(1)

Pārredzamība ir būtiska, lai nodrošinātu raitu iekšējā tirgus darbību. Komisijas 2015. gada 27. oktobra paziņojumos “Komisijas darba programma 2016. gadam – Nav īstais brīdis, lai rīkotos kā ierasts” un 2014. gada 16. decembra“Komisijas 2015. gada darba programma – Jauns sākums” par prioritāti tika noteikta nepieciešamība reaģēt uz Savienības iedzīvotāju aicinājumu pēc taisnīguma un pārredzamības un nepieciešamība Savienībai kalpot par globālu parauga modeli. Ir būtiski, lai, mēģinājumos panākt lielāku pārredzamību, tiktu ņemts vērā konkurentu savstarpīgums.

(2)

2019. gada 26. marta rezolūcijā (3) Eiropas Parlaments uzsvēra, ka ir vajadzīga vērienīga publiska pārskatu sniegšana par katru valsti, lai palielinātu korporatīvo pārredzamību un uzlabotu publisko kontroli. Paralēli darbam, ko Padome veic, lai cīnītos pret uzņēmumu ienākuma nodokļa apiešanu, ir jāuzlabo publiskā kontrole pār tādu starptautisko uzņēmumu ienākuma nodokļiem, kas darbojas Savienībā, lai vēl vairāk sekmētu korporatīvo pārredzamību un atbildību, tādējādi veicinot mūsu sabiedrības labklājību. Šāda kontrole ir nepieciešama arī tādēļ, lai sekmētu publiskās debates, jo īpaši attiecībā uz tādu starptautisko uzņēmumu ienākuma nodokļu saistību izpildi, kas darbojas Savienībā, un ienākuma nodokļu saistību izpildes ietekmi uz reālo ekonomiku. Kopīgu noteikumu noteikšana attiecībā uz uzņēmumu ienākuma nodokļa pārredzamību kalpos arī vispārējām ekonomiskajām interesēm, visā Savienībā nodrošinot līdzvērtīgus aizsardzības pasākumus investoru, kreditoru un citu trešo personu aizsardzībai kopumā un tādējādi sekmējot Savienības iedzīvotāju uzticēšanās atgūšanu valstu nodokļu sistēmu taisnīgumam. Šādu publisku kontroli var panākt, izmantojot ziņojumu par ienākuma nodokļa informāciju, neatkarīgi no tā, kur starptautiskas grupas galvenais mātesuzņēmums ir iedibināts.

(3)

Publisku pārskatu sniegšana par katru valsti ir efektīvs un piemērots līdzeklis, kā uzlabot pārredzamību attiecībā uz starptautisko uzņēmumu darbību un dot sabiedrībai iespēju novērtēt minētās darbības ietekmi uz reālo ekonomiku. Tā arī uzlabo akcionāru spēju pienācīgi novērtēt riskus, kurus ir uzņēmušies uzņēmumi, veicina tādu ieguldījumu stratēģiju izstrādi, kuru pamatā ir precīza informācija, un uzlabo lēmumu pieņēmēju spēju novērtēt dalībvalstu tiesību aktu efektivitāti un ietekmi. Publiskā kontrole ir jāīsteno, nekaitējot ieguldījumu klimatam Savienībā vai Savienības uzņēmumu konkurētspējai, tostarp mazo un vidējo uzņēmumu konkurētspējai, kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2013/34/ES (4).

(4)

Publisku pārskatu sniegšana par katru valsti varētu labvēlīgi ietekmēt arī darbinieku tiesības uz informāciju un uzklausīšanu, kas ir paredzētas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/14/EK (5), un, uzlabojot zināšanas par uzņēmumu darbību, tā varētu labvēlīgi ietekmēt uzņēmumos veiktā dialoga kvalitāti.

(5)

Ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 22. maija secinājumus, Direktīvā 2013/34/ES tika ieviesta pārskatīšanas klauzula. Minētā pārskatīšanas klauzula noteica Komisijai pienākumu apsvērt iespēju vēl papildus sektoros ieviest pienākumu lielajiem uzņēmumiem katru gadu sagatavot pārskatu par katru valsti, ņemot vērā norises Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (ESAO) un saistītu Eiropas iniciatīvu rezultātus.

(6)

Savienībā jau ir ieviesta publisku pārskatu sniegšana par katru valsti attiecībā uz banku nozari saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/36/ES (6), kā arī attiecībā uz ieguves un mežizstrādes nozari saskaņā ar Direktīvu 2013/34/ES.

(7)

Ieviešot publisku pārskatu sniegšanu par katru valsti ar šo direktīvu, Savienība kļūst par globālu līderi finanšu un korporatīvās pārredzamības veicināšanā.

(8)

Lielāka pārredzamība finanšu informācijas atklāšanā būs izdevīga visām pusēm, jo pilsoniskā sabiedrība tiks iesaistīta vairāk, darbinieki tiks informēti labāk un investori mazāk baidīsies riskēt. Turklāt uzņēmumi gūs labumu no attiecību uzlabošanās ar ieinteresētajām personām, kas nodrošinās lielāku stabilitāti, kā arī vieglāku piekļuvi finansējumam precīzāka riska profila un labākas reputācijas dēļ.

(9)

Savā 2011. gada 25. oktobra paziņojumā “Atjaunota ES stratēģija 2011.–2014. gadam attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību” Komisija definēja korporatīvo sociālu atbildību kā uzņēmumu atbildību par savu ietekmi uz sabiedrību. Korporatīvā sociālā atbildība ir jāpārvalda pašiem uzņēmumiem. Publiskās iestādes var sniegt atbalstu, īstenojot pārdomātu brīvprātīgo pasākumu kopumu un nepieciešamības gadījumā piemērojot arī papildu regulējumu. Uzņēmumi var neaprobežoties tikai ar atbilstību tiesību aktiem un kļūt sociāli atbildīgi, savā darījumdarbības stratēģijā un darbībā iekļaujot papildu sociālus, vides, ētiskus, patērētāju vai cilvēktiesību apsvērumus.

(10)

Sabiedrībai vajadzētu būt iespējai sekot līdzi visām uzņēmumu grupas darbībām, ja grupai ir konkrēti Savienībā iedibināti vienību veidi. Attiecībā uz grupām, kuras veic darbības Savienībā, tikai izmantojot meitasuzņēmumus vai filiāles, attiecīgajiem meitasuzņēmumiem un filiālēm būtu jāpublicē un jādara pieejams galvenā mātesuzņēmuma ziņojums. Ja prasītā informācija vai ziņojums nav pieejams vai ja galvenais mātesuzņēmums nesniedz meitasuzņēmumiem un filiālēm visu prasīto informāciju, meitasuzņēmumiem un filiālēm būtu jāsagatavo, jāpublicē un jādara pieejams ziņojums par ienākuma nodokļa informāciju, kurā ietverta visa to rīcībā esošā, iegūtā vai saņemtā informācija, un paziņojums, kurā norādīts, ka to galvenais mātesuzņēmums nav darījis pieejamu vajadzīgo informāciju. Taču, lai nodrošinātu proporcionalitāti un efektivitāti, pienākumam publicēt un darīt pieejamu ziņojumu par ienākuma nodokļa informāciju vajadzētu attiekties tikai uz vidēji lieliem un lieliem meitasuzņēmumiem, kas ir iedibināti Savienībā, un uz salīdzināma lieluma filiālēm, kas atvērtas Savienībā. Tāpēc Direktīvas 2013/34/ES darbības joma attiecīgi būtu jāpaplašina, attiecinot to arī uz filiālēm, kuras dalībvalstī atvēris uzņēmums, kas iedibināts ārpus Savienības, un kuru juridiskā forma ir salīdzināma ar Direktīvas 2013/34/ES I pielikumā uzskaitīto uzņēmumu veidiem. Uz filiālēm, kas ir slēgtas, kā minēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2017/1132 (7) 37. panta k) punktā, vairs nebūtu jāattiecina šajā direktīvā noteiktie ziņošanas pienākumi.

(11)

Starptautiskajām grupām un attiecīgā gadījumā arī konkrētiem atsevišķiem uzņēmumiem būtu jāsniedz sabiedrībai ziņojums par ienākuma nodokļa informāciju, ja – atkarībā no grupas konsolidētajiem ieņēmumiem vai atsevišķā uzņēmuma ieņēmumiem –divus finanšu gadus pēc kārtas ieņēmumu apmēra ziņā tie pārsniedz noteiktu lielumu. Atbilstīgi šāds pienākums būtu jābeidz piemērot, ja divus finanšu gadus pēc kārtas minētie ieņēmumi vairs nepārsniedz attiecīgo apmēru. Šādos gadījumos uz starptautisku grupu vai atsevišķu uzņēmumu joprojām būtu jāattiecina pienākums ziņot par pirmo finanšu gadu, kas seko pēc pēdējā finanšu gada, kad tā ieņēmumi pārsniedza attiecīgo apmēru. Uz šādu starptautisku grupu vai atsevišķu uzņēmumu būtu atkal jāattiecina ziņošanas pienākums, ja tā ieņēmumi atkal divus finanšu gadus pēc kārtas pārsniedz attiecīgo apmēru. Tā kā finanšu pārskatu sagatavošanas sistēmas, saskaņā ar kurām var sagatavot finanšu pārskatus, ir dažādas, tad, nosakot piemērošanas jomu, uzņēmumiem, kurus reglamentē dalībvalsts tiesību akti, termins “ieņēmumi” būtu jāsaprot tajā pašā nozīmē kā “neto apgrozījums” un tas būtu jāsaprot saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts valsts finanšu pārskatu sagatavošanas sistēmu. Padomes Direktīvas 86/635/EEK (8) 43. panta 2. punkta c) apakšpunktā un Padomes Direktīvas 91/674/EEK (9) 66. panta 2. punktā ir iekļautas definīcijas attiecīgi kredītiestādes vai apdrošināšanas uzņēmuma neto apgrozījuma noteikšanai. Citiem uzņēmumiem ieņēmumi būtu jānovērtē saskaņā ar finanšu pārskatu sagatavošanas sistēmu, pamatojoties uz kuru to finanšu pārskati ir sagatavoti. Tomēr, ziņojuma par ienākuma nodokļa informāciju saturā būtu jāpiemēro atšķirīga ieņēmumu definīcija.

(12)

Lai novērstu banku sektora ziņojumu sniegšanu dubultā, galvenie mātesuzņēmumi un atsevišķie uzņēmumi, uz kuriem attiecas Direktīva 2013/36/ES un kuri savā ziņojumā, kas sagatavots saskaņā ar minētās direktīvas 89. pantu, iekļauj visas savas darbības un attiecīgā gadījumā arī visas savu radniecīgo uzņēmumu darbības, kas iekļautas to konsolidētajos finanšu pārskatos, tostarp darbības, uz kurām neattiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 575/2013 (10) Trešās daļas I sadaļas 2. nodaļas noteikumi, būtu jāatbrīvo no pienākuma izpildīt ziņošanas prasības, kas izklāstītas šajā direktīvā.

(13)

Ziņojumā par ienākuma nodokļa informāciju, saistībā ar attiecīgo finanšu gadu vajadzības gadījumā būtu jāiekļauj saraksts ar visiem meitasuzņēmumiem, kuri ir iedibināti Savienībā vai nodokļu jurisdikcijās, kas iekļautas I un attiecīgā gadījumā II pielikumā attiecīgajā Padomes secinājumu redakcijā par pārskatīto ES sarakstu ar jurisdikcijām, kas nodokļu nolūkos nesadarbojas. Lai izvairītos no tā, ka tiek radīts administratīvais slogs, galvenajam mātesuzņēmumam būtu jāspēj paļauties uz sarakstu ar meitasuzņēmumiem, kas iekļauti galvenā mātesuzņēmuma konsolidētajos finanšu pārskatos. Ziņojumā par ienākuma nodokļa informāciju būtu jāsniedz informācija arī par visām darbībām, ko veic visi radniecīgie uzņēmumi grupā, kas konsolidēta galvenā mātesuzņēmuma finanšu pārskatos, vai – atkarībā no apstākļiem – informācija par visām atsevišķa uzņēmuma darbībām. Informācijā būtu jāietver vienīgi tie dati, kas ir vajadzīgi, lai būtu iespējams veikt efektīvu publisku kontroli, ar mērķi nodrošināt to, ka informācijas atklāšana nerada nesamērīgus riskus attiecīgajiem uzņēmumiem vai nenostāda tos nelabvēlīgākā situācijā attiecībā uz konkurētspēju vai nepareizu interpretāciju. Ziņojums par ienākuma nodokļa informāciju būtu jādara pieejams ne vēlāk kā 12 mēnešus pēc bilances datuma. Ziņojumam par ienākuma nodokļa informāciju nebūtu jāpiemēro nekādi īsāki termiņi finanšu pārskatu publicēšanai. Ar šo direktīvu ieviestie noteikumi neietekmē Direktīvas 2013/34/ES noteikumus par gada finanšu pārskatiem un konsolidētajiem finanšu pārskatiem.

(14)

Lai izvairītos no tā, ka tiek radīts administratīvais slogs, sagatavojot ziņojumu par ienākuma nodokļa informāciju saskaņā ar šo direktīvu, uzņēmumiem vajadzētu būt tiesīgiem atspoguļot informāciju, pamatojoties uz ziņošanas norādēm, kas noteiktas Padomes Direktīvas 2011/16/ES (11) III pielikuma III iedaļas B un C daļā. Ziņojumā par ienākuma nodokļa informāciju būtu jānorāda, kura pārskatu sagatavošanas sistēma tika izmantota. Ziņojumā par ienākuma nodokļa informāciju papildus varētu iekļaut vispārīgus skaidrojumus, ja ir vērojamas būtiskas atšķirības grupas līmenī starp uzkrāto nodokļu summām un samaksāto nodokļu summām, ņemot vērā atbilstošās summas par iepriekšējiem finanšu gadiem.

(15)

Ir svarīgi nodrošināt datu salīdzināmību. Šajā nolūkā būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai noteikt kopēju veidni un elektroniskus, mašīnlasāmus ziņošanas formātus ziņojuma par ienākuma nodokļa informāciju atspoguļošanai saskaņā ar šo direktīvu. Nosakot šo veidni un ziņošanas formātus, Komisijai būtu jāņem vērā panākumi, kas gūti uzņēmumu publicētās informācijas digitalizācijas un pieejamības jomā, jo īpaši attiecībā uz Eiropas vienotā piekļuves punkta izveidi, kā ierosināts tās 2020. gada 24. septembra paziņojumā “Kapitāla tirgu savienība cilvēku un uzņēmumu labā – jauns rīcības plāns”. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (12).

(16)

Lai nodrošinātu pietiekamu detalizācijas pakāpi, kas ļautu iedzīvotājiem labāk novērtēt starptautisku uzņēmumu ieguldījumu sabiedrības labklājības veicināšanā katrā dalībvalstī, informācija būtu jāsniedz sadalījumā pa dalībvalstīm. Turklāt informācija par starptautisku uzņēmumu darbībām būtu jāatspoguļo ļoti detalizēti arī par konkrētām trešo valstu nodokļu jurisdikcijām, kas rada īpašas problēmas. Par visām citām trešās valsts darbībām informācija būtu jāsniedz apkopotā veidā, ja vien uzņēmums nevēlas sniegt sīkāku informāciju.

(17)

Attiecībā uz noteiktām nodokļu jurisdikcijām būtu jānorāda ļoti detalizēta informācija. Ziņojumā par ienākuma nodokļa informāciju vienmēr būtu jāatklāj informācija atsevišķi par katru jurisdikciju, kura iekļauta Padomes secinājumu par pārskatīto ES sarakstu ar jurisdikcijām, kas nodokļu nolūkos nesadarbojas (13), pielikumos un to turpmākos atjauninājumos, kas divreiz gadā, parasti februārī un oktobrī, tiek īpaši apstiprināti un publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstneša C sērijā. Minēto Padomes secinājumu I pielikumā ir iekļauts “ES saraksts ar jurisdikcijām, kas nodokļu nolūkos nesadarbojas”, savukārt II pielikumā – “Pašreizējais stāvoklis sadarbībā ar ES attiecībā uz paustajām saistībām, ko uzņēmušās jurisdikcijas, kuras sadarbojas, nolūkā īstenot labas nodokļu pārvaldības principus”. Attiecībā uz I pielikumu apskatāmās jurisdikcijas ir tās, kuras bija uzskaitītas tā finanšu gada 1. martā, par kuru ir jāsagatavo ziņojums par ienākuma nodokļa informāciju. Attiecībā uz II pielikumu – apskatāmās jurisdikcijas ir tās, kuras ir minētas II pielikumā tā finanšu gada 1. martā, par kuru jāsagatavo ziņojums par ienākuma nodokļa informāciju, un iepriekšējā finanšu gada 1. martā.

(18)

Tūlītēja tādu datu publiskošana, kuri iekļaujami ziņojumā par ienākuma nodokļa informāciju, atsevišķos gadījumos varētu nopietni kaitēt uzņēmuma komerciālajam stāvoklim. Tādēļ dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai atļaut uzņēmumiem atlikt konkrētas informācijas atklāšanu uz ierobežotu vairāku gadu posmu ar noteikumu, ka tie skaidri atklāj informāciju par šādu atlikšanu, sniedz ziņojumā pamatotu paskaidrojumu par tās iemesliem un dokumentē šos pamatā esošos iemeslus. Informācija, ko uzņēmumi neiekļauj, būtu jāatklāj vēlākā ziņojumā. Nekādos apstākļos nebūtu pieļaujams neiekļaut informāciju, kas attiecas uz nodokļu jurisdikcijām, kuras iekļautas I un II pielikumā Padomes secinājumos par pārskatīto ES sarakstu ar jurisdikcijām, kas nodokļu nolūkos nesadarbojas.

(19)

Lai stiprinātu korporatīvo pārredzamību un atbildību attiecībā uz ieguldītājiem, kreditoriem, citām trešām personām un plašāku sabiedrību un lai nodrošinātu pienācīgu pārvaldību, galvenā mātesuzņēmuma vai tā atsevišķā Savienībā iedibinātā uzņēmuma administratīvo, vadības un uzraudzības struktūru locekļiem, kura pienākums ir sagatavot, publicēt un darīt pieejamu ziņojumu par ienākuma nodokļa informāciju, vajadzētu būt kolektīvi atbildīgiem par ziņošanas pienākumu izpildes nodrošināšanu saskaņā ar šo direktīvu. Tā kā tādu Savienībā iedibinātu meitasuzņēmumu administratīvo, vadības un uzraudzības struktūru locekļiem, kurus kontrolē galvenais ārpus Savienības iedibināts mātesuzņēmums, vai personai vai personām, kas ir atbildīgas par informācijas atklāšanas formalitāšu veikšanu par filiāli, varētu būt ierobežotas zināšanas par saturu, kas iekļauts ziņojumā par ienākuma nodokļa informāciju, kuru sagatavojis galvenais mātesuzņēmums, vai varētu būt ierobežota spēja iegūt šādu informāciju vai šādu ziņojumu no galvenā mātesuzņēmuma, minētajiem locekļiem vai minētajām personām vajadzētu būt pienākumam nodrošināt to, lai atbilstoši to rīcībā esošām zināšanām un prasmei tiktu sagatavots un publiskots ziņojums par galvenā mātesuzņēmuma vai atsevišķā uzņēmuma informāciju par ienākuma nodokli tādā veidā, kas ir saskanīgs ar šo direktīvu, vai lai meitasuzņēmums vai filiāle būtu saskaņā ar šo direktīvu sagatavojusi, publiskojusi un darījusi pieejamu visu tās rīcībā esošo, iegūto vai saņemto informāciju. Ja informācija vai ziņojums ir nepilnīgs, minēto locekļu vai minēto personu pienākumi būtu jāpaplašina, iekļaujot pienākumu publicēt paziņojumu, kurā norāda, ka galvenais mātesuzņēmums vai atsevišķs uzņēmums nav darījis pieejamu vajadzīgo informāciju.

(20)

Lai nodrošinātu sabiedrības informētību par ziņošanas pienākumu apjomu, kas ar šo direktīvu ieviesti Direktīvā 2013/34/ES, un par to izpildi, dalībvalstīm būtu jāpieprasa, lai obligātie revidenti un revīzijas uzņēmumi norādītu, vai uzņēmumam bija pienākums publicēt ziņojumu par ienākuma nodokļa informāciju, un, ja bija, vai šis ziņojums tika publicēts.

(21)

Dalībvalstu pienākums paredzēt sodus un veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu minēto sodu izpildi saskaņā ar Direktīvu 2013/34/ES, attiecas uz valsts noteikumu pārkāpumiem saistībā ar to, kā konkrēti uzņēmumi un filiāles atklāj informāciju par ienākuma nodokli, kas pieņemta saskaņā ar šo direktīvu.

(22)

Šīs direktīvas mērķis ir vairot korporatīvo pārredzamību un uzlabot publisko kontroli par uzņēmumu informāciju par ienākuma nodokli, pielāgojot spēkā esošo tiesisko regulējumu, kas attiecas uz sabiedrībām un uzņēmumiem uzliktajiem pienākumiem attiecībā uz pārskatu publicēšanu, lai Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 50. panta 2. punkta g) apakšpunkta nozīmē aizsargātu dalībnieku un trešo personu intereses. Kā Tiesa nolēma, jo īpaši Lietā C-97/96 Verband deutscher Daihatsu-Händler (14), LESD 50. panta 2. punkta g) apakšpunkts attiecas uz vajadzību aizsargāt “trešo personu” intereses kopumā, nenošķirot vai neizslēdzot kādu kategoriju, uz ko attiecas minētā termina darbības joma. Tādējādi termins “trešās personas” neaprobežojas tikai ar ieguldītājiem un kreditoriem un attiecas uz citām ieinteresētām trešām personām, tostarp konkurentiem un plašu sabiedrību. Turklāt mērķi panākt brīvību veikt uzņēmējdarbību, kas vispārīgi ir piešķirta iestādēm ar LESD 50. panta 1. punktu, nevar ierobežot ar LESD 50. panta 2. punkta noteikumiem. Ņemot vērā to, ka šī direktīva attiecas tikai uz pienākumiem publicēt ziņojumus par ienākuma nodokļa informāciju, un neattiecas uz nodokļu saskaņošanu, LESD 50. panta 1. punkts ir atbilstošs juridiskais pamats.

(23)

Lai nodrošinātu pilnīgu iekšējā tirgus darbību un vienlīdzīgus konkurences apstākļus starp Savienības un starptautiskiem trešo valstu uzņēmumiem, Komisijai būtu jāturpina pētīt iespējas, kā uzlabot taisnīgumu un nodokļu pārredzamību. Jo īpaši, Komisijai pārskatīšanas klauzulas ietvaros būtu jāpārbauda, vai –cita starpā – pilnīga sadalīšana uzlabotu šīs direktīvas efektivitāti.

(24)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet tā iedarbības dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(25)

Šī direktīva, nekaitējot Savienības konkurētspējai, ir atbilde uz ieinteresēto personu paustajām bažām par vajadzību novērst iekšējā tirgus darbības traucējumus. Tai nevajadzētu radīt nevajadzīgu administratīvo slogu uzņēmumiem. Kopumā saskaņā ar šo direktīvu sniedzamās informācijas apmērs ir samērīgs ar izvirzītajiem mērķiem, proti, uzlabot korporatīvo pārredzamību un publisko kontroli. Tādējādi šajā direktīvā ir respektētas pamattiesības un ievēroti principi, kas jo īpaši atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā.

(26)

Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(27)

Tādēļ attiecīgi būtu jāgroza Direktīva 2013/34/ES,