pienācīgi īstenots. Tā kā nav saskaņoti noteikumi par kreditoru prasījumu apmierināšanas secību, darba ņēmēji nav droši par kolektīvo procedūru rezultātu.

4.3.4.

Pēc EESK domām, darba ņēmējiem vajadzīga efektīvāka aizsardzība un ir jāatzīst, ka tiem ir priviliģēta kreditora statuss; tāpēc Komiteja uzskata, ka būtu vēlams saskaņot darba ņēmēju aizsardzību.

4.4.1.

Atsevišķu finanšu iestāžu komercprakse var veicināt atbalstu uzņēmumiem, kuru stāvokli nav iespējams uzlabot. Tādējādi tiek radīts priekšstats, ka uzņēmums ir maksātspējīgs; tas kaitē godīgai konkurencei tirgū un negatīvi ietekmē banku nozares tēlu.

4.4.2.

EESK uzsver, ka par nepamatota atbalsta piešķiršanu var būt atbildīgas ne tikai bankas, bet arī citas personas, to skaitā valsts. Piemēram, valstu tiesneši uzskata, ka daļa vainas jāuzņemas arī dažiem piegādātājiem vai uzņēmuma klientiem, jo ar savu attieksmi tie nepamatoti atbalsta uzņēmuma darbību, labi zinādami, ka tā stāvokli nav iespējams uzlabot.

4.4.3.

Uzņēmumu maksātnespējas tiesību saskaņošanā pienācīgi jāņem vērā arī iepriekšminētie faktori.

4.5.1.

Lielākajai daļai uzņēmumu bankrotu ir objektīvi iemesli, kas nekādi nav saistīti ar to vadītāju krāpniecisku darbību.

4.5.2.

Tomēr krāpnieciska bankrota gadījumus nedrīkst ignorēt. Komisija paziņojumā (11), pievēršas jautājumu par krāpniecisku bankrotu un iesaka nošķirt godīgus un negodīgus bankrotus. Komisija uzskata, ka gadījumā, ja parādnieks tīši nepilda vai bezatbildīgi pilda savas juridiskās saistības, viņam piemēro civiltiesiskas vai kriminālsankcijas. Šajā saistībā vajadzētu paātrināt likvidācijas procedūras godīga bankrota gadījumā.

4.5.3.

EESK ir pārliecināta, ka sanācijas termiņa saskaņošana un pietiekami īss termiņš būtu piemērots risinājums, jo īpaši darba ņēmēju interesēs, taču atturīgi vērtē likvidācijas procedūru sadalījumu atkarībā no uzņēmumu vadītāju godīguma pakāpes, jo tas palielinātu maksātnespējas procedūru tiesvedību, padarītu tās krimināltiesiskas un pagarinātu lietu izskatīšanas termiņus.

4.5.4.

Šāda maksātnespējas tiesību sasaiste ar krimināltiesībām nav vēlama. Pēc EESK domām, atsevišķā maksātnespējas procedūras posmā jānosaka, vai konkrētais bankrota gadījums ir negodīgs vai ne.

5.1.

EESK atzinīgi vērtē regulas darbības jomas paplašināšanu, iekļaujot tajā jaukta tipa procedūras, procedūras pirms maksātnespējas, parāda dzēšanas procedūras, kā arī citas ar privātpersonu maksātnespēju saistītas procedūras.

5.2.

Komiteja pauž gandarījumu, ka tajā precizēti apstākļi, kad var atspēkot pieņēmumu, ka galvenais interešu centrs atbilst juridiskajai adresei.

5.3.

Pozitīvi vērtējama arī procedūras uzlabotā kārtība, kurā precizēts, ka tiesu, kas sāk maksātnespējas procedūras, piekritībā ir izskatīt prasības, kas tieši izriet no maksātnespējas procedūrām vai ir cieši saistītas ar tām, piemēram, atcelšanas prasības.

5.4.

Par uzlabojumiem regulā uzskatāmi arī šādi aspekti: sekundārās procedūras ne vienmēr ir likvidācijas procedūras; šo procedūru sākšanu ir iespējams atteikt, ja tās nav nepieciešamas vietējo kreditoru interešu aizsardzībai; ciešāka sadarbība starp galvenajām un sekundārajām procedūrām.

5.5.

Komiteja par noderīgiem uzskata arī ierosinājumus par dalībvalstīm noteikto obligāto prasību uzlabot noteikumus par pārrobežu maksātnespējas lietās pieņemto tiesas nolēmumu publiskošanu visiem pieejamā elektroniskā reģistrā, kā arī valstu maksātnespējas reģistru savstarpējo savienojamību.

5.6.

Tomēr EESK pauž bažas par tulkošanas apjomu, izmaksām un termiņiem un atgādina, ka maksātnespējas procedūras varēs veiksmīgi īstenot tikai tad, ja tās īstenos ātri.

5.7.

Visbeidzot, Komiteja atzinīgi vērtē pienākumu vienas uzņēmumu grupas pārstāvju maksātnespējas procedūrās iesaistītajiem likvidatoriem un tiesām sadarboties, jo tādējādi likvidatoriem tiek dota iespēja efektīvāk veikt savus pienākumus.

6.1.

EESK vēlas noskaidrot, kā tiks koordinēta 2012. gada 12. decembra Regula (EK) Nr. 1215/2012 (12), ar kuru paredzēts aizstāt Regulu (EK) Nr. 44/2001 par valsts tiesu jurisdikciju, t. s., regulu “Brisele I”, un spriedumu ietekme Eiropas Savienībā. Komiteja vēlas noskaidrot, vai Maksātnespējas regulas priekšlikuma 6. apsvērumā pietiekami paskaidrots kompetences sadalījuma kritērijs, kas izriet no judikatūras Gourdain lietā (13). Šķiet, ka šajā judikatūrā sniegts pārāk ierobežots skaidrojums, jo dažām darbībām, uz kurām attiecas regula “Brisele I”, maksātnespējas procedūrā ir izšķiroša nozīme. Piemēram, lai noteiktu parādnieka aktīvu apmēru, noteicošais faktors ir tas, vai tiek piemērota īpašumtiesību saglabāšanas klauzula vai ne. Ņemot vērā izvirzīto mērķi glābt grūtībās nonākušus uzņēmumus, šis ir svarīgs jautājums, jo aktīvu atjaunošana ir priekšnoteikums, lai veiksmīgi īstenotu grūtībās nonākušu uzņēmumu sanāciju.

6.2.

Attiecībā uz likvidatoru sadarbību Komisija būtu varējusi ierosināt izmaiņas 31. pantā, aktīvāk rosinot pieņemt likvidatoru vienošanās protokolus. Likvidatoru statusa atšķirības dalībvalstīs ir šķērslis viņu profesionālajai sadarbībai.

6.3.

Likvidatoru un tiesu iestāžu savstarpējā saziņa galvenokārt jāorientē uz inventāru, parādnieka pasīviem, prasījumu iesniegšanu un pārbaudi, kā arī saskaņotu kolektīvo procedūru kreditoriem, kuri iekļauti sarunu rezultātā pieņemtajos plānos.

6.4.

Visbeidzot, EESK norāda, ka Komisija paredz izmantot deleģēšanas procedūru, lai grozītu regulas pielikumus, lai gan tajos, šķiet, ietverti “galvenie pasākumi”, piemēram, kolektīvā procedūra un to personu saraksts, kas veic likvidatora funkcijas.

7.1.

Maksātnespējas kritēriji ir jāsaskaņo. Dažās dalībvalstīs maksātnespējas procedūru uzsāk tikai tad, ja parādnieks atzīts par maksātnespējīgu, savukārt citās valstīs “tuvākajā laikā iespējamā” maksātnespēja ir pietiekams kritērijs.

7.2.

Šādas atšķirības veicina labvēlīgākās tiesas izvēles iespēju, un tāpēc tās ir jānovērš.

7.3.

Tiesiskās noteiktības labad ir jāsaskaņo arī noteikumi par prasījumu iesniegšanu.

8.1.

Komiteja atbalsta Komisijas priekšlikumu par jaunu 9. apsvērumu (14).

8.2.

2000. gada 29. maija“Maksātnespējas regulas” 9. un 10. apsvēruma formulējums ir piemērots šim mērķim (15).

8.3.

Taču jānodrošina, lai šī integrēšana nekaitētu individuālajiem parādniekiem. Uzņēmumu tiesībām, kas paredzētas tirdzniecības prasību apmierināšanai, pēc būtības ir zemāks aizsardzības līmenis nekā patērētāju tiesībām. Tāpēc Komiteja aicina Komisiju būt ļoti uzmanīgai šā jautājuma risināšanā.

8.4.

Komiteja aicina Komisiju apsvērt arī privātpersonu maksātnespējas tiesību saskaņošanas iespēju, ņemot vērā patērētāju intereses.

9.1.

Likvidatora statusa un pilnvaru atšķirības dažādās valstīs traucē iekšējā tirgus efektīvai darbībai, radot nevajadzīgus sarežģījumus maksātnespējas pārrobežu procedūrās (16).

9.2.

Uzņēmumu interesēs un ekonomikas atveseļošanas nolūkā nekavējoties jāsaskaņo likvidatora pilnvaru un pienākumu vispārējie aspekti. EESK atbalsta Eiropas Parlamenta ieteikumus (17) šādiem iespējamiem risinājumiem:

9.3.

Tāpēc Komisijai būtu jāpaplašina priekšlikuma regulai 31. pantā paredzēto pasākumu klāsts, kas aprobežojas ar procedūras apturēšanu un sadarbību starp likvidatoru galvenajā procedūrā un likvidatoru sekundārajā procedūrā.

10.1.

Plašāk izmantojot sarunu procedūras, varētu ātrāk un efektīvāk īstenot uzņēmumu pārstrukturēšanas plānus.

10.2.

Eiropas Savienībā parasti vērojamais ārpustiesas izlīgumu procedūras vidējais ilgums un to veiksmīgas atrisināšanas gadījumu skaits liecina par labu šādas pieejas izvēlei.

10.3.

Turklāt EESK uzskata, ka sistemātiska vēršanās tiesu iestādēs ne vienmēr ir labākais risinājums.

Komiteja atbalsta ideju par jaunu struktūru izveidi, piemēram, ar ekonomikas jomu saistītas struktūras, kuru daudzdisciplinārais (ekonomikas, finanšu, juridiskais) sastāvs labāk izprastu situāciju un ātrāk rīkotos, lai palīdzētu uzņēmumiem pārvarēt finansiālās grūtības.

10.4.

Šāda sistēma jau darbojas vairākās valstīs un to varētu piemērot visās dalībvalstīs.

10.5.

Visbeidzot, būtu vēlams, ka Komisija periodiski publicē statistikas datus par maksātnespējas gadījumiem, uz kuriem attiecas Maksātnespējas regula, lai tādējādi novērtētu ieviestās sistēmas efektivitāti.

—

pārāk ierobežota darbības joma;

—

“parādnieka galveno interešu centra” jēdziena nekonsekventas piemērošanas dēļ joprojām ir iespējams izvēlēties labvēlīgāko tiesu;

—

galvenās un sekundārās maksātnespējas procedūras saskaņotības trūkums;

—

maksātnespējas procedūru nepietiekama publiskošana;

—

juridiskais vakuums attiecībā uz starptautisko uzņēmumu maksātnespēju;

—

Lai priekšlikumā Padomes regulai par maksātnespējas procedūrām ierosinātu novērst piecus iepriekšminētos trūkumus, Komisija izmantojusi 2012. gada 29. martā uzsāktās publiskās apspriešanās laikā saņemtās 134 atbildes, Haidelbergas un Vīnes universitāšu veiktā salīdzinošo tiesību pētījuma secinājumus un ietekmes novērtējumu par dažādām reformas iespējām.

19.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 271/61

1.1

EESK atzinīgi vērtē izskatāmo paziņojumu un tā mērķus, kuri, pēc Komitejas domām, ir pelnījuši īpašu uzmanību un komentārus.

1.2

EESK atbalsta Komisijas nostāju par stingrāku regulējumu, ar ko faktiski aizliegtu un noteiktu brīdinājuma un preventīvas sankcijas atsevišķām uzziņu sabiedrību agresīvas pārdošanas prakses metodēm.

1.3

Ņemot vērā acīmredzamo steidzamību nekavējoties pieņemt nostāju šajā jautājumā, kā arī minētās prakses apmērus un nopietnās sekas Eiropas Savienības (ES) ekonomikā, EESK atzinīgi vērtē to, ka Komisija jau tagad iesniegusi tiesību akta priekšlikumu, kas vērsts vienīgi uz šo jautājumu un balstīts uz ietekmes novērtējumu.

1.4

EESK uzskata, ka šajā nolūkā būtu jāpieņem pamatregula, kuru varētu īstenot ar deleģētajiem aktiem, jo tādējādi varētu panākt vienādu un efektīvu pamatregulas piemērošanu dalībvalstīs.

1.5

Ņemot vērā pamatregulas būtību, EESK uzskata, ka atbilstošs juridiskais pamats nedrīkst aprobežoties tikai ar līguma noteikumiem par iekšējā tirgus izveides pabeigšanu (kaut arī zināmi ierobežojumi, iespējams, būs vajadzīgi), un tās darbības joma nav jāattiecina vienīgi uz pārrobežu darījumiem.

1.6

Turklāt EESK norāda, ka ir jāpievērš uzmanība dažu šīs prakses veidu pārrobežu raksturam, un tāpēc ir vajadzīga starptautiskā līmenī koordinēta rīcība.

1.7

Tomēr EESK uzskata, ka labākais veids, kā īstenot mērķi par saskaņotu un konsekventu regulējumu maldinošas tirgvedības prakses aizliegšanas jomā, būtu kopīgi pārskatīt Direktīvu 2006/114/EK un Direktīvu 2005/29/EK gan saistībā ar attiecībām starp uzņēmumiem (B2B), gan attiecībām starp uzņēmumiem un patērētājiem (B2C), kopējā sistēmā saglabājot katra attiecību veida īpatnības; tāpēc EESK aicina Komisiju sākt šo procesu pēc iespējas ātrāk.

1.8

EESK rosina Komisiju izstrādāt papildu pasākumus un panākt to piemērošanu nolūkā uzlabot informēšanu un informācijas izplatīšanu, veidot ciešāku sadarbību starp administratīvajām iestādēm, valsts un privātā sektora platformām un iesaistīto pušu pārstāvju organizācijām, kā arī pilnveidot ātrās reaģēšanas mehānismus, lai izbeigtu šādu praksi un atlīdzinātu radušos zaudējumus, jau tagad izveidojot ES tiesību sistēmu kopīgai rīcībai, par ko tika paziņots jau pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem un kuras izveide kopš tā laika vairākkārt atlikta.

1.9

EESK un tās locekļi ir gatavi piedalīties turpmākajā darbā šajā jomā, kurā, pēc EESK domām, tā varētu dot lietderīgu ieguldījumu, izmantojot pieredzi, ko guvuši Komitejas locekļi, kas pārstāv organizētas pilsoniskās sabiedrības trīs interešu grupas.

2.1

Uzņēmumu komercpaziņojumu jomā ir pamata noteikumi, kuri obligāti jāievēro, lai nerastos konkurences traucējumi un tirgus darbotos. Ja šie noteikumi nav pieņemti brīvprātīgi, tie jānosaka par obligātiem un jāpanāk to piemērošana.

2.2

Ar izskatāmo paziņojumu Komisija ir ieskicējusi pasākumu kopumu, lai apkarotu atsevišķas maldinošas tirgvedības prakses metodes, ko īsteno reklāmas uzņēmumi, īpaši tie, pie kuriem vēršas uzziņu publicēšanas sabiedrības.

2.3

Mērķis ir nodrošināt labāku aizsardzību uzņēmumiem, īpaši MVU, piemēram, attiecībā uz darbību, kas paredz, ka uzziņu sabiedrības vēršas pie uzņēmumiem ar piedāvājumu šķietami bez maksas ievietot uzņēmumu uzziņās datus par uzņēmumu vai atjaunināt tos, lai arī uzņēmums nav izteicis ne šādu vēlmi, ne prasību, un pēc tam tiek prasīta gada maksa, kas nav bijusi apspriesta, ne arī iepriekš apstiprināta.

2.4

Pēc sabiedriskas apspriešanās Komisija paziņoja par savu ieceri stiprināt Direktīvu 2006/114/EK par maldinošu un salīdzinošu reklāmu, skaidri aizliedzot tādu praksi kā reklāmas komerciālā nolūka maskēšana, un vienlaikus pastiprināt noteikumu piemērošanu pārrobežu situācijās.

2.5

Paziņojumā minēti arī šādi aspekti:

2.6

Pēc Komisijas aplēsēm finansiālo zaudējumu apmērs, ko vienam uzņēmumam nodara šāda veida rīcība, ir no EUR 1 000 līdz 5 000 gadā.

3.1.1

Kā jau tas minēts vienā no iepriekšējiem atzinumiem, EESK atzīst, ka komerciāliem paziņojumiem kopumā un jo īpaši reklāmai visās tās izpausmēs ir būtiska sociāla un ekonomiska nozīme, ko labi raksturojusi Starptautiskā reklāmas aģentūra (IAA), tostarp attiecībā uz inovācijas izplatīšanu, radošuma un izklaides rosināšanu, konkurences veicināšanu un izvēles iespēju paplašināšanu (1).

3.1.1.1

Kā zināms, daži reklāmas uzņēmumi izmanto krāpniecisku praksi, lai reklamētu savus produktus, un cenšas piesaistīt klientus, tāpēc ir svarīgi, lai Komisija norādītu, ka ļoti daudzas sūdzības par maldinošu praksi attiecas uz šīs darbības jomas uzņēmumiem, kas tomēr nenozīmē, ka pat šajā konkrētajā gadījumā aplūkotā uzziņu sabiedrību darbība nav likumīga un būtiska to uzņēmumu ekonomiskajai dzīvei, kuri tās izmanto savas darbības reklamēšanai.

3.1.2

EESK atzīst izskatāmā paziņojuma atbilstību un pamatotību, neraugoties uz to, ka galvenā uzmanība tajā ir pievērsta problēmām, kas saistītas ar veidu, kādā uzziņu sabiedrības cenšas piesaistīt klientus.

3.1.3

Komiteja piekrīt Komisijas izvirzītajam atbilstīgajam mērķim uzsvērt šīs problēmas pārrobežu raksturu un iecerei nodrošināt ne tikai piemērotu regulējumu, bet arī tā efektīvu īstenošanu, kā arī iespēju attiecīgos prakses veidus pārraudzīt, kontrolēt un piemērot sankcijas.

3.1.4

Pauž nožēlu, ka pirms paziņojuma netika veikts vispusīgs ietekmes novērtējums, kas ļautu labāk pamatot piedāvātās iespējas, kuru izmaksas un ieguvumi nav skaidri noteikti, ne arī izvērtēti.

3.1.4.1

Ietekmes novērtējums, par kuru Komisija paziņoja 2013. gada 1. marta sanāksmē ar ieinteresētajām personām, EESK skatījumā šķiet novēlots un, kaut arī tā ietekme un saturs vēl nav zināms, nepietiekami izšķirīgs, lai veiktu pamatotu izvēli.

3.1.5

Turklāt ne tikai no juridiskās interpretācijas viedokļa, bet arī attiecībā uz uzņēmumu lietderīgāku un efektīvāku aizsardzību EESK apšauba, ka gadījumam, kam pievērsta Komisijas galvenā uzmanība, var tikt piemērota direktīva, kuru ierosināts pārskatīt.

3.1.5.1

Izvērtētā prakse, proti, komerciāls paziņojums plašākā nozīmē, neattiecas uz reklamēšanu, bet drīzāk gan līdzinās agresīvai un krāpnieciskai pārdošanai, ko vajadzētu saistīt ar plašāku negodīgu vai nelikumīgu tirdzniecības praksi un uz kuru būtu jāattiecina tādas pašas krimināltiesības kā uz minētajiem tirdzniecības prakses veidiem.

3.1.5.2

Reklāmas koncepcijā neietilpst paziņojumi, kuru mērķis nav reklamēt noteiktas preces vai pakalpojumus vai kuros šādu mērķi nevar izsecināt, ne arī paziņojumi darījumu attiecību ietvaros, kuru mērķis nav jaunu preču vai pakalpojumu sniegšana.

3.1.5.3

Saskaņā ar Direktīvu 2005/29/EK par maldinošu praksi tiek uzskatīta tāda negodīga tirdzniecības prakse, kurā tādā vai citādā veidā tiek sniegta nepareiza un nepatiesa informācija, kas arī tās vispārējā formā maldina vai var maldināt vidusmēra patērētāju attiecībā uz vienu vai vairākiem tās elementiem, pat ja informācija ir faktiski patiesa, un kas abos minētajos gadījumos var likt vidusmēra patērētājam pieņemt lēmumu veikt darījumu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis. Citiem vārdiem, maldinošas prakses definīciju nevar attiecināt tikai uz produktu reklamēšanu, bet tā var attiekties arī uz situācijām, kad nevar noteikt produkta reklamēšanas vai darījumu attiecību ietvaros sniegtu paziņojumu galamērķi.

3.1.6

Zaļajā grāmatā par negodīgu tirdzniecības praksi uzņēmumu savstarpējās attiecībās pārtikas un nepārtikas preču apgādes ķēdē Eiropā (2) Komisija pamatoti brīdina par konfliktu un pārklāšanās risku, kas var radīt virkni pasākumu, kuri adresēti vieniem un tiem pašiem saņēmējiem un līdzīgām nesaskaņotām shēmām; tas radītu neskaidrības tiesību aktu transponēšanā dalībvalstīs (3).

3.1.7

EESK pauž nožēlu, ka Eiropas Komisija līdz šim brīdim vēl nav sākusi debates par dažādiem iespējamiem risinājumiem un ka par tām nav notikusi arī sabiedriska apspriešana; tā vietā Komisija izvēlējās vienu risinājumu, kas varētu izrādīties neizdevīgāka uzņēmumiem, jo īpaši MVU. Tā kā Komisija acīmredzot jau ir izlēmusi, kuru iespēju tā izvēlēsies, kā paziņots, oktobrī, šķiet nebūtu nelietderīgi sagatavot ietekmes novērtējumu par pieciem iespējamiem risinājumiem, ja izvēle jau ir izdarīta pašā sākumā.

3.1.8

Ņemot vērā acīmredzamo steidzamību nekavējoties pieņemt nostāju svarīgajā jautājumā par uzziņu sabiedrībām, uz kuru jau norādīts iepriekšējos EP pētījumos un rezolūcijās, kā arī minētās prakses apmērus un nopietnās sekas ES ekonomikā (4), EESK atzinīgi vērtē to, ka Komisija jau tagad ierosina tiesību aktu tikai par šo jautājumu, tostarp lai nepieļautu gadījumus, kad uzņēmumiem nākas saskarties ar pastāvīgu uzmākšanos, draudot tiem ar tiesvedību ārvalstu tiesā, un arvien pieaug uzņēmumu “administratīvie izdevumi” un nepārtrauktu tālruņa zvanu skaits no parādu piedzīšanas uzņēmumiem, ko var pielīdzināt draudiem.

3.1.8.1

Turklāt, iespējams, ne tikai MVU, bet arī brīvās profesijas, nevalstiskās organizācijas, bibliotēkas, privātās izglītības iestādes un pat daži valsts pārvaldes dienesti, kas arī ir cietuši no šādas prakses, būtu jāiekļauj šīs direktīvas darbības jomā, paplašinot jēdzienu “tirgotājs”, lai tas aptvertu visus, kurus var skart šāda prakse un kurus neaizsargā citi tiesību instrumenti.

3.1.9

Tomēr EESK uzskata, ka pieeja būtu saskaņotāka, ja tiktu paplašināts jēdziens par negodīgu tirdzniecības praksi, kas izpaužas kā maldinošas un agresīvas darbības, kā arī ar tām saistītais Direktīvā 2005/29/EK minētais “melnais saraksts”, iekļaujot tajā arī attiecības starp uzņēmumiem.

3.1.10

Ar šīs direktīvas darbības jomas paplašināšanu varētu veicināt lielāku saskaņotību un dalībvalstīm nebūtu jārada jauni likumi vai tiesību akti tās transponēšanai, bet tās šajā nolūkā varētu tikai paplašināt pašreizējo valsts tiesību aktu attiecībā uz negodīgu tirgvedības praksi darbības jomu, tādējādi nodrošinot ES tiesību aktu pareizu piemērošanu (5).

3.1.11

Turklāt Direktīvas 2006/114/EK vienkārša grozīšana ar neviennozīmīgiem nosacījumiem, kā to ierosinājusi Komisija, nenodrošinās MVU aizsardzību paziņojumā minētajos gadījumos. Ņemot vērā, ka saskaņā ar Direktīvu 2005/29/EK šī prakse ir agresīva, bet ne maldinoša darbība, tā saistīta ar jau iepriekš izveidotām darījumu attiecībām, un tādēļ uz to neattiecas tiesību akti par reklāmu.

3.1.12

Ņemot vērā iepriekš minēto un neskarot 3.1.8. punktā izklāstīto, EESK uzsver, ka Komisijai tuvākajā laikā būs jāapsver iespēja pieņemt horizontālu pieeju, kas veicinātu noteikumu lielāku saskaņotību konkurences tiesību, intelektuālā un rūpnieciskā īpašuma jomā un nodrošinātu vienādu aizsardzību pret visiem šiem tirgvedības prakses veidiem gan mazumtirdzniecības tirgū, gan visās tirgotāju līgumattiecībās, ņemot vērā Eiropas Parlamenta rezolūciju par efektīvāku un godīgāku mazumtirdzniecības tirgu.

3.1.13

Tāpēc EESK uzsver, ka ir vajadzīga ciešāka koordinācija starp Tieslietu ģenerāldirektorāta (ĢD), Konkurences ĢD, Iekšējā tirgus un pakalpojumu ĢD un Uzņēmējdarbības un rūpniecības ĢD gan attiecībā uz turpmākajiem pasākumiem šajā jomā, gan leģislatīvajiem politiskajiem priekšlikumiem atbilstīgi Mazās uzņēmējdarbības aktā noteiktajām politikas prioritātēm.

3.1.14

Papildus iepriekš minētajam un gadījumā, ja Komisija izvēlētos citu risinājumu, EESK uzsver nepieciešamību konkrēti definēt un precizēt “viskaitīgāko” tirgvedības prakses veidu jēdzienu, lai būtu skaidrs, kurus tirgvedības prakses veidus Komisija vēlas aizsargāt vairāk nekā citus.

3.1.15

EESK vēlētos, lai Komisija jau tagad precīzāk norādītu visus gadījumus, kas jāiekļauj “melnajā sarakstā”, kuru EESK pilnībā atbalsta, jo nelikumīgu prakses veidu uzskaitījumam jābūt cik vien iespējams precīzam un izsmeļošam. Lai izveidotu šo sarakstu, Komisija var atrast pietiekamu materiālu atbildēs, kas sniegtas tās veiktajā aptaujā un 2013. gada 1. marta sanāksmē dažādu ieinteresēto pušu izteiktajos viedokļos (6).

3.1.16

Šajā saistībā EESK arī vēlētos, lai Komisija izvērtētu iespēju izveidot “pelēko sarakstu”, kas ietvertu tādus prakses veidus, kuri uzskatāmi par nelikumīgiem noteiktos apstākļos saskaņā ar tiesas spriedumu, izskatot katru gadījumu atsevišķi.

3.1.17

EESK arī uzskata, ka papildus vienkāršiem sarakstiem būtu jānostiprina un jāprecizē maldinošas reklāmas jēdziens un nelikumīgas salīdzinošās reklāmas jēdziens, lai panāktu sistemātisku izskatīšanu plašākā tiesiskā regulējumā, nodrošinot, ka pārskatītajos tiesību aktos tiek ietverti jaunie negodīgas prakses veidi.

3.1.18

Papildus 3.1.8. punktā izklāstītajam EESK uzskata, ka Direktīvas 2005/29/EK tiesiskais satvars pienācīgi jāpaplašina, tostarp ņemot vērā, ka dažiem mikrouzņēmumiem un vidējiem uzņēmumiem jāparedz tāda pati aizsardzība kā patērētājiem vai patērētāju aizsardzība jāpaplašina, ietverot tajā minētos uzņēmumus (EESK atbalsta šo risinājumu), lai precīzi un stingri noteiktu, ka to situācija ir salīdzināma, kā tas jau ir noteikts vairāku dalībvalstu tiesiskajā regulējumā un kā to pamatoti prasa šo uzņēmumu apvienības un pārstāvības organizācijas (7).

3.1.19

EESK uzskata, ka ir runa par viena un tā paša jautājuma divām daļām un ka, pamatojoties uz Direktīvas 2006/114/EK neseno novērtējumu (8), būtu lietderīgi Direktīvas 2005/29/EK pārskatīšanu vienlaikus saistīt ar pašreizējās Direktīvas 2006/114/EK pārskatīšanu, jo tās ir savstarpēji saistītas un papildina viena otru (9).

3.1.20

Šo prakses veidu būtība un negodīgu uzņēmumu darbības metodes liecina, ka ir nepieciešams kopīgs tiesisks mehānisms kolektīvai rīcībai, kas spētu nodrošināt efektīvu reaģēšanu un tirgotāju labāku aizsardzību iespējamo konfliktu risināšanā, ne tikai lai izbeigtu minētos prakses veidus (10), bet arī lai nodrošinātu taisnīgu kompensāciju par nodarīto kaitējumu.